Ēdiet reņģes un par Baltijas lašiem un lucīšiem nesapņojiet! (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta sākums pieejams šeit.

Bēdu stāsts par mencu

Laiks, kad piekrastnieki nāca malā ar laivām, kas līdz lūpai bija piekrautas mencām, sen pagājis. Nu ieraudzīt mencu piekrastes lomos ir liels retums. Diemžēl līdzīgi ir arī atklātā jūrā.

Baltijas ūdeņos dzīvo divas mencu populācijas – Rietumbaltijas menca un Austrumbaltijas menca. Latvijas zvejnieki vairāk gan ieinteresēti Austrumbaltijas mencas populācijas nozvejā. Kopš 2015. gada, kad tika noteikts izmetumu aizliegums, zvejniekiem mazizmēra mencas ir jāpatur un to nozveja tiek ieskaitīta nozvejas kvotā. Toreiz arī mencas minimālais rūpnieciskais izmērs tika samazināts no 38 uz 35 centimetriem. Izmaiņas piedzīvoja arī pati mencu zveja. Pēdējos gados lielāko daļu mencu nozvejoja ar traļiem, jo tīklu zvejai Latvijā bija saglabājies tikai viens kuģis un pāris piekrastes laivu ar tiesībām zvejot ārpus piekrastes zonas.

Tomēr 2019. gadā notika būtiskas izmaiņas mencu zvejā ne tikai Latvijā, bet visā Baltijas jūrā. Austrumbaltijas mencu populācija, pēc zinātnieku novērtējuma, atrodas kritiski zemā stāvoklī. Pat pilnīgi pārtraucot zveju, tuvākajos gados mencu nārsta bars neatjaunosies.

Kas noticis ar mencām? Joprojām mencu nārsta vietās bieži ir novērojami bezskābekļa rajoni, kas liedz tām nārstot tradicionālajās vietās, piemēram, Gotlandes ieplakā. Mencu augšana ir būtiski samazinājusies. Gan zvejnieku lomos, gan zinātniskās uzskaitēs gandrīz ir pazudušas lielās mencas. Būtiski ir samazinājies gan zivju garums, gan vecums, kādā tās pirmoreiz nārsto. Pagājušajā gadsimtā mencas sāka nārstot, pārsniedzot 35 centimetru garumu, bet pēdējos gados zinātnieki konstatē nārstojošas mencas, kas vēl nav sasniegušas 20 centimetru garumu. Tas būtiski ietekmē ikru daudzumu, to kvalitāti un spēju pielāgoties iesāļajam Baltijas jūras ūdenim. Mencu nobarotība pēdējos gados bijusi ļoti zema. Mencu aknās šajā laikā konstatēti arvien vairāk parazītu, kas neļauj tām uzkrāt enerģijas rezerves. To izplatību veicina pelēko roņu skaita pieaugums, kas ir starpnieki šim parazītam. Visu šo faktoru kopums nosaka būtisku mencu dabiskās mirstības pieaugumu. Pēdējos gados, samazinoties nozvejas kvotām, kā arī zvejnieku lomiem, kas vismaz desmit gadus netiek izzvejoti pieejamo kvotu robežās, mencu dabiskā mirstība ir augstāka nekā zvejas izraisītā mirstība. Samazinoties kvotām un nozvejām, aizvien mazāku ietekmi uz mencu krājumu atstāj zvejnieki, un tas ir skaidrs secinājums.

2020. gadā ICES rekomendēja pilnīgu mencu zvejas aizliegumu, tomēr, lai to īstenotu, faktiski būtu jāpārtrauc visu veidu zveja Baltijas jūrā. Piemēram, ir bijuši gadi, kad Latvijas zvejnieku lomos Rīgas līcī bija 6 kilogrami mencu. Tas nozīmē, ka, lai izvairītos no šīs piezvejas, būtu jāaptur arī Rīgas līča reņģu zveja. Kā jau minēju, līča reņģu krājums pašlaik ir ļoti labā stāvoklī, un ne no ekonomiskā, ne bioloģiskā viedokļa nebūtu prāta darbs šo zveju apturēt. Tāpēc Eiropas Komisija 2020. gadam noteica 2000 tonnu mencu piezvejas kvotu, kas tika sadalīta pa valstīm. Nacionālā līmenī katra valsts izstrādāja noteikumus par šī piezvejas limita sadali starp zvejnieku firmām, lai nodrošinātu citu zivju krājumu nozveju. Kopējais Austrumbaltijas piezvejas limits Latvijas zvejniekiem bija tikai 171 tonna.

Kā būt tālāk? Te nav vienkāršu risinājumu, jo, būtiski nemainoties Baltijas jūras ekosistēmai, tuvākajā laikā nav sagaidāms mencu krājuma stāvokļa uzlabojums. Baltijas jūrā aizvien palielinās pelēko roņu skaits, savukārt tie mencas izēd un arī izplata parazītu, kas liedz mencām pilnvērtīgi uzkrāt enerģijas rezerves. Galvenajās Austrumbaltijas mencu nārsta vietās Gdaņskas un Gotlandes ieplakā hidroloģiskā situācija ir nelabvēlīga, un to var mainīt viens vai, vēlams, vairāki sāļūdens ieplūdumi no Ziemeļjūras. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tādi tika novēroti katru otro trešo gadu, diemžēl mūsdienās tādi notiek tikai reizi desmit gados.

Zvejojiet plekstes, cepiet akmeņplekstes!

Plekstēm, par laimi, nav noteiktas nozvejas kvotas. To nozvejas ir stabilas, kas norāda, ka plekšu krājumi ir bioloģiski drošās robežās.

Līdz šim Baltijas jūrā lielākā plekšu nozveja bija Polijai, Krievijai un Latvijai. Mūsu piekrastē to nozveja turpina samazināties jau piekto gadu pēc kārtas (2015. gadā – 2000 tonnu, 2019. gadā – 753 tonnas).


Dzintars Zamarītis nav skubināms vadīt plekšu kūpināšanas meistarklases kāpās pie jūras Pāvilostā.

Prakse rāda, ka, būtiski ierobežojot pieļaujamo mencu piezvejas apjomu (uz 18 tonnām plekšu ir atļauta tonna mencu piezvejas), ievērojami samazinājusies zvejnieku interese par plekšu zveju. Zvejot ar grunts traļiem tikai plekstes bieži vien ir ekonomiski neizdevīgi.

Savukārt akmeņplekšu zveja Latvijas piekrastē aizsākās tikai 90. gadu vidū, kad vairāki kuģi uzsāka zveju ar specializētiem akmeņplekšu tīkliem. Labos lomus lielākoties eksportēja uz Dāniju vai Igauniju. Patlaban to zveja tiek regulēta ar tīklu skaitu pa pašvaldībām un lielākā to nozveja ir maijā, tieši pirmsnārsta periodā. Baltijas jūrā 2019. gadā nozvejoja tikai 201 tonnu akmeņplekšu, un vislielākais nozvejas samazinājums skāra Dānijas, Polijas un Vācijas zvejniekus.

Lai aizsargātu akmeņplekšu krājumu, daudzas valstis ir noteikušas zvejas regulāciju nacionālā līmenī. Latvijā akmeņplekšu zveja ir atļauta piekrastes zvejā (atskaitot nārsta laiku jūnijā un jūlijā). Pašlaik pagastos Baltijas jūras atklātajā piekrastē uz dienvidiem no Ventspils ir atļauta specializētā akmeņplekšu zveja, izmantojot 346 akmeņplekšu tīklus. Citviet piekrastē pieļaujamo tīklu limitu nosaka pašvaldības.

Baltijas lasis oficiāli ir retums

Baltijas jūras laša zveja ir daudzveidīga. Rūpnieciskā zveja norit atklātajā jūrā un piekrastē, savukārt atpūtas zveju saprotam kā trollingu atklātajā jūrā, pašpatēriņa zveju piekrastē un makšķerēšanu upēs, vēl īpaša ir vaislinieku zveja. Jāpiebilst, ka atpūtas zveja pēdējos gados pieaug, ko sekmē plašā makšķerēšanas klubu izaugsme.

2019. gadā Latvijā uzskaitīti 4118 noķerti laši, kopsvarā – 19,3 tonnas. Tā ir augstākā nozveja pēdējo 12 gadu laikā (2018. gadā – 3014 laši).

Arī lašu zveju jūrā ļoti negatīvi ietekmē lielais pelēko roņu skaits. Roņi ne tikai bojā zvejas rīkus un apēd vai sabojā lomus, bet arī būtiski ietekmē zvejas aktivitāti, jo daudzviet piekrastē zvejnieki tieši roņu dēļ ir samazinājuši vai vispār atteikušies no lašu zvejas. Ir apzināts, ka 2019. gadā roņu dēļ zvejnieki visā Baltijas jūrā ir izmetuši 4300 lašus, tātad vairāk nekā visa Latvijas gada nozveja! Pelēko roņu skaits Baltijas jūrā pēdējo desmit gadu laikā ir aptuveni trīskāršojies, un, pēc pēdējiem novērtējumiem, Baltijas jūrā dzīvo 40–60 tūkstoši pelēko roņu. Latvijas ūdeņos pārsvarā uzturas Igaunijas piekrastē dzimušie pelēkie roņi.

Roņu aizsardzības un apsaimniekošanas plānā ir paredzēti daudzi risinājumi, kā mazināt roņu un zvejnieku konfliktu, piemēram, kompensācijas zvejniekiem par roņu nodarītajiem postījumiem (no 10% līdz 38% atkarībā no zivju sugas), tāpat paredzēts turpināt meklēt tehniskos risinājumus roņu atbaidīšanai no zvejas rīkiem, kā arī ieteikts pakāpeniski ieviest roņu atbaidīšanu un ieguvi tiešā zvejas rīku tuvumā.

Pozitīvi, ka pēdējos gados samazinās lašu nelegālā zveja, proti, lašu uzrādīšana par taimiņiem, tomēr kopš 2018. gada par lašu dzīvotspēju atkal ir jācīnās. Kādas ir Latvijas lašupes? Par to der atsevišķs stāsts, jo problēmu te netrūkst. Jautājums, kad atkal svētku reizēs svinību galdā varēsim celt legāli nozvejotu Baltijas lasi, vēl arvien paliek atklāts. Tāpat par lucīšiem, kuru cenas vasaras pieceļu tirdziņos jau kļuvušas astronomiskas. Pirmie šīsvasaras nēģi Rīgas Centrāltirgū maksājuši 42 eiro kilogramā. Tādēļ atvērsim maciņus un celsim galdā mūsu zivju karalieni – reņģi! Kas var būt gardāks?

Materiāla veidošanu projekta "Zivsaimniecība un pārmaiņas" ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds