Ivars Šteinbergs: Dzeja ir kā amatniecība, arī tajā jāiegulda laiks un enerģija ^{Apriņķis.lv}

– Aizvadītais gads tev bija ļoti veiksmīgs – kļuvi ne tikai par Ojāra Vācieša prēmijas laureātu, bet ieguvi arī Dzejas dienu balvu. Kā tu pats raksturotu iepriekšējo gadu?

– 2021. gads man bija veiksmīgs radošajā ziņā, jo uzrakstīju daudz vairāk, nekā biju plānojis tieši dzejoļu skaita ziņā. Protams, bija arī karjeras veiksmes, piemēram, apbalvojumi, par ko esmu pateicīgs un priecīgs. Varu atklāt, ka vairāk biju plānojis nodarboties ar zinātni, un to es arī darīju – uzrakstīju zinātnisku rakstu. Turpinu darīt to arī šogad, studējot doktorantūrā Kultūras akadēmijā. Lielākais pārsteigums, ka pērn pabeidzu darbu pie savas otrās grāmatas. Tas ir tas, kā es atcerēšos iepriekšējo gadu.

– Pirmais dzejoļu krājums tev tapa ilgākā laika posmā, jo dzeju publicē jau aptuveni desmit gadus, bet “Strops” tika izdots tikai 2020. gadā. Ar ko skaidrojams radošais pacēlums?

– Radošo uzrāvienu skaidroju ar diviem faktoriem. Viens no tiem – pats apstāklis, ka mana pirmā grāmata kaut kādā mērā rezonēja literatūras kritikā, neatkarīgi no tā, vai atsauksmes bija pozitīvas vai negatīvas. Tas, ka vispār bija kaut kādas recenzijas par grāmatu, to ievēroja un par to runāja, bija brīnišķīga motivācija un liels pagodinājums tam, lai rakstītu nākamās grāmatas. Otrs apstāklis ir mans mazvērtības komplekss – man nekad un nekas, ko es daru, nav pietiekami labi, līdz ar to jāturpina darīt. Tas attiecas uz pilnīgi visām dzīves sfērām, tostarp dzejas rakstīšanu. Pat ja man patīk kaut kas, ko uzrakstu, tas neilgst vairāk par vienu dienu. Nākamajā dienā man ir nepieciešamība vēlreiz rakstīt.

– Paškritika saprātīgās devās jau ir laba, jo ļauj atsijāt graudus no pelavām.

– Jā, protams, es tam piekrītu. Cenšos strādāt pie tā, lai mans pašvērtējums būtu kaut cik adekvāts – vērtēju sevi, nevis šaustot vai slavējot, bet mēģinot būt maksimāli objektīvs, cik tas vispār ir iespējams.

– Otrais dzejoļu krājums jau ir pabeigts, tagad sācies rediģēšanas darbs. Cik tas parasti ilgst?

– Tas ir atkarīgs no grāmatas. Laika izteiksmē tas varētu aizņemt mēnesi vai pusotru. Tā ir sadarbība ar redaktoru – viņš no savas puses nāk ar ierosinājumiem, ko ņemt laukā vai papildināt. Atkarībā no manuskripta ir jāstrādā vai nu vairāk, vai arī mazāk – jāpieraksta vairāk kas jauns klāt, jāsaliek komati vai jāpamaina vārdiņš. Otrās grāmatas gadījumā domāju, ka tas nebūs ilgs process, jo krājums sastāv no poēmām un gariem dzejas cikliem, līdz ar to reālus ārā mešanas darbus es negaidu, tur drīzāk būs pieslīpēšana. Tās varētu būt pāris tikšanās reizes ar redaktoru, un pēc tam jau varēs rādīt izdevniecībām.

– Otrais dzejoļu krājums tev būs trijās daļās. Kā tas sauksies?

– Jā, tas būs triptihs ar nosaukumu “Jaunība”.

– Ar ko tas atšķirsies no pirmā krājuma?

– Daudzējādā ziņā. Tas būs mērķtiecīgāks, savāktāks un vienotāks koncepcijā un kompozīcijā. Visas trīs daļas kaut kādā mērā saistāmas ar jaunības pieredzi. Grāmata ir veltījums manas paaudzes ambīcijām, ironisks skatījums uz manas paaudzes ilūzijām. Pirmā daļa ir vairāk par radošumu, otrā par draudzību un piederības izjūtu, bet trešā ir nopietnākā un intīmākā grāmatas daļa – dzejprozas cikls, emociju un seksualitātes vēsture.

– Kā tu uztvēri Ojāra Vācieša balvas iegūšanu?

– Tas bija ļoti patīkams pārsteigums, jo negaidīju godalgas. Biju priecīgs un aizkustināts. Tā nebūt nav, ka turēju īkšķi par katru balvu.

– Ar apvienoto Ādažu novadu tevi saista tikai Vācieša prēmija vai arī kas cits?

– Mana mamma dzīvo Garciemā, līdz ar to daļu bērnības esmu tur pavadījis. Turklāt mans brālis ir mācījies Ādažu vidusskolā. Pats Ādažu novadā neesmu ne mācījies, ne strādājis, taču to pārzinu, esmu uzturējies, braucis pie paziņām vai draugiem. Varbūt  mazāk zinu pašus Ādažus, taču Carnikavā gan man dzīvo vairāki draugi. Šī puse man nav pilnīgi sveša.

– Cik bieži tagad Garciemā mēdz paviesoties?

– Ik pa laikam, kad braucam ciemos pie manas mātes. Tagad esam tikuši pie jaunas automašīnas, droši vien braukāsim biežāk. Kādu laiku mūsu ģimenē nebija auto, tad arī nekur nebraucām, lai gan tāpat nedrīkstēja braukt pandēmijas sakarā.

– Kad tu pats pirmoreiz sastapies ar Ojāra Vācieša dzeju?

– Jau no skolas gadiem zināju, ka ir bijis tāds dzejnieks Ojārs Vācietis, taču pats pēc savas iniciatīvas nebiju interesējies. Kad man bija divpadsmit trīspadsmit gadi, mana vecmamma, kas visu dzīvi aktīvi ir lasījusi dzeju, uzdāvināja Vācieša dzejoļu krājumus. Mīlēdams vecmāmiņu, pēc kāda laika sāku tos lasīt, un tas man bija liels atklājums un pārdzīvojums, ļoti spilgts iespaids. Tajā laikā man radās sajūta, ka Vācieša dzeja ir tā vieta, kur tiek noformulēts kaut kas, ko esmu jutis, bet neesmu mācējis artikulēt. Tas arī manī iedēstīja pārliecību, ka dzeja ir kas tāds, ar ko es vēlos nodarboties. Vēlāk jau es pats sāku meklēt grāmatas un interesēties par tekstiem. Sāku tērēt visu savu kabatasnaudu jaunākajām dzejas grāmatām un pakāpeniski “uzsēdos” uz latviešu laikmetīgās dzejas.

– Sanāk, ka vecmāmiņas uzdāvinātie krājumi deva lielāku impulsu nekā literatūras stundas skolā?

– Godīgi sakot, neatceros, vai man skolā tika mācīts Vācietis. (Smejas.) Gan jau tika pieminēts, bet acīmredzot skolas atmosfēra man nebija ļāvusi to saprast vai pienācīgi uztvert.

– Kurš Ojāra Vācieša dzejoļu krājums tev pašam ir tuvākais?

– Grūti pateikt. Patīk tās izlases, kas ir izdotas pēc Vācieša nāves, piemēram, “Nolemtība” vai “Ex libris”, tie, manuprāt, ir veiksmīgi krājumi. Patīk arī “Klavierkoncerts”, “Si minors”, “Melnās ogas”. Ir daudz foršu dzejoļu, vienu krājumu izcelt būtu grūti. Tad man būtu jāiziet visiem cauri, lai pateiktu, kurš bija kompozicionāli visjaudīgākais.

– Vai tev dzeja top viegli?

– Es dzejas rakstīšanu uztveru kā darbu, tā ir mana profesija. Man to ļoti patīk darīt, taču tas nenozīmē, ka ir viegli un viss, kas vajadzīgs, ir vien iedvesmas dzirksts. Nav tā, ka, liru strinkšķinot, varu uzšņāpt ģeniālus dzejoļus. Tā ir kā amatniecība. Tāpat kā jebkurā citā  darbā nepieciešams ieguldīt piepūli, laiku, enerģiju un reizēm arī naudu. Vajag patērēt kaut kādus resursus un strādāt ar tekstu. Protams, ir nepieciešama kaut kāda veida iedvesma, arī intuitīva tekstu veidošana. Lai dzejolis būtu veiksmīgs, tur ir nepieciešams ne tikai intelektuālais un tehniskais, bet arī intuitīvais darbs.

– Vai leģenda par mūzām ir patiesa, proti, tā ir nepieciešama?

– Ja mūza ir cilvēki, kas iedvesmo, tad tā ir mana ģimene. Dzīvē mani iedvesmojuši daudzi cilvēki – draugi, draudzenes, paziņas, reizēm pat pavisam nepazīstami cilvēki.

– Un ja mūza varētu būt jebkas, piemēram, daba?

–  (Domā.) Reizēm. Manā gadījumā ne tik ļoti. Ik pa laikam man rodas idejas tēliem un metaforām, ja esmu pilnīgi jaunā vidē, neatkarīgi no tā, vai esmu pie dabas vai citā valstī. Dabā esmu iedvesmojies, aizbraucot pie vecmammas uz laukiem Latgalē. Galvenokārt mani tomēr iedvesmo valodiskas parādības. Ja saklausu kādu cilvēku runājam, izlasu kaut ko, kas mani uzrunājošs, tas drīzāk manī raisīs kaut kādu impulsu un ļaus tekstam manī turpināties. Tas var būt jebkas – gan dzejolis vai raksts avīzē, gan sarunas vilcienā. Lingvistiska parādība ir tas, kas mani iekustina.

– Tātad tu ikdienā esi rūpīgs klausītājs, kas uztver sīkas nianses?

– Uzskatu, ka tas ir svarīgi – klausīties valodā. Nezinu, cik labi man tas izdodas, taču cenšos uztvert kaut kādas valodas dimensijas, ko parasti mēs nesaklausām, bet kam ir liels poētiskais potenciāls.

– Kopš novembra esi arī literatūras žurnāla “Strāva” galvenais redaktors. Ar ko uzrunās “Strāva”?

– Šobrīd notiek darbs pie literatūras žurnāla otrā numura, kurš varētu iznākt martā. Žurnāls ir biezs, tāpēc varētu tikt izdots trīsreiz gadā. Primāri mēs sevi vēlamies pozicionēt kā literatūras žurnālu, tāpēc mūsu galvenais nosacījums ir kvalitāte. Rūpīgi strādājam pie tekstu atlases, kopā ar autoriem tiecamies strādāt pie tekstiem, lai attiecīgie teksti sasniegtu pilnību un mēs lasītājiem varētu piedāvāt kvalitatīvu, interesantu, laikmetīgu literatūru. Manas ambīcijas ir arī tādas, ka es vēlos lasītājus uzrunāt ar teorētiskās literatūras sadaļu žurnālā, kas izceltos uz citu literāro izdevumu fona. Internetā mums ir “Satori” un “Punktum”, kur šad tad parādās vērtīgas esejas, taču viņi tik un tā apjoma ziņā ir ierobežoti. Par spīti tam, ka internetā it kā var publicēt, cik vien garu rakstu mēs gribam, patiesībā viņi domā, lai raksts nebūtu pārāk garš. Mēs varētu nākt autoriem pretī ar to, ka ļautu rakstīt garas esejas, nebūtu iebildumu likt garas zemsvītru piezīmes, milzīgu literatūras sarakstu. Lasītājiem varam piedāvāt esejas, ko rakstījuši ne tikai latviešu domātāji, bet arī tulkoto materiālu no citām valodām. Mums trūkst mūsdienu vācu literatūrzinātnieku eseju, spēcīgas teorijas ir arī Francijā. Mums jautājums ir tikai par tulkotāju kapacitāti. Tas ir tas, pie kā šobrīd strādājam.

– Vai tulkotāju pietrūkst?

– Cilvēki, kas zina valodas un ir gatavi strādāt, mums ir. Viena daļa ir aizņemti darbos, kas nav saistīti ar tulkošanu, lai varētu nopelnīt, savukārt tos tulkotājus, kuri tulko savā pamatprofesijā, saista visādi līgumi un termiņi ar izdevniecībām. Viņi tulko grāmatas. Visi ir aizņemti, bet kaut kur pa vidu mēs mēģinām iespraukties.

– Vai šobrīd sabiedrībā ir pieprasījums pēc drukāta literatūras izdevuma?

– Cik zinu, mūsu pirmo numuru pērk, iet labi. Nezinu precīzus skaitļus, mums vēl nav bijusi sapulce, kur projektu vadītāja to pastāsta, bet, cik esmu dzirdējis sarunās, pieprasījums ir. Tas mani priecē un vienlaikus arī nozīmē, ka nākamie numuri iznāks.

– ”Strāva” var būt platforma ikvienam autoram, kurš vēlas publicēties?

– Iesūtīt var ikviens. Priecājamies par katru tekstu, kas pie mums nonāk. Visus izlasām un iespēju robežās cenšamies arī maksimāli ātri atbildēt. Protams, ne visu mēs publicējam, taču pavisam noteikti aicinām sūtīt tekstus visiem, kuri to vēlas. Vēlāk ar autoriem sazināmies un vienojamies, vai publicējam darbu. Ja nē, sniedzam ieteikumus vai gaidām autora nākamo darbu. Tā ir parastā prakse jebkurā literārā izdevumā.

– Cik no tā, ko autori iesniedz, jums nākas atsijāt?

– To es nevarēšu pateikt, bet varu atzīt, ka tas, ko saņēmām no autoriem, pirmajā numurā varētu būt mazākā daļa, jo lielāko apjomu saorganizējām paši kā tulkotāji vai tulkotāju sarunātāji. Kad pirmais numurs vēl nebija iznācis, nebijām arī tik zināmi, turpinājumā, domāju, sūtīs vairāk.

– Interesants ir fakts, ka “Strāvas” radošajā komandā ir trīs Ojāra Vācieša balvas laureāti, Anna Auziņa to ieguvusi pat divreiz.

–  (Smejas.) Zināju, ka mums ir spēcīga komanda ar zināmiem, talantīgiem un apbalvotiem autoriem, taču to, ka esam ieguvuši tik daudz Vācieša balvu, gan nezināju.

– Gadu iesākot, cilvēki mēdz kaut ko apņemties. Kādi ir tavi mērķim šim gadam?

– Mana gada apņemšanās ir uzrakstīt 100 lappuses no disertācijas, lai mani neizmestu no doktorantūras. Vēl viens mērķis būtu atgriezties pie veselīgāka dzīvesveida, kāds tas bija pirms pandēmijas. Trešais plāna punkts ir otrā dzejoļu krājuma iznākšana. Grāmata ir uzrakstīta, izdevēji ir ieinteresēti, tāpēc tas, visdrīzāk, notiks. Tās ir lietas, ko gaidu no šī gada, lai varētu pielikt ķeksīti, ka tas ir paveikts.