Menu
 

Ieva Struka. Laika rēķins Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Tieši tāds nosaukums ir Ilzes Jansones romānam, kas tapis apgāda “Dienas Grāmata” ambiciozajā grāmatu sērijā “Es esmu...”, ļaujot trīspadsmit latviešu prozaiķiem iztēloties, ka viņi ir kāds no senākos laikos dzīvojošiem spalvasbrāļiem, un trīspadsmit literatūrzinātniekiem no jauna skatpunkta paraudzīties, vai un kā šie trīspadsmit klasiķi pārvarējuši laika pārbaudi. Grāmatu sērija nupat uzņēmusi apgriezienus, ne visu izdodas tā uzreiz izlasīt, bet aukstais un vējainais pavasaris ir tieši laikā, lai kādu grāmatu tomēr rokās paņemtu.

No visa, ko man izdevies izlasīt, šī grāmata ir tā, ko gribētos, lai iepazīst vairāk cilvēku, pat ja rakstniece, kuras ādā bijis jāiejūtas Ilzei Jansonei, no trimdā dzīvojušajiem latviešu rakstniekiem te Latvijā ir mazāk zināma. Proti, Ilze Jansone raksta par Ilzi Šķipsnu (1928–1981).

Tajās skolās, kur latviešu literatūrai pievērš vairāk uzmanības, noteikti ir jālasa Ilzes Šķipsnas “Apsolītās zemes” vai “Aiz septītā tilta”, kas ļauj sastatīt 60.–70. gadu literatūru abās dzelzs priekškara pusēs, bet tiem, kas to vēl nav lasījuši, jādomā, būs ierosinājums to izdarīt pēc Ilzes Jansones “Laika rēķina”. Tad ir dzimuši visi tie, kam jau apritējuši vai aprit 50 gadi, un viņi labi atceras, kāds bija šis laiks Latvijā – hiperbolizēti saulains ar Iļjiča smaidu oktobrēna zvaigznītē un sasodīti drūms, kad runa ir par rāmi, kurā tiek iespiesta tikai viena patiesības izpratne.

Lasot Ilzes Šķipsnas darbus, var iegūt priekšstatu par pasaules spoguļattēla otru pusi: 60.–70. gadu mija ir sakāpinātas brīvības sajūtas laiks, kurā oficiālo demokrātiju pastiprina hipiju jeb puķubērnu brīvība, bet simbolizē ceļš – dodies, kur gribi, visa pasaule vaļā. Bet brīvībai, kā nu mēs labi zinām, ir arī blaknes, tev jāspēj pašam strukturēt savu pasauli, lai tajā neapjuktu, lai sabalansētu mieru un trauksmi.

Ilze Šķipsna pieder tiem latviešiem, kas vieni no pirmajiem drosmīgi devās apciemot Latviju, un tas, ko viņa redzēja, kontrastu par to, kāda ir pasaule, tikai pastiprināja. Tikai no šodienas skatpunkta ir iespējams aptvert, kā jutās “viņi”, kad atgriezās savās mītnes zemēs un ikdienas gaitās, zinot, ka neko vairāk par labdarības paciņām tuvākiem radiem un draugiem viņi nevar veikt. Par to, ka “viņi” iet arī demonstrācijās un raksta vēstules par Baltijas brīvību saviem senatoriem, “mēs” uzzinājām tikai vēlāk. Šis garīgais diskomforts, šī iekšējās sašķeltības sajūta, šī vientulība, ko raisa nepiederība ne dzimtenei, ne mītnes zemei vai piederība abām, ir tās tēmas, kas Šķipsnas romānus padara par sava laika modernākajiem darbiem latviešu literatūrā.

“Laika rēķinā” Ilzei Jansonei ir nevainojami izdevies parādīt tieši iekšējo Šķipsnas pašsajūtu un dzīves izjūtu, intelektuālu baudu no tām daudzajām pasaulēm, ko paver viņas valodu zināšanas un prāts, un vienlaikus nolemtības apziņu par to, cik dzīve ir īsa un tavas spējas to pakļaut savai gribai – ierobežotas.

Vairāki šīs sērijas romāni ir brīvas rakstnieku fantāzijas par tēmu un patiesībā prasa zināmas priekšzināšanas, lai teksts pavērtu vairāk nekā impresionistiskus pieskārienus aprakstāmā “objekta” liktenim. Ilzei Jansonei pilnībā izdevies romānā neuzmācīgi un dabiski ietvert visus būtiskākos Ilzes Šķipsnas dzīves faktus, savu autores rokrakstu sapludināt ar aprakstāmās autores rokrakstu un vēl izdarīt to tā, ka lasītājs nemana – šis ir pasūtījuma darbs. Bet ir taču. Varu tikai apbrīnot, ka izdevies to paveikt bez sūra darba neizbēgamās “sviedru smakas”.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.