Ieva Biteniece: Katru dienu ko jaunu ^{Apriņķis.lv}

Katru dienu mācīties ko jaunu

Ieva Biteniece ir horeogrāfe, kurai pieder deju studija “ProX”. Tāpat viņa ir arī režisore un producente. Kā arī Ievai pieder brends “Eve Frequency”, kas ir balstīts uz sevis attīstību. Par sevi saka, ka piederot pie to cilvēku tipa, kurš nevarot nosēdēt uz vietas un kuram katru dienu esot nepieciešams mācīties ko jaunu. “Katru dienu ko jaunu. Tā ir arī mana mantra, un tā es trenēju neiroplastiku savām smadzenēm – iemācoties kaut ko jaunu un mūžīgi paliekot jaunai.” Runājot par konkrētiem hobijiem, Ievai tos nosaukt ir grūti, jo viņa ikdienā dara to, kas viņai patīk un sagādā baudu. Par savu šī brīža hobiju horeogrāfe var nosaukt bungu spēlēšanu, kuru viņa ir sākusi apgūt.

Agrāk Ieva nezināja, kas īsti ir brīvais laiks, un pati saka, ka vienīgā atpūta ir saistījusies ar brīdi, kad dodas gulēt, bet pēdējo divu gadu laikā viņa sev speciāli ieplāno brīvo laiku. “Bieži tā ir vienkārši nekā nedarīšana un iespēja būt tikai ar sevi. To var saukt par meditāciju vai pastaigu, kas ir ļoti nepieciešama, lai cilvēks pēc tam būtu produktīvs un veiksmīgs,” – tā Ieva.

Lauki un ezeri, vēsture un attīstība

Ievas dzimtā pilsēta ir Rīga, bet uzaugusi viņa ir Berģos. “Man augot, es pat neredzēju Rīgas centru, un tas man likās ļoti tālu, un, kad es paaugos un uzzināju, ka es pati dzīvoju Rīgā, likās – kā tas ir iespējams. Man apkārt bija lauki un kaimiņos govis, visur suņi skrēja. Savukārt, kad man bija apmēram seši gadi, mēs ar ģimeni daļēji dzīvojām arī Alūksnē, mazā pagastā Zeltiņi. Mani vecāki šeit attīstīja biznesu un iekārtoja lauku māju, tāpēc bieži devāmies uz šejieni. Tāpēc skolas laikā dzīvoju Rīgā, bet, kad nebija skola, tad Alūksnē.”

Tomēr, lai kur arī Ieva būtu dzīvojusi, viņas pilsēta ir un vienmēr būs Rīga. “Man, piemēram, patīk, ka Rīga ir Berģi un tur ir daba, un tur ezera krastā es varu vērties uz Juglu un it kā varu redzēt pilsētu. Man arī patīk šī dažādība, kontrasti. Mums ir ezeri, visapkārt ir ūdens. Tāpat man patīk šī vēsture. Uz Vecrīgu es ļoti reti eju, un tajās reizēs, kad tur esmu, es sajūtos kā tūrists.”

Ievai nav tādas konkrētas vietas, kur viņai vislabāk patīk būt, bet ir dažas jaunas vietas, kuras noteikti iesaka apskatīt. “Berģos ir izveidots jauns skatu laukumiņš ar dažādām pastaigu laipām. Berģi kā pastaigu vieta ir ļoti, ļoti skaisti. Te var pastaigāties gar ezeru, uzkāpt kalnā, iziet cauri bagāto rajonam un sapņot par to, ka es kādu dienu dzīvošu kādā greznā villā.”

Runājot par bērnību, Ievai palicis atmiņā ir tas, cik vienkārši bija iegūt draugus un sadraudzēties. “Tu varēji uzkāpt uz riteņa, braukt pa ceļu, satikt kādu cilvēku un vienkārši sākt runāt. Tā kā mēs bijām tāda kā komūna Berģos, mēs viens otru pazinām, un tas bija patīkami. Tagad es neko tādu vairs neredzu, ka cilvēki tā vairs darītu, bet man šķiet, ka tas ir svarīgs posms – iemācīties, kā iepazīties ar citiem cilvēkiem,” – tā par savām spilgtākajām atmiņām stāsta Ieva.

Horeogrāfe seko līdzi tam, kā attīstās pilsētas, bet piebilst, ka par savām otrajām mājām sauc Losandželosu Amerikā. Tāpēc viņai esot interesanti, pēc ilgāka laika atbraucot atpakaļ uz Latviju, redzēt, kā kaut kas ir izmainījies un attīstījies. Ievas lielākā vēlēšanās ir, lai Rīgas centrā būtu vairāk koku, kā arī lai Tērbatas iela tiktu atvēlēta tikai gājējiem.

