Menu
 

Rēzija Kalniņa: Vispirms padarīt laimīgu sevi, un tad laimīgi būs arī apkārtējie Apriņķis.lv

  • Autors:  "Kodols"
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Rīgā ir atklāta jauna mākslas platforma – mūzikas un drāmas telpa “OratoriO”, kuru kopīgi radījuši aktrise un režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis. “OratoriO” atklāšana notiks ar amerikāņu autora Šona Grenana lugas “Tagad un tad” iestudējumu Rēzijas Kalniņas režijā. Luga esot neticams stāsts par cilvēka gribu, izvēlēm un mīlestību cauri gadiem un apcer jautājumu par to, kas tad galu galā nosaka mūsu likteni.

“Tev tuvojas 30, 40, 50, 60… Kas ir tas, ko tu gribētu sev pateikt, kad tev bija 15, 20, 30, 40? Kas ir tas, kas vada mūsu vēlmes, izvēles un gribu? Vai līdz galam mēs varam noteikt savu likteni? Vai kaut kas jau ir ierakstīts hologrammā un mēs esam tikai izpildītāji? Kas ir krustceles? Un kurā brīdī? Vai mēs spējam izvēlēties? Varbūt izvēle jau ir notikusi?” iestudējuma filozofiju ieskicē Rēzija Kalniņa.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Tas notika pirms aptuveni 20 gadiem. Es piekritu doties ekspedīcijā, ko rīkoja producentu grupa “Jumprava”. Šī ekspedīcija ilga apmēram mēnesi, un katru dienu bija jāveic 10 kilometri ar dažādiem izdzīvošanas pārbaudījumiem. Es neesmu cilvēks, kam patīk izaicinājumi, man svarīgs ir komforts, siltums, tādēļ tas man tiešām bija izaicinājums – bez telefona 30 dienas iet gar jūru no robežas līdz Majoriem. Taču tas bija svarīgi, lai es tiktu skaidrībā par dzīvi un par attiecībām, no kurām, esot komforta zonā, es nevarēju atbrīvoties. Tas man bija ekstrēmi, bet tas arī visu dzīvē salika pa plauktiņiem.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Tas bija Dailes teātra Kamerzālē. Ainārs bija aizbraucis, bet atgriežoties viņš pirms izrādes “Es par Rēziju” ienāca un pateica, ka mājās mani gaida pārsteigums. Es puspajokam pārjautāju: “Saderināšanās gredzens?” Viņš atbildēja apstiprinoši: “Saderināšanās gredzens. Kā tu uzminēji?” Pēc tam visa izrāde notika tādā priekpilnā salūtiskā pacilājumā.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Cilvēki. Šajā konkrētajā izrādē – aktieri, kopumā visa komanda, kas ir par šo ideju. Jo izrāde nav tikai notikums, izrāde ir idejas nesējs. Luga ir tikai uzrakstīts vārds, bet tad top par “miesu”, un, kad radošais process iet uz beigām, tad to var līdzīgi kā bērnu pusaudzi palaist vaļā un vērot, kā viņam sanāk pašam tālāk dzīvot.

Jūsu veselīgie ieradumi?
No rīta pamostoties, uz jebkuru domu, kas ienāk prātā (vienalga – pozitīva vai negatīva), es mācos pateikt “nē”. Tas ir svarīgi mums, sievietēm, jo domas mūsu galvās nereti līdzinās skudru, lapseņu, iršu pūznim, un ar “nē” mēs tīrām savu zemapziņu līdzīgi kā ar dzēšgumiju.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
Atkarība no cilvēku garastāvokļa, komforta. Man ir svarīgi, lai cilvēki man apkārt jūtas labi. Kaitīgi ir tas, ka šo jautājumu – vai es jūtos labi – es neuzdodu pati sev. Pati sevi es atstāju novārtā, taču tam būtu jābūt pirmajā vietā. Mēs bieži mēģinām sākt no otra gala – vispirms padarīt laimīgus apkārtējos un tikai tad pašas sevi, bet būtu jādara tieši otrādi – vispirms padarīt laimīgu sevi, un tad laimīgi būs arī apkārtējie.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Kamēr mamma ir dzīva, tu esi bērns. Kad viņas fiziski vairs nav, pasaule kļūst tukša. Mana vērtīgākā dzīves atziņa, ko varu ieteikt visiem, – vienalga, kādā fiziskā vai garīgā stāvoklī ir jūsu vecāki, izbaudiet katru brīdi, ko esat kopā ar viņiem.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Filma “Modiljāni”. Tas ir stāsts par neparastu, radošu personību, kurā ir kaut kas traks, dekadentisks. Viņš nav rutinēts mākslinieks, bet radošs, neparasts, kaut kādā ziņā iznīcinošs, bet piepildīts. Gatavojoties jubilejas izrādei šeit, “OratoriO”, pārlasu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” pilnīgi ar citām acīm un saprotu, ka vismaz divas pasakas – “Sarkanās kurpītes” un “Pasaka par karali Zilbārdi” – būtu jālasa katrai sievietei. Jālasa un jālasa, kamēr sāk saprast, ka tie stāsti ir par viņām pašām.

Kādu mūziku klausāties?
Tagad, gatavojoties izrādei, klausāmies Mailsu Deivisu. Mūsu izrādē “Tagad un tad” daudz tiek runāts par viņu – trompetistu, džeza guru. Es līdz šim šo mūziķi nezināju. Tā ir ievešana jaunā muzikālā pasaulē, tas nav ne pops, ne klasika, tas ir džezs, improvizācija.

Iecienīta vieta, kur pusdienot? 
Mājās. Mēs ar Aināru esam izvēlīgi ēdienu garšās. Arī itāļu restorānā pie Berlīnes Komiskās operas.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot? 
Pagājušā gadsimta 20.–30. gadi.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.