Dace Priedoliņa: Folklorā svarīgi ir nezaudēt pirmreizīguma sajūtu ^{Apriņķis.lv}

Ogres novadu XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkos Kapelu maratonā, kas norisināsies 7. jūlijā, pārstāvēs arī Suntažu folkloras kopa “Saule” un tautas mūzikas kapela no Lielvārdes, bet Folkloras dienā 8. jūlijā uz četrām skatuvēm Vērmanes dārzā un Esplanādē līdz ar citiem pašdarbniekiem piedalīsies arī tradicionālās mūzikas grupa “Skaņumāja”, Lielvārdes Kultūras nama folkloras kopa “Josta” un folkloras kopa “Artava” no Ogres.

Uz sarunu par folkloras nozīmi dzīvē, “Graudu” rašanos un ceļu uz Dziesmu svētkiem, kuros, starp citu, savu desmit gadu pastāvēšanas laikā viņi piedalīsies pirmo reizi, aicināju “Graudu” vadītāju Daci Priedoliņu.

– Mazliet iepazīstiniet ar sevi un to, kā iesaistījāties folklorā.

– Nāku no Sēlijas, esmu dzimusi Ilūkstē, kur arī mācījos vidusskolā. Tālāk ceļš aizvijās līdz Liepājai. Tur četrus gadus mācījos Pedagoģiskajā institūtā par sākumskolas skolotāju. Saskare ar mūziku bija, bet mani vairāk pavilka uz ģitārspēli un dziedāšanu. Folkloras manā dzīvē tad vēl nebija.

1988.gadā, beidzot augstskolu, vēl bija valsts sadale, un es nonācu Madlienā, sāku strādāt skolā un šaipusē arī paliku. Tagad jau vienpadsmit gadus dzīvoju Ķegumā. Strādājot Madlienas sākumskolā, kur, starp citu, nostrādāju divdesmit gadus, pamazām radās interese par folkloru, – kad biju nostrādājusi aptuveni gadu, skolas vadība palūdza, vai es nevarētu vadīt folkloras pulciņu bērniem. Piekritu, un tas ilga deviņus gadus. Tobrīd ģitāras pavadībā dziedāju tautasdziesmas. Rīgā pabeidzu divgadīgos folkloras kursus, piedalījos dažādos semināros. Tas bija interesants periods – mācījos pati, mācīju bērniem spēlēt kokli. Iesaistījāmies bērnu un jauniešu folkloras kustībā “PEPT”. Braucām uz stāstnieku, dziesmu konkursiem, dejojām dančus, vārdu sakot, folkloras jomā ienācu ar Madlienas bērnu folkloras kopu.

Ar bērniem Mārtiņos vai Ziemassvētkos maskojāmies – darinājām senās maskas, gājām dziedāt uz Madlienas pansionātu, pagasta ēku, veikaliem. Bija jautri, svinējām gadskārtu svētkus. Tolaik atgriezās apritē arī danču kustība. Bērniem ļoti patika. Vienreiz gadā bija liels folkloras festivāls, katru gadu citā vietā. Ar Madlienas folkloras kopu piedalījāmies arī Skolēnu dziesmu svētkos.

– Vai jums pašai ir nācies piedalīties arī lielajos Dziesmu svētkos? Ko tie jums nozīmē?

– Jā, piedalījos gan kā kora dalībniece, vēl mācoties Liepājā, gan arī jau strādājot Madlienā, kopā ar vidējās paaudzes deju kolektīvu. Tie bija Atmodas gadi. Tā ir neaizmirstama kopības sajūta, ko nevar saņemt nekur citur, kā vien Dziesmu un deju svētkos.

– Kā sākās jūsu sadarbība ar folkloras kopu “Graudi”?

– 2011.gadā pārcēlos uz Ķegumu. Apzināti aizgāju no izglītības sistēmas, jo šķita, ka visu, ko varēju dot, šajā jomā esmu atdevusi. Tas bija pārdomu periods – ko tālāk. Dzīvesvietas maiņa bija stimuls, lai darbotos tajās pašās jomās, bet nedaudz citādāk. Ķegumā satiku Tomes Tautas nama vadītāju Sarmīti Pugaču. Viņa meklēja kādu, kurš varētu vadīt folkloras kopu Tomē, jo bija interesenti, kas vēlējās to darīt. Faktiski mēs viens otru atradām. Mani nedaudz mulsināja, ka tik ilgi esmu darbojusies ar bērniem, bet tagad ir pieaugušie. Gadu braucu smelties pieredzi pie folkloras kopas “Liepu laipa”, ko Jumpravā vadīja Vita Talla. Paralēli 2012. gadā sākām darboties Tomē ar tomeniešiem. Pēc četriem mēnešiem “Graudus” apstiprināja kā amatierkolektīvu. Pērn nosvinējām kolektīva desmit gadu jubileju.

– Kāds šobrīd ir jūsu pamatdarbs?

– Tā ir ģitārspēle. Būtībā mani hobiji kļuva par darbiem. Es darbojos interešu izglītībā kā ģitārspēles skolotāja Ogrē, Ķegumā un Lielvārdē. Man patīk to darīt un desmit gados nav apnicis. Bērni mani uzlādē, dod jaunas idejas, es nododu savas prasmes.

– Kā radās nosaukums “Graudi”?

– Bija vairāki varianti. Kāpēc palika tieši “Graudi”? Tomenieši ir lauku cilvēki. Viņiem ir lielāks vai mazāks dārziņš, arī labības lauciņi. Kādā brīdī šis nosaukums mums šķita pats labākais. Tagad priecājamies, ka palika šis nosaukums, jo to izjūtam līdz sirdij. No maza graudiņa izauga vārpa, kurā šobrīd ir četrpadsmit graudu – folkloras kopas dalībnieki.

– Kā top jūsu repertuārs?

– Sākām ar gadskārtu ieražu svētku svinēšanu – Rudenāji, Ziemassvētki, Lielā diena, Jāņi, Meteņi, Ūsiņi, Māras. Tur radās pamata repertuārs dziesmām, jo katriem gadskārtu svētkiem ir savas dziesmas. Protams, bija arī pieredze, ko guvu, strādājot ar bērnu folkloras kopu. Daudz esam ieskatījušies latviešu folkloras krātuvē ”Gara mantas”, idejas aizgūtas arī, piedaloties dažādos pasākumos, piemēram, starptautiskajā folkloras festivālā “Baltica”. Tur saņēmām dziesmu grāmatiņas, ko veidojuši folkloras kopu dalībnieki. Arī mēs esam iesūtījuši savu dziesmu, ko dziedam, un tā ir iekļauta šajā grāmatiņā. Mūsu dziesmu klāsts ir patiešām bagāts.

Kad nāk kārtējie svētki, piemēram, tagad, kad gatavosimies Meteņiem, atkārtojam aizmirstās dziesmas un vienmēr gribam pievienot kādu jaunu dziesmu, rotaļu. “Graudos” pārsvarā darbojas tomenieši, bet ir bijusi arī dalībniece no Glāžšķūņa, tagad ir no Ogresgala. Mums ir bijis pa diviem pasākumiem mēnesī. Esam piedalījušies arī krustabu godos, vedību jeb kāzu godos, mārtošanā (mārte ir līgava, pirms kļūst par sievu) jeb mičošanā.

– Vai esat piedalījušies arī īstās kāzās?

– Protams, bet pagāja laiks, līdz iepraktizējāmies vadīt šos rituālus. Mums ir muzikālā pedagoģe Līga Skujiņa, kura vairāk koordinē muzikālo lietu notikumus. Mums ir ļoti laba rituāla vadītāja Iveta Zemniece. Sākumā es visu darīju viena, bet tagad ir komandas darbs. Tas man ļoti atvieglo ikdienu. Esmu lepna par “Graudiem”.

– Ko nozīmē gatavošanās Dziesmu un deju svētkiem?

– Tas būs kas jauns. Esam piedalījušies “Baltica” festivālos Rīgā, Rēzeknē un Jelgavā, festivālu pieredze mums ir. Katru gadu ar “Graudiem” svinam arī Baltu vienotības dienu, kad akcentējam katra pagasta kultūrvēsturiskās vietas – pilskalnus, svētakmeņus, dižkokus. Vairākus gadus pēc kārtas 22. septembrī bija pilnas dienas pasākumi, apceļojot šīs vietas. Pieņemu, ka tagad, esot lielā novadā, varētu būt kopīgs pasākums novada folkloras kopām. Bet Dziesmu svētkos “Graudi” būs pirmo reizi. Līdz tam esam kāpuši soli pa solim.

– Vai arī folkloras kopām ir skates?

– Jā, bez skates nevaram piedalīties arī folkloras festivālos, piemēram, “Baltica”, kas notiek reizi trijos gados. Katram festivālam ir noteikta tēma. Pērn tēma bija spēle. Domājām, ko uz “Baltica” festivālu varētu atrast vietējā vidē Tomē, Ķegumā. Mums svarīgi bija prezentēt to, kas ir vistuvākais. Pievērsāmies plostniecības tēmai. Tepat pa Daugavu, garām Ķegumam un Tomei, bija gājuši plosti no Daugavas augšteces. Sākām meklēt.

Mūsu pašu dalībnieks Kārlis Veckaktiņš atceras šos laikus, ko, bērns būdams, bija pieredzējis, – kā Līčupes krastos no Tomes mežiem atvesti baļķi, kā tie ripināti lejā, kā sasieti plosti, kā veras Ķeguma HES slūžas, kā notiek tālāk koku pārvade aiz HES. Atklājās, ka mūsu novadniece Ruta Andersone savā grāmatā “Ķeguma apvidus vēsture” daudz rakstījusi par plostu laišanu pie Tomes un Ķeguma. Tur mēs arī smēlāmies informāciju un muzikālo materiālu sameklējām paši. “Gara mantās” atradām, ka ir plostnieku dziesma, kurā aprakstīta plostnieku dzīve.

Vēl kādu dziesmu dabūju, ciemojoties Ogres pansionātā, kur tā iemītniekam Robertam Jansonam bija dziesmu klade. Tad Iveta Zemniece atcerējās, ka laivinieki dzied dziesmu “Cel mani pār Daugavu”. Pamazām izveidojās programma “Daugavas plostnieki Tomē”. Bija arī Kārļa Veckaktiņa stāsti. Programma ir ļoti vērtīga, un rezultātā skatē ieguvām pirmo pakāpi. Šai programmai uzšuvām speciālus tērpus, kas atbilst 19.–20. gadsimta mijas pilsētnieku apģērbam. Ar šiem tērpiem piedalījāmies arī skatē, kur tie tika atzīti par šai programmai atbilstošiem.

– Vai ar šo programmu startējāt Dziesmu svētkos?

– Jā, esam kvalificējušies dalībai Dziesmu svētkos, kur katram folkloras un tautas mūzikas kolektīvam būs savs repertuārs. Mēs piedalīsimies kopējā Dziesmu svētku gājienā “Novadu dižošanās”, kur dižosimies ar Zemgales goda tērpu.

– Kur notika skate?

– Tā norisinājās attālināti, jo tobrīd Covid-19 ierobežojumu dēļ nevarēja vēl tikties. Nodarbības mums notiek divas reizes nedēļā. Covid-19 perioda sākumā bija apmulsums, kā tālāk turpināt, bet risinājumu atradām – tikāmies attālināti tiešsaistes platformā “Zoom” un mācījāmies tur dziesmas. Protams, tas nebija tik labi kā klātienē, bet izdevās. Tad izveidojām savu grupu sociālo tīklu vietnē “Facebook”. Kad nevarēja satikties, Ziemassvētkos katrs darinājām masku, nofilmējām ar nelielu komentāru par maskas būtību un kā to gatavot. Kad nāca Lielā diena, piecas dienas pēc kārtas bija video, kā gatavoties šai dienai, kā sagaidīt saullēktu, kā ģērbties, ko dziedāt. Bija pat ieskaņotas dziesmas, ko var klausīties telefonā un dziedāt līdzi. Vārdu sakot, atradām iespējas, kā uzturēt kontaktu ar ārpasauli.

– Tolaik bija jāvalkā maskas, bet jums jau repertuārā tādas ir paredzētas...

– Jā, turklāt, salīdzinot ar citiem kolektīviem, ziemas periodā, kad varēja būt pasākumi ārā, mums bija iespēja ātrāk sākt kopīgi mēģināt, jo mums apģērba ziņā ir labs aprīkojums ziemas apstākļiem.

– Vai sazināties ar citām folkloras kopām novadā?

– Jā. Vislielākā sadarbība mums ir ar Lielvārdes “Jostu”, ko vada Ilze Vecmane. Mums ir bijuši vairāki kopīgi pasākumi. Tā kā abas kopas piedalīsies Dziesmu svētkos, vēlamies noorganizēt sadraudzības pasākumu. Draudzējamies arī ar “Artavu” un folkloras kopām, kas nav Ogres novadā, kā arī Ogres Danču klubu.

– Kas ir tā maģija, kas liek cilvēkiem darboties folkloras kopās?

– Pirmām kārtām tā ir interese un iekšējā vajadzība. Tam noteikti ir kāda saistība ar bērnību. Man pašai šī interese par folkloru ir saistībā ar bērnības iespaidiem caur dabu, jo folklorā viss ir ļoti saistīts ar dabas procesiem. Protams, ir ģimenes, kur ir saglabājušās šīs dziesmu tradīcijas, tās pārmantojas. Daudziem tomeniešiem tā ir sasaiste ar to, kas bijis bērnībā, jaunībā. Šī interese nepazūd, tā paplašinās. Desmit gadu jubilejā mums novēlēja, lai mums būtu sekotāji bērnu un jauniešu vidū.

Mēs jau cenšamies, cik varam, organizējam gadskārtu svētkus, rituālus, sadarbojoties ar folkloras kopu “Josta”. Pērn mēs, abu folkloras kopu vadītājas, bērniem vadījām vasaras nometnes tieši par tradicionālo dziedāšanu un muzicēšanu. Darām, ko varam, lai piesaistītu jaunatni. Arī mēs pieņemam jaunus dalībniekus, un tieši kovida ierobežojumu laikā “Graudu” rindas papildināja divas jaunas dalībnieces – no Ķeguma un Tomes. Bērnudārzā Ķegumā un Birzgalē esam vadījuši vasaras saulgriežu rituālus. Brīvā dabā kopā ar bērniem gatavojām jāņusieru, dziedājām, gājām rotaļās, kūrām jāņuguni un veidojām jāņuzāļu darbnīcu.

– Kam gatavojaties šobrīd?

– Februārī būs Meteņi, un tiem gatavojamies jau tagad. Katru gadu ir cita sajūta, mainās dziesmas. Cenšamies katru reizi šos priekšnesumus dažādot, lai nepazustu liesmiņa, lai nerastos rutīna. Piemēram, šogad Tomē Meteņi būs pie Oškroga tirdziņa – tā ir jauna vieta, un rodas sajūta, ka tie būs pirmo reizi. Ir svarīgi meklēt un nepazaudēt pirmreizīguma sajūtu. Tagad reizēm jau ir vajadzīgs laiks, lai to atrastu.

Organizēšana ir milzīga, tāpēc, kā jau iepriekš minēju, ļoti priecājos, ka man ir muzikālā palīdze Līga Skujiņa, savukārt Sarmīte Pugača, kura ir ne vien Tomes Tautas nama vadītāja, bet arī “Graudu” radītāja un dalībniece, kūrē visus saimnieciskos jautājumus – autobusus, ēdināšanu, naktsmītnes –, bet Ilze Rumpe ir zāļu sieva – pin vainagus un vītnes mārtošanai un Jāņiem. Vīri rituālā ir atbildīgi par ugunskuru, plostu gatavošanu Jāņos. Pie tērpu komplektēšanas palīdz Ginta Zālīte, kura ir vēsturniece un interesējas tieši par apģērbiem. Savukārt ideja par pilsētnieku tērpiem pieder Sarmītei Pugačai. Lai turpinātu darboties tik daudzus gadus, tai ir jābūt sirdslietai. “Graudos” mēs esam kā ģimene un tajā visā dzīvojam.

– Ko ceļā uz Dziesmu un deju svētkiem jūs gribētu novēlēt sev un citu folkloras kopu dalībniekiem?

– No sirds izbaudīt svētku gājienu un kopīgos notikumus. Lai ir daudz patīkamu brīžu, lai ir asara acī un prieks par visu, kas notiek.