Māksliniece Dita Lūse: Ja tev ar sevi vienatnē ir garlaicīgi, kaut kas ar tevi nav kārtībā ^{Apriņķis.lv}

Dita Lūse ir māksliniece, kas atzinību guvusi dažādos starptautiskos mākslas konkursos, tostarp Japānā, Taivānā, Indijā, kā arī Eiropā. Sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstāžu gan Latvijā, gan Lietuvā, Itālijā, ASV, Slovēnijā un Taivānā. Regulāri piedalās tematiskās grupu izstādēs un mākslas konkursos. Strādā eļļas glezniecībā, ko varētu raksturot ar plānu, akvarelisku uzlicienu, saglabājot it kā nejaušu glezniecisku paņēmienu, vienlaikus parādot darba galveno vēstījumu un realitātes atspoguļojumu.

Raksturīgākās tēmas – gaismas un ēnu spēle dažādos interjeros un eksterjerā, izmantojot ornamentāli izstrādātus laukumus, stilizēti augu motīvi, rentgenstaru radītie bezkaislīgie tēli, kā arī ieskatīšanās savās saknēs caur senām fotogrāfijām, piešķirot tām filozofiski attālinātu vispārinājumu.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?

Gan dzīvē, gan glezniecībā tiecos pēc miera, rāmuma, klusuma, tāpēc ekstrēmas nodarbes nav manā gaumē un speciāli tās nemeklēju. Reiz biju pie stūres, kad mašīna sāka virpuļot pa melno ledu, un, kaut arī viss beidzās labi, atmiņas par šo reizi liek man piesardzīgi izturēties pret ātrumu un apšaubāmu risku.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?

Dēla piedzimšana. Droši vien – visaizkustinošākais brīdis, nevis viens no.

Kas jūs iedvesmo darbam?

Vēlme realizēt savas ieceres. Māksla ir daļa no manas dzīves, un šis darbs nebeidzas darbdienās pulksten piecos. Esmu tajā pastāvīgi, gan darbnīcā pie molberta, gan prātā – domājot par iecerēm un darbiem, pie kuriem strādāju.

Jūsu veselīgie ieradumi?

Labprāt staigāju pa mežu vai gar jūru un katru dienu vingroju. Sāku vingrot, jo mani piespieda sāpošais plecs – vienmēr pie molberta paceltā un sasprindzinātā roka dara savu –, bet tagad tas ir kļuvis par patīkamu un vajadzīgu ieradumu.

Jūsu kaitīgie ieradumi?

To ir daudz un dažādi, tajā skaitā kārtīgi neaizskrūvēt krāsu tūbiņas, ļaujot krāsai iekalst.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?

Man patīk manas Viļņas galeristes Vilmas Jankienes uzskats, ka cilvēkam ir jābūt interesanti pašam ar sevi. Ja tev ar sevi vienatnē ir garlaicīgi, ja tāpēc ir vajadzīgi citi, tad kaut kas ar tevi nav kārtībā. Bet ar savām vērtīgajām dzīves atziņām es vēl pagaidīšu – vēl nejūtos pietiekami vieda, lai tās paustu.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem? 

To ir daudz, it īpaši grāmatu! Galvenais – vispār lasīt, izmantot šo iespēju ieiet citā, autora radītā pasaulē un pakavēties tur, lai pēc tam bagātināts atgrieztos šaipus grāmatas vākiem. Pašlaik lasu Džuliāna Bārnsa “Elizabete Finča” un gūstu brīnišķīgu intelektuālu un emocionālu baudījumu no katras lappuses. Latviski gan šī grāmata vēl nav tulkota, bet cerams, ka kādreiz būs.

Kādu mūziku klausāties?

Dažādu. Darbnīcā visbiežāk skan Latvijas Radio 3 “Klasika”, bet reizēm paklausos ko citu – piemēram, nesošu filmu mūziku, Viljamsu, Cimmeru, Džavadi vai vispār kādas raižu neapgrūtinātas 80.gadu dziesmas.

Iecienīta vieta, kur pusdienot?

Mājās, pie galda.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?

Šeit un tagad. Bet būtu interesanti paviesoties laimīgajā 19. gadsimtā, kad notika zinātnes un ideju sprādziens un pēkšņi likās, ka visai pasaulei priekšā ir tikai pozitīvs progress. Atšķirībā no mūsu laika, kad apziņa par pasaules kariem, klimatu, ko esam sačakarējuši, un izpratne par cilvēku ļaunuma neesošajām robežām ir atņēmušas šo sajūtu, ka nākotne noteikti būs labāka.