Latvijas zvejniecības vēsture starp entuziasmu un augstprātību (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Visa piekraste – viens vienīgs muzejs

Piejūrieši prot pārsteigt. Aizbrauciet kaut vai uz Papes Ķoņu ciemu – tur zvejnieku sētā “Vītolnieki” ierīkota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, kas piedāvā apskatīt senās ēkas, Papes zvejnieku darbarīkus, apģērbu un vairāk nekā tūkstoš gadu vecu vienkoča laivu no ozolkoka. Savukārt “Zvanītājos” interesentus gaida Rucavas tradīciju klubs ar kultūras programmu “Rucavas goda mielasts”, kad galdā tiek celti vārīti rāceņi ar balto sviestu, siļķi un skābputru.

Saimniece Ruta Ķestere skaidro: “Siļķes pērkam ar visām galvām. Pašas tās dīrājam un marinējam – tā sanāk garšīgāk.” Tas, ka kulinārais mantojums ir neatņemama zvejniecības vēstures popularizēšanas sastāvdaļa, labi izprasts visos piejūras krodziņos, kur no senām fotogrāfijām raugās zveji laivās, smeļot reņģes vai darbojoties ar velkamo vadu. Vadu zveja vispār vienubrīd kļuva par piekrastnieku atrakciju – sak, ja jau jūra kļuvusi tik skopa, tad zivju vietā “jākāš” tūristi. Vismaz savs labums.

Bernātu “Dzintariņš” feisbukā mundri aicina: “Paņem pauzi! Uzvelc siltāko kapučjaku, omas adītos dūraiņus un cepuri, tos nomītos, bet visērtākos un siltākos zābakus un dodies uz Bernātiem randiņā ar sevi. Ļaujies atmiņām, domām, skumjām, smeldzei, priekam, laimei un jebkam, kas tobrīd tevī notiek! Ļaujies Bernātiem!”

Apcerīgums pie jūras sasaucas ar gadiem krāto pagātnes mantojumu piekrastes muzejos. Pāvilostā blakus ekspozīcijām muzeja direktore Irina Kurčanova regulāri rīko interaktīvas nodarbes visdažādākajām vecuma grupām. Tā, 2021. gada nogalē viņa piedāvāja izzinošu pastaigu maršrutu ģimenēm un draugu kompānijām “Pāvilostas nēģa izaicinājums”. Gūstot Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, sākta jaunās ekspozīcijas “Saka–Osta–Pāvilosta” koncepcijas izstrāde. Zvejnieku stāsti te allažiņ mijas ar dzintara daudzinājumu un “Dzintara šņabja” degustāciju.

Turpat netālu, Jūrkalnē, pagasta tautas nama otrajā stāvā mājvietu radis zemūdens arheologa Voldemāra Raina mūža darbs – “Vētru muzejs”, kura eksponāti atspoguļo dažādos laika posmos jūras dzelmē atrastās vērtības. Kad Jūrmalas pilsētas muzejam apmeklētāju atsaucības ziņā nepārspētā ekspozīcija kļuva par “smagu”, jo V. Rains zināja sava darba vērtību, Jūrkalnē 18. gadsimta vidū būvētā krogus ēka kļuva par ekspozīcijai “Kuģi dzelmē” vispiemērotāko mājvietu. Leģendārā V. Raina savāktā kolekcija atkal dzīvo!

Kamēr Jūrmalciema steķis vēl arvien brēktin brēc pēc remonta, turpat kāpās 1958. gadā celtajā zivju un zvejas rīku šķūnī durvis vērusi tīklu māja “Piestātne”. Te garus gadus lāpīti tīkli, lasītas zivis, glabātas laivas un murdi. 2019. gadā par Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļiem ēka ieguva otro elpu, un nu te biedrība “Jūrmalciema valgums” apņēmusies maksimāli saglabāt vietējo kultūras mantojumu, organizējot izstādes un meistarklases. Savukārt Nīcas senlietu krātuves vadītāja Vita Vanaga savas dzimtas mājās iekārtojusi ekspozīciju “Jūrmalnieku senatne”, kur aplūkojami piekrastnieku sadzīves priekšmeti un zvejnieku amata rīki.

Ticiet vai ne, bet paruna “viss, kas notiek, notiek uz labu” te ir īsti vietā. Varbūt tā būs arī Liepājā, kur vēsturnieks Juris Kriķis savos aktīvās darbības gados pilsētas muzejā vienmēr turējis dzīvu domu par jūrniecības un zvejniecības muzeja izveidi. Pilsētas saimniekiem gan allaž tuvāks bijis autosports, tādēļ vēl jānogaida.

Tikmēr Liepājas muzejs ar Daci Kārklu vadībā vienmēr bijis zvejniecības izpētes pusē, un arī pats Juris Kriķis mūs vai ik gadu pārsteidz ar pētījumu pirmpublicējumiem: “Liepāja. Osta gadsimtu griežos” (2019), “Piemares zveji paceļ buras” (2019), “Liepājas zveji abpus ekvatoram” (2021), “Lejaskurzemes zveji kopdarbībā” (2022, projekts). Pēdējā darbā autors analizē trīs Dienvidkurzemes zvejnieku kopsaimniecības – “Sarkano blāzmu” (1949–1969) Jūrmalciemā, “Dzintarjūru” (1948–1978) Pāvilostā un “Boļševiku” (vēlākā “Kursa”) Liepājā. Tas ir pirmais akadēmiskais zvejnieku kolektīvo saimniecību pētījums Latvijā.

To, kas zvejniekam ir jūra, lieliski pamato Liepājas ostas Hidrogrāfijas dienesta vadītājs kapteinis Dainis Eņģelis: “Jūra bija mana mīlestība. 1966. gadā zvejnieku kolhozā “Boļševiks” biju pirmajā praksē uz RB tipa koka kuģīša. Pēc tam man prakse bija uz zvejas kuģa pie kapteiņa Vladimira Einiņa. Viņš bija stingrs, kārtīgs, jūras dulls kapteinis. Es pēc tam paliku tāds pats – jūras dulls. Vandi pa jūru, grāb zivis – tas ir kā narkotikas. Ar jūru ir tāpat kā iekrist azartspēlēs. Cits var no tā izrauties, cits nevar.”

Bagātajā Ventspilī, kur allaž vismaz ziemas mēnešos vienmēr patvērusies vai puse Latvijas zvejas flotes, rūpīgām rokām, ar radošu prātu kopts Piejūras brīvdabas muzejs. Jau no tā iniciatora – lībiešu vēsturnieka, dzejnieka un gleznotāja Andreja Šulca – laikiem. “Smiltnieku” mājās apskatāmi autentiski 19. gadsimta zvejnieku sadzīves priekšmeti, savukārt brīvdabā apmeklētājus gaida zvejnieku tīklu būdas, dūmu namiņi, kūpinātavas, klētis. Te izvietota zvejas laivu un Baltijā lielākā enkuru kolekcija.

Pa lieliski atjaunoto ceļu Ventspils–Kolka nonākam Lībiešu krastā, kur ik ciems, ik māja stāsta par piekrastnieku dzimtu līkločiem, neaizmirstot par Mazirbes laivu kapsētu un steķiem jūrā, kas noderējuši ne tikai laivu piesiešanai, bet arī jūras mēslu savākšanai. Arī par uzarto pludmali, jo te bija PSRS rietumu robeža, stingrā režīma teritorija.

Lībiešu krasta vēstures pētījumos nepārspējams ir vēsturnieces Baibas Šuvcānes ieguldījums, jo viņa, Saeimas deputātes Janīnas Kursītes vārdiem runājot, viena pati ir izdarījusi daudz vairāk nekā kāds akadēmiskais institūts, lai arī kā tos sauktu. Kolkā atvērtais lībiešu saieta nams un lībiešu tautas nams Mazirbē ir tie lībiešu kultūrvēstures dziļavoti, par kuriem pēdējos gados iestājies ne viens vien dzimtā krasta patriots.

Kolkā – Aldis Pinkēns un Jānis Dambītis, Dženeta Marinska savos “Ūšos” un biedrībā “Domesnes”, Ingrīda Štrumfa – Ventspils Ordeņa pils muzejā. Šie viedie kurzemnieki gan idejās, gan savos darbos ir pierādījuši, ka jūra un krasts ir vienoti, tāpat kā jūrniecībā kuģinieki un zvejnieki papildina cits citu, tādēļ jūrniecības vēstures pētniecībai ir jābūt vienotai, nešķirojot, kuram jūra ir ceļš no ostas uz ostu, kuram – visīstākais darba lauks, apgūstot dzelmju bagātības.

Latvijas Republikas zemkopības ministrs Jānis Birznieks 1937. gadā, viesojoties Jūrmalciemā, teicis: “Mūsu zemes zvejnieku cilts pie Dzintarjūras ir tikpat sena kā latviešu tauta. Šajā darbā nosirmojuši tēvi un dēli. Viņiem pāri gājušas brāzmainas vētras, bet kā latviešu zemnieks savai zemei, tā zvejnieks savai maizes devējai jūrai palicis uzticīgs līdz šai dienai.”

Mūslaikos gribētos vēl piemetināt: kā jūrnieks, tā zvejnieks ir pelnījuši adekvātu attieksmi pret vēsturi. Tādu pagājības gaitu atspogļojumu, ko akadēmiskā vidē sauc par zinātnisku pētījumu.