Ogres novada personības. Taurupē dzimušie dvīņubrāļi Artūrs un Roberts Kroderi ^{Apriņķis.lv}

Dvīņubrāļi dzimuši 1892. gada 9. aprīlī Aderkašu, vēlākā Taurupes, pagastā lauku skolotāja un pagasta rakstveža Jāņa Krodera ģimenē. Abi beiguši Madlienas draudzes skolu. Tad ģimene no Aderkašiem pārcēlās uz Koknesi, kur tēvs strādāja par skrīveri.

1905.gadā ģimene, tāpat kā daudzi tūkstoši, tika ierauta revolūcijas notikumu virpulī. Abi brāļi, būdami vien trīspadsmit gadus veci, nemieros piedalījās kā munīcijas pienesēji, un jau tad viņiem veidojās sava politiskā nostāja, ko bieži vien nācās aizstāvēt.

Brāļi pievēršas žurnālistikai

Artūram Kroderam ir īpaša loma un nopelni Latvijas valsts tapšanas laikā, kad viņš vadīja būtiskākos preses izdevumus – laikrakstu “Laika Vēstis”, žurnālu “Jaunā Latvija” (1918. gadā kopā ar Kārli Skalbi), laikrakstu “Latvijas Sargs” (1919–1920, kopā ar brāli Robertu Kroderu).

Tā kā tēvs Jānis Kroders bija viens no revolucionāru grupas līderiem, viņš tika saņemts gūstā, un arī Artūrs kādu laiku pavadīja apcietinājumā. Tēvam 1907. gadā tika piespriesta mūža katorga. Bēguļojot, kopā ar māti, jaunākajiem brāļiem un māsu nonākot Rīgā, Roberts un Artūrs iestājās Aleksandra ģimnāzijā, taču mācības drīz vien bija jāpārtrauc, jo revolucionāra dēliem tika liegta izglītība Rīgā. Artūrs drīz vien emigrēja un vairākus gadus pavadīja Vīnē, Berlīnē, Leipcigā un Stokholmā.

Jau mācoties ģimnāzijā, brāli Robertu interesēja literatūra un teātris. 1909. gada periodikā tika publicēti viņa pirmie krievu autoru tulkojumi. Lai turpinātu skoloties, Roberts devās uz Maskavu, kur 1911. gadā pabeidza vidusskolu. Kā brīvklausītājs viņš apmeklēja Maskavas un Pēterburgas universitāti, kur studēja vēsturi un filozofiju. 1913. gadā viņš atgriezās Latvijā. Pirmā pasaules kara laikā Roberts Kroders tika mobilizēts Krievijas armijā. Kaujās Austrumprūsijā viņš krita vācu gūstā.

Brālis Artūrs no savām emigranta gaitām Latvijā atgriezās 1915. gadā un tika mobilizēts Krievijas armijā. Kad bija iespējams, viņš iestājās latviešu strēlnieku pulkos. 1917. gadā viņš bija viens no Latvju kareivju nacionālās savienības dibinātājiem. Savukārt Roberts Kroders Latvijā atriezās 1918. gada novembrī.

Artūrs sāka darbu žurnālistikā. “Laika Vēstis”, ko viņš, 25 gadus vecs jauneklis, vadīja kopā ar vienaudzi Aleksandru Plensneru, 1917. gadā bija viens no pašiem pirmajiem laikrakstiem, kas vairs nesamierinājās ar Latvijas autonomijas prasību, bet atklāti iestājās par neatkarīgas Latvijas valsts radīšanu.

Kopā ar brāli Robertu 1919. gadā Artūrs vadīja laikrakstu “Latvijas Sargs”, kas pauda ticību 1918. gadā proklamētās Latvijas Republikas nākotnei situācijā, kad lielākā valsts daļa bija lielinieku varā. Brāļi Kroderi par laikraksta līdzstrādniekiem piesaistīja rakstniekus Jāni Akurateru, Kārli Skalbi, Edvartu Virzu. Atmiņās Artūrs Kroders rakstīja, ka “Latvijas Sarga” redakcijā “ikkatru dienu, ikkatru brīdi pie mums ieradās frontes karavīri, un mēs teicām tautai, kā top jaunā Latvijas valsts, kāds neredzēts ideālisms tai kaldina brīvu nākotni”.

1922.gadā Artūrs Kroders apprecējās ar tulkotāju Zelmu, dzimušu Auziņu, savukārt Roberts Kroders apņēma par sievu aktrisi Hertu Vulfu, dramaturga Eduarda Vulfa atraitni. Viņiem piedzima divi dēli – Oļģerts un Gunārs.

20.gadsimta 20. gados Roberts Kroders strādāja vairākos laikrakstos: “Latvijas Vēstnesis” (1922–1925), “Rīgas Ziņas” (1925), “Pirmdiena” (1925–1927), savukārt Artūrs Kroders 20. gadsimta 20.–30. gados turpināja aktīvi darboties žurnālistikā. Viņš sarakstījis arī vairākas grāmatas par nacionālās politikas, kultūras un tiesību jautājumiem: “Nācija un šķira” (1920), “Latvijas vācieši un lielinieki” (1920), “Cilvēka mērķi” (1921), “Domas par latvju kultūru” (1921), šajos darbos iestājoties pret marksisma dogmām. Grāmatā “Cilvēka mērķi” viņš raksta: “Marksisms mums ir jāatmet, jo viņš saista mūsu garu, ieslēdz viņu dogmu šaurumā, tik bagāto dažādību un neparedzamu iespējību pilno cilvēka darbu un cilvēka darbību tas formulē vienīgi kā ekonomikas “produktu”.”

Savukārt brālis Roberts Kroders savos rakstos bija par nacionālismu kā kultūras attīstības priekšnoteikumu, un viņa 28 darba gados periodikā tika publicēti 1218 ievadraksti, esejas, teātra kritikas, apceres par mākslu un nacionālo ideoloģiju. Laikabiedri atzina, ka viņa rakstības stilu recenzijās varēja atpazīt uzreiz. Žurnālists laikrakstā “Rīts” to daiļrunīgi raksturo: “Zem Krodera spalvas viss iegūst jaunu, komplicētu veidu, un viņa frāze palaikam ir grezni sarežģīta. Viņš nemīl doties kalnā pa tiešāko ceļu uz virsotni, ja tas arī ir iespējams, bet pa šaurām, grūti izsekojamām takām, kas ir neparastas un līkumotas un skatam atklāj pulkās kalnu karnīzes, lielāku tā krāšņumu.”

Oļģerts Kroders par savu tēvu Robertu

Dēls Oļģerts Kroders savā atmiņu grāmatā “Mēģinu būt atklāts” (1993) raksta: “[..] mana tēva sirdslieta un mūža mīlestība bija teātris. Rakstīdams recenzijas, apcerējumus un “Teātra vēsturi”, viņš gan pārstāvēja šīs mākslas teorētisko atzarojumu, tomēr dvēseles dziļumos nepavisam nebija sauss spriedelētājs, drīzāk nedaudz romantizējies estēts un mākslu baudītājs, pa daļai pats arī mākslinieks.

Runādams par teātri, viņš ātri vien iekvēlojās, ļāvās brīvai fantāzijai, pavisam maz analizēja, vairāk pūlēdamies uzburt sava skatuves mākslas ideāla vairāk vai mazāk konkrētu veidolu. Bieži tēvs stāstīja, kā viņš būtu iestudējis vienu vai citu lugu – kā rādās, apšaubīdams paša varēšanu īstenot iecerēto, viņš savas izrādes radīja iztēlē. Latvijā tēvam vistuvākais [..] bija jauno formu meklētājs Dailes teātris, taču tas nemazināja viņa interesi arī par Nacionālo un citiem teātriem.”

Līdzās teātru recenziju rakstīšanai Roberta Krodera maizes darbs bija tulkošana. Viņa paveiktajā ir gandrīz 120 literāro tekstu tulkojumi – romāni, stāsti, lugas. Viņš ir tulkojis Bernarda Šova, Luidži Pirandello, Karla Goldoni u.c. autoru lugas. Starp viņa tulkotajiem prozaiķiem ir Knuts Hamsuns, Romēns Rolāns, Oskars Vailds un daudzi citi.

Vienu izsūta uz Sibīriju, otrs emigrē uz Zviedriju

1941.gada 14. septembrī Roberta Krodera ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, savukārt Artūram paveicās. Lai gan viņš tai naktī bija brāļa dzīvoklī, čekistu sarakstā viņa neesot bijis, tādēļ arī palaists brīvībā. 1945. gadā Artūrs Kroders emigrēja uz Zviedriju. 1946. gadā viņš publicēja autobiogrāfisku romānu par savu jaunību no 1905. līdz 1918. gadam “Degošās dienas”. Vēlāk viņš tekstu papildināja un izdeva grāmatu “Atmiņas” (1968).

Roberts Kroders atgriezās Latvijā 1954. gadā ar sabojātu veselību, un viņš mira 1956. gada 28. augustā. Roberta teātra kaislību mantoja dēls Oļģerts, kurš kļuva par vienu no izcilākajiem latviešu režisoriem. Pēc 19 gadiem – 1973. gada 25. augustā – savam brālim viņsaulē pievienojās arī Artūrs Kroders. Likteņa līkločos svaidīti, viņi palika nešķirami.

Plašāka informācija par brāļiem Kroderiem lasāma grāmatā “Ogres novada personības”, ko sagatavojis Ogres Vēstures un mākslas muzejs sadarbībā ar vairākiem savu nozaru speciālistiem.