Otrās mājas – Losandželosa

Ievas ideālā brīvdiena saistās ar ceļošanu. Atrasties kaut kur citur un iepazīt jaunas vietas – tā būtu viņas ideālā brīvdiena. Ik pa laikam uz pāris mēnešiem horeogrāfe dodas uz Losandželosu. “Es braucu uz trīs četriem mēnešiem reizi pusotrā gadā. Es tur esmu iedzīvojusies, esmu ieguvusi draugus, var teikt, ka arī otro ģimeni, un es tur tiešām jūtos kā mājās. Domāju, ka Losandželosa ir perfekta vieta, kur “iesprūst”, jo, pirmkārt, tur ir silts, otrkārt, ir palmas, treškārt – okeāns.” Ieva stāsta, ka, būdama šeit, viņa juta, cik cilvēki ir atvērti, un mirklī, kad sākās pandēmija, cilvēki satuvinājās vēl vairāk.

“Es Losandželosā parasti ļoti daudz strādāju, man nav laika neko apskatīt, savukārt šo trīs mēnešu laikā tur pandēmijā es apceļoju visu apkārtni. Tas bija skaisti. Runājot par pašu pandēmiju, Amerika to ļoti nopietni uztvēra, uzreiz viss tika aizvērts ciet, lika nēsāt maskas, uzreiz arī veikalos bija rindās jāstāv. Tas, kas visiem tagad liekas jauns un neērts, to es jau piedzīvoju uzreiz pandēmijas sākumā, ko, iespējams, vajadzēja arī šeit Latvijā ieviest uzreiz, tad varbūt būtu mazāk problēmu.”

Kopumā pieredze, kuru Ieva ieguva, būdama prom, esot bijusi pozitīva; protams, viņai esot pietrūkusi viņas ģimene, kā arī būt vienai neesot bijis viegli. “Man arī nebija naudas, jo nebija vairs darba, bet es jutos kaut kādā ziņā labi. Beigās, kad sākās tie protesti, es jutos nedroši, kad ārā stāv armija. Man ļoti gribējās mājās, jo vienai pašai bija tiešām bail.”

Šobrīd, būdama atpakaļ Latvijā, horeogrāfe apsver domu tuvākajā nākotnē doties atpakaļ uz Losandželosu.

“Nekad neesmu sev atļāvusi neko nedarīt”

Stāstot par darbu attālinātā režīmā, Ievai tāds nemaz neeksistē, jo treniņi norit ārā, svaigā gaisā. Protams, ievērojot visus valstī noteiktos ierobežojumus, kā arī veicot testus. “Man nav bijusi sajūta, ka esmu apspiesta un man ir jāsēž mājās. Jau kopš novembra neesmu sēdējusi mājās. Vienmēr esmu atradusi, ko darīt. Devusies uz studiju – remontējusi, krāsojusi, veidojusi jaunus projektus. Es nekad neesmu sev atļāvusi neko nedarīt. Es arī sāku daudz mācīties. Izvēlējos šo laiku, lai sevi attīstītu, jo tā ir vērtīgākā valūta, kas mums ir, jo parasti cilvēki attaisnojas: ai, man nav laika! Bet tagad mums bija pieejams viss laiks, un es šo laiku tiešām izmantoju un sāku mācīties nopietnas zinātnes,” – tā Ieva.

Runājot par pandēmijas laiku, horeogrāfe saprot, cik viss notiekošais ir slikts, cik daudz cilvēku mirst un cik lielas sekas tiek atstātas. Tomēr viņas dzīvi šis laiks ir ietekmējis tikai pozitīvā veidā. “Agrāk es visu laiku skrēju pēc kaut kā. Tagad, kad es beidzot apstājos, es redzu īstās vērtības un sapratu īstās lietas, kuras es vēlos darīt. Es šo laiku tiešām izmantoju un izbaudu. Esmu kļuvusi veselāka, vairāk domāju par sevi, un viss, ko daru, ir kvalitatīvāks,” – tā par savu dzīvi šajā laikā stāsta Ieva Biteniece.

Dalīties savās pārdomās

Laikā, kad mums apkārt ir tik daudz dažādas informācijas, nošķirt patieso no apmāna ir diezgan sarežģīti. Ievas padoms ir atrast sev kādu domubiedru, jo divatā pārvarēt dažāda veida grūtības ir vieglāk.

“Runājot par depresiju, es vienmēr cenšos cilvēkus iekustināt uz priekšu. Runāt ar viņiem un iedvesmot. Galvenais ir iet uz priekšu. Doties ārā, svaigā gaisā, pastaigāties, uzstādīt sev jaunus mērķus un katru dienu izdarīt ko jaunu, jo, tieši izdarot ko jaunu, rodas cerības un mērķi.” Ar šādiem vārdiem Ieva ikvienam novēl nebaidīties un iedrošina šo laiku pavadīt mācoties un iepazīstot sevi un citus.