Latvijas krastā brētliņu kūpināšanai ir senas tradīcijas. Jau vairāk nekā 120 gadus “Rīgas šprotes eļļā” pārliecinoši ieņem vietu mūsu ēdienkartē. Tās par tīkamām atzinuši pat smalkie franču un eksotiskie ķīniešu vēderi, nemaz nerunājot par visu plašo bijušās PSRS teritoriju, kurp savulaik aizceļoja lielākā daļa Latvijā ražoto šprotu.
Vidzemes krastā mūs uzