Menu
 

Diriģente Laura Leontjeva: Dziedi vietā, no kuras nāc! Apriņķis.lv

  • Autors:  Uģis Galejs, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Laura Leontjeva: “Acīmredzot es nemāku lietas darīt tā, kā tas pieņemts un citi vēlētos, bet daru tā, kā man šķiet pareizi.” Foto - "Saulkrastu Domes Ziņas" Laura Leontjeva: “Acīmredzot es nemāku lietas darīt tā, kā tas pieņemts un citi vēlētos, bet daru tā, kā man šķiet pareizi.” Foto - "Saulkrastu Domes Ziņas"

Latvijas simtgades gads paliks labā atmiņā gan jauktajam korim “Anima”, gan tā vadītājai Laurai Leontjevai – iznāca kora pirmais kompaktdisks “Jūrd. Saknes. Roots”, koris piedalījās maestro Raimonda Paula un dzejnieka Jāņa Petera mūzikla “Māsa Kerija” skaņu celiņa radīšanā un festivālā “Porta” dziedāja kopā ar pasaules folkmūzikas zvaigzni Semu Lī. Novada dome kora māksliniecisko vadītāju pagājušajos valsts dibināšanas svētkos cildināja nominācijā “Kultūra”.

– Jūs jau 12 gadus esat Saulkrastu jauktā kora “Anima” mākslinieciskā vadītāja un diriģente. Vai koris ir vienīgā saite, kas jūs vieno ar Saulkrastiem?

– Mana mamma un viņas senči ir no Skultes un Liepupes. Mamma ar tēvu, māti un māsām dzīvoja Zvejniekciemā, mājās “Belavas” un mācījās vietējā skolā. Taču mammas vecāki nomira ļoti agri, un es viņus neiepazinu. Tādēļ dzimtas saknes daļēji mani saista ar šo pusi, bet visu savu apzināto bērnību es kopā ar vecvecākiem līdz pat 1. klasei pavadīju Kurzemē.

Tagad dzīve mani ir atvedusi atpakaļ pie savas mammas dzimtas saknēm – uz Saulkrastiem un Zvejniekciemu. Šeit es esmu kopš 2007. gada un nemaz nejūtos kā nejauša iebraucēja – drīzāk esmu pārnākusi mājās.

Kori “Anima” 2001. gadā dibināja mans kursabiedrs Mūzikas akadēmijā Artūrs Ancāns. Kādu dienu viņš man piedāvāja kori pārņemt, un es tam piekritu. Kopā ar “Animu” esmu jau 12. sezonu. Aiz muguras trīs kopīgi aizvadīti Dziesmusvētki un īstenoti daudzi interesanti projekti.

– Saulkrastu kora dziedāšanas latiņu kādreiz augstu pacēla diriģents Jānis Veismanis, dibinot kori “Bangotne”.

– Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā diriģēšanu mācījos pie kora “Bangotnes” diriģenta dēla Andra Veismaņa. Es jūtos ar Veismaņiem diezgan cieši vienota un ar prieku sastopu pašu Jāni Veismani koncertos, kā arī augstu vērtēju viņa ieguldījumu Saulkrastu mūzikas dzīvē.

No sirds cienu arī citus Saulkrastu amatieru kolektīvu vadītājus. Protams, katram ir savi mērķi un uzdevumi, bet galvenais ir kustība, kas ir ļoti būtiska Latvijas un latviešu pastāvēšanai. Šeit atsaukšos uz pagājušā gadā mūžībā aizgājušo režisoru Uģi Brikmani. Viņš teica, ka cilvēks nevar nedarīt to, kas viņam jādara. Ja ir sajūta, ka jādzied, tad tas arī ir jādara; ja jūt, ka jādejo, tad arī ir jādejo; ja jāada, tad jāada. Skaidrs, ka dažreiz ir ļoti grūti izlīst laukā no savas ikdienas aliņas, bet, kad tas ir izdevies, top skaidrs, cik īpašas ir dzīvās saites ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi un darbojas kopīgas idejas vārdā.

– Cik dziedātāju pašlaik apvieno koris “Anima”?

– Es drīzāk teiktu tā: tas, kurš reiz ir bijis “animietis”, vienmēr paliks korim piederīgs. Tādēļ ar kori ir saistīti vismaz aptuveni 150 tagadējie un bijušie dziedātāji. Pašlaik aktīvi dzied aptuveni 40–45 dziedātāji. Protams, “Anima” ir arī mana lielā ģimene, jo katru dziedātāju es mīlu no tīras sirds – es esmu viņiem kā atvērta grāmata – citreiz baltāka, citreiz drūmāka.

Katrā koristā es spēju ieraudzīt unikālo. Kora jaunākajai dziedātājai ir 14 gadi, viņa vēl mācās pamatskolā, šeit dzied 16 un 18 gadus veci vidusskolēni. Ir daudzi ļoti talantīgi cilvēki savā nozarē, kuri jau beiguši augstskolu un strādā katrs savā jomā vai vēl mācās. Ieliekot kora “čatiņā” sociālajos tīklos saucienu pēc palīdzības, tā ātri tiek saņemta, jo kora ģimenes profesiju kontaktu loks ir ļoti plašs.

Ar saviem koristiem kopā eksperimentējam, daudz filozofējam, un es atļaujos viņiem sacīt to, ko tobrīd domāju. Bet viņi mani pieņem tādu, kāda es esmu – ar visu manu radošo dullumu un ideju lidojumu.

Koris “Anima” ar savu māksliniecisko vadītāju pie jūras.

– Kā dziedāšana ansamblī “Latvian Voices” ietekmē kora vadīšanu?

 – Ansamblī “Latvian Voices” es dziedu jau astoņus gadus. Šajā laikā esmu redzējusi pasauli, piedalījusies dažādās meistarklasēs ar dziedātājiem, diriģentiem, ansambļu vadītājiem vai vienkārši esmu bijusi kopā ar spēcīgām personībām, kuras iedvesmo darboties. Tas man palīdz būt pašai, jo, dzīvojot šaurā pasaulītē, kurā visi viens otru pazīst, ir grūti saskatīt lielo mūzikas daudzveidības kopainu. Un tad jau labāk var redzēt, ka skaņai nav robežu, ka mūziku iespējams interpretēt visdažādākajos veidos un nav pareizā un nepareizā. Svarīga ir doma, ko gribi pateikt citiem.Tādēļ arī korī “Anima” izpaužas etnomūzika, klasiska kormūzika, eksperimentāli mūsdienu komponistu skaņu meklējumi un populārā mūzika.

– Ir arī projekti, kuros “Anima” bijusi kopā ar pasaules folkmūzikas zvaigznēm, piemēram, Semu Lī un latviešu tautasdziemas ir ieguvušas jaunu skanējumu.

– Patiesībā ceļš uz pasaules mūzikas festivālu “Porta” sākās nakts ballītē Mežaparkā uzreiz pēc Dziesmusvētkiem. Toreiz mums pievienojās cilvēki, kuriem šķita interesanti padziedāt un padejot kopā ar “Animu”. Pēc kāda laika, kad tika meklēti kori, kuri Latviju varētu pārstāvēt šajā festivālā, mūs atcerējās, jo bija festivāla radošajai komandai bija pārliecība, ka mūziku un dziedāšanu uztveram tāpat kā viņi.

L. Leontjeva ar komponistu U. Prauliņu un “Animas” koristiem, strādājot pie programmas “Jūrd. Saknes. Roots”.

– Kā izvēlaties dziedamo repertuāru?

– Līdz šim ar kori ir izdevies īstenot visas savas trakākās idejas. Tas tādēļ, ka nevienu brīdi nedomājam, kā sevi labāk parādīt, bet dziedam to, ko uzskatām par savu, tātad – darām to, kas ir būtiski mums pašiem.

Viens no mūsu virzieniem ir tautas dziedāšanas tradīciju atdzīvināšana, tādēļ šobrīd sevi varam saukt arī par etnokori, bet mums patīk dažādība – mēs spējam nemitīgi mainīties.

Nesen piedalījāmies Raimonda Paula un Jāņa Petera mūzikla “Māsa Kerija” ierakstā. Mūsu draugs Kristaps Krievkalns izveidoja fantastiskus aranžējumus korim, un mēs dziedājām ļoti dažādu mūziku. Iejutāmies visdažādākajos tēlos, vajadzēja dziedāt gan klasiskā, gan estrādes manierē; spēlējāmies ar tekstiem un iznesām izrādes dramaturģiju, kas nozīmēja būt arī aktieriem. Pie mums brauca režisors Valdis Lūriņš, lai ierakstītu ainas, kur gan viss koris, gan katrs dziedātājs atveidoja kādu tēlu. Mums ļoti patika šī ieraksta dažādība un, es teiktu, trakums, kas prasīja lielu koncentrēšanos un milzīgu enerģiju, taču ļāva mums radoši izpausties.

– Latvijas 100. gadadienu sagaidījāt ar programmu “Jūrd. Saknes. Roots”. Vai ir viegli sasniegt šādas virsotnes?

– Patiesībā katra ideja rada nākamo. Koncertprogramma “Jūrd (lībiešu valodā –  saknes). Saknes. Roots (angļu valodā – saknes)” ir ilglaicīgs lolojums. Viss sākās jau 2014. gadā, sadarbojoties ar Laimu Jansoni, Edgaru Beļicki, Uģi Brikmani, Sonoru Vaici, Jāni Misiņu un vēl daudziem citiem māksliniekiem. Doma bija – apzināt Saulkrastu un to apkārtnes vēsturiskās vērtības.

Es sev jautāju: esmu Saulkrastos tik ilgi, bet kādēļ es neko īsti nezinu ne par vietējo vēsturi, ne īpašajiem cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši. Sapratu, ka arī citiem ir līdzīgi. Kopā ar Laimu sākās nopietns pētniecisks darbs – mēs apmeklējām Saulkrastu bibliotēku, runājāmies ar saulkrastiešiem par būtisko, kas ļauj viņiem sevi apzināties konkrētā vidē, izprast pārmantotās vērtības, kas ceļ mūsu pašapziņu, zinot, kādā mājā dzīvojam un kas kādreiz noticis mūsu pilsētā.

Vispirms kopā ar man tuvo režisoru U. Brikmani izveidojām koncertprogrammu “Saules krastos”. Pa ceļam atklājās dažādas man agrāk nezināmas Vidzemes piekrastes vēsturiskās šķautnes. Es sāku saprast, kādēļ vietējie ļaudis Skultes galā runājot, tāpat kā Kurzemē, norauj vārdiem galotnes. Bet šeit taču vēsturiski ir dzīvojuši lībieši. Tas man šķita ļoti interesanti. Tad vēlāk atklāju vietējos kuģubūvētājus, leģendu par Minhauzenu, kurš Neibādē saticis carieni Katrīnu, čigānu Rudzēviču dzimtu un vienu no retajām sievietēm-mācītājām Vairu Bitēnu, kuru man arī izdevās satikt. To visu mēs ietvērām “Saules krastos”.

Pēc pāris gadiem, 2016. gada decembrī, “Anima” kopā ar tautas deju ansambli “Līgo”, Jāni Purviņu, Kristapu Krievkalnu, Raimondu Tigulu un citiem mūziķiem devās uz Austrālijas Latviešu 56. kultūras dienām. Atskaņojām divdaļīgu muzikālu uzvedumu “Sirdsbalss”.

Austrālijā mums klājās brīnišķīgi. Koris jau bija devies tālāk, bet es vēl kādu laiku paliku Adelaidē, Annas Ziederes vasaras vidusskolā, nometnē “Dzintarkrasts” ar trešās paaudzes latviešu jauniešiem, kuri sevi apzinās kā latvieši un apgūst mūsu valodu, kultūru, mūziku. Apmetāmies pie latviešu ģimenes – Puķīšiem, un kādu vakaru mēs runājām arī par Latvijas simtgadi. Pētot Kultūras ministrijas izdotu kalendāru, tur atradām attēlu ar arheoloģiskajiem tautastērpiem un rotām. Un tad namatēvs vaicāja: “Bet kas būs tas, ko pēc sevis atstās mūsu paaudzes?”

Šis viņa jautājums atstāja manī lielu un paliekošu nospiedumu: kas būs tas, ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm…

Tieši Austrālijā aizsākās mūsu draudzība ar komponistu Uģi Prauliņu. Man vienmēr ir paticis, kā viņš raksta mūziku – emocionāli, tīri un patiesi, un vēl viņam ir sava nebēdnība – brīvais vējš, kas man ir tik ļoti tuvs. Un tā es Uģi uzrunāju, aicinot uzrakstīt Vidzemes līvu krastam veltītu mūziku, jo Vidzemē šī kultūra ir mirusi – cilvēki vairs nerunā lībiešu valodā un neko daudz nezina par savām saknēm. Komponists par šo impulsu bija ļoti priecīgs, jo arī viņā no tēva puses rit lībiešu asinis. Tā mums izveidojās ļoti spēcīga sinerģija. Skaņdarbā “Līvu sasaukšanās” Uģim izdevās sasaukt kopā ne tikai Vidzemes un Kurzemes līvus, bet arī Latvijā dzīvojošās radu tautas. Mums daudz palīdzēja Līvu institūta dibinātājs, dzejnieks Valts Ernštreits un šos jautājumus pārzinošā dziedātāja Julgī Stalte. Arī koristi, mācoties dziesmas, sāka interesēties par savām saknēm un vairāki koristi tās – jūrd – atrada ar Vidzemes līviem.

Pagājušā gada 18. novembrī, koncertā Saulkrastu sporta centrā prezentējām koncertprogrammu un kora “Anima” pirmo ierakstu kompaktdiskā ar nosaukumu “Jūrd. Saknes. Roots”.

– Varējāt taču arī agrāk kaut ko ierakstīt?

– Mēs varējām, bet es neredzu lielu jēgu iedziedāt to, kas jau neskaitāmas reizes ierakstīts un ko ir darījuši profesionāli kolektīvi. Man ir interesanti darīt kaut ko jaunu, nebijušu, tikai šim kolektīvam piemītošu, un koncertprogramma “Jūrd. Saknes. Roots” noteikti bija ierakstīšanas vērta. Iesaku noklausīties!

– Kā koris iztiek bez jums, kad kopā ar “Latvian Voices” dodaties koncerttūrēs?

– Man ir kolosāla komanda, un koris “Anima” ir pieradis būt ļoti elastīgs. Kora meistarību jau gadiem slīpējam nometnēs, kas katra ilgst divas, trīs dienas. Pagājušogad pirms katra svarīga koncerta vai ierakstiem bija sešas nometnes.

“Animas” nometnes notiek Pabažu kultūras namā, Sējas novadā. Patiesībā daudz ko nosaka cilvēki, un mums ir fantastiska sadarbība gan ar Sējas novada domes priekšsēdētāju Gunti Liepiņu, gan Pabažu kultūras nama vadītāju Ritu, kura pati kādreiz dziedājusi “Animā”. Nometnē strādājam 8, pat 10 stundas dienā. Turpat dziedam, turpat mums ir brokastis, pusdienas un vakariņas, un nakšņošana guļammaisos. No vienas puses, tāds pamatīgs mēģinājumu process, dziedot 10 stundas dienā, ir ļoti vajadzīgs, no otras – tas nav stāsts tikai par profesionalitāti, bet gan par veidu, kā sajust kopā darāmās idejas būtību.

Parastos apstākļos mēs tiekamies divas reizes nedēļā. Dziedātāji ir ne tikai no pašiem Saulkrastiem, bet arī no Pabažiem, Skultes, Rīgas. Ir svarīgi dziedāt vietā, no kuras tu nāc, kurā ir dibināts koris. Tā ir “Animas” devīze: “Dziedi vietā, no kuras nāc!”

Latvijā viss koncentrējas lielajās pilsētās, tādēļ man ir silta sajūta, redzot, ka tieši šeit – provincē, kas patiesībā ir ļoti krāšņa vieta, – uz mēģinājumu atnāk vietējie, atbrauc rīdzinieki, kuri pēc tam pārnakšņo pie saviem vecākiem. Tas ir labi, jo viņi nezaudē saikni ar Saulkrastiem. Man pašai brauciens ar auto no Zolitūdes līdz mēģinājuma vietai Saulkrastu domes namā ilgst aptuveni divas stundas. Bet, kā jau teicu, ir svarīgi dziedāt vietā, no kuras koris nāk. Es jūtu, ka tā ir jādara.

Protams, ir bijuši piedāvājumi no dažādām firmām, lai koris “Anima” būtu to zīmola daļa un dziedātu Rīgā. Es tam nekad neesmu piekritusi un ceru, ka nekad nebūs tādu apstākļu, lai nāktos piekrist šādiem piedāvājumiem.

L. Leontjeva un koris “Anima” 2018. gada 18. novembra koncertā.

– Kas ir “Animas” vērtība?

 – Mums ir daudzi izcili kori ar savu balsi. Arī “Animai” ir savs īpašais skanējums, un, pats burvīgākais ir tas, ka mēs spējam mainīties un pārveidoties vienotā instrumentā. Korī nav vajadzīgas profesionālas balsis, bet dažādi interesanti, diriģentam pat neērti tembri, kas jāslīpē kā dārgakmeņi. Šajā gadījumā ir būtiski pašam kora vadītājam spēt augt kopā ar saviem dziedātājiem. Tas ir interesantāk, nekā strādāt ar profesionālām balsīm, ja ir iespēja darīt visādas trakas lietas un ar šiem “nestandarta tembriem” mūzikā atklāt jaunas nianses. Tādēļ mūsu korī pati lielākā vērtība ir cilvēks, cieņa un mīlestība vienam pret otru un mana komanda.

– Kas ir jūsu stiprā komanda?

 – Komanda ir cilvēki, uz kuriem es kā mākslinieciskā vadītāja un diriģente jau kopš 2007. gada varu paļauties. Šobrīd tas ir jaunais un talantīgais diriģents Matīss Tučs, kurš “Animā” strādāja, jau mācoties Rīgas Doma kora skolā, bet šosezon ir atgriezies. Šogad viņš kopā ar kori kārtos savu maģistra eksāmenu. Es priecājos, ka mēs protam veidot tādas attiecības, ka cilvēki šeit vēlas atgriezties.

Komandā jau divus gadus ir arī vokālā pedagoģe Elīna Ose, ar kuru kopā dziedam “Latvian Voices”. Un vēl ir kora prezidents Indriķis Builis – kora sirds un dvēsele. Es domāju, ja Latvijai būtu tāds prezidents kā mūsu korim, ar mums viss būtu kārtībā. Tad ir vesels bars fantastisko “rūķīšu”, kuri rūpējas par ikdienā ļoti svarīgiem jautājumiem un palīdz man rakstīt projektus, izdomāt tērpu dizainu, kopēt notis un tamlīdzīgi. Tādēļ “Animā” ir milzīgs komandas darbs, kurā ikviens ir nozīmīgs.

Vēl man ir svarīgi, ka cilvēki man nesaka “nē”. Ne tikai radošiem cilvēkiem, bet ikvienam, kurš kaut ko dara, ir tik viegli nocirst spārnus…

– Rīdzinieki uz Saulkrastiem ceļo, lai pabūtu pie jūras. Vai tad, kad atbraucat uz mēģinājumu no savas Zolitūdes mājvietas, jūrai pietiek laika?

 – Es mēģinu ieplānot laiku tā, lai Saulkrastos būtu pirms mēģinājuma. Parasti tas izdodas, un tad es cenšos pabūt pie jūras vismaz 15 minūtes. Īpaši, kad veidojām lībiešu programmu, bija svarīgi sajust dabas klātesamības pirmatnīgumu. Mūzikas interpretācijas es smeļos no dabas, noņemot nost liekās kārtas.

Kad pirms skates mēs mācījāmies Jāzepa Vītola un Ausekļa “Gaismas pili”, bijām nometnē Pabažos. No sākuma man nebija skaidrs, kā īsti es šo dziesmu sajūtu – bija skaidrs, ka tā ir tradīcija, bet man nebija tieši savas sajūtas. Apsēdos Pabažos zem ozola un meklēju sevī atbildi, līdz to atradu. Vienkārši ir sev jājautā, ko gribi zināt, un tad uz šiem garīgajiem jautājumiem atbilde pati atnāks.

Es jau teicu, ka uz Saulkrastiem braucu tieši cilvēku dēļ, jo redzu, cik gudri un talantīgi viņi ir. Tādēļ es vēlos, lai to saredz arī tie, kuriem tas jāredz. Ja netiks saskatīts kodols cilvēka iekšienē, nevienai ārišķībai nebūs nekādas nozīmes. Tas pats ir par mīlestību. Iespējams, skan naivi, sievišķīgi un vēl sazin kā, bet es esmu pārliecināta, ka tikai patiesā savstarpējā cieņā un mīlestībā mūsu valsts uzplauks un, galvenais – nevajag taisīt ciet citiem muti! To saku arī sev. Kad man uzdod neērtus jautājumus, ir svarīgi tos uzklausīt, jo tad ir iespējams ātrāk nokļūt līdz lietas būtībai. Un tad, kad tu kaut ko dari ar tīru sirdi, tur vairs nevienam nekādu jautājumu nav. Visiem saulkrastiešiem novēlu stingri turēties pie savām saknēm. Ja tā būs, neviena vētra jūs neaiznesīs.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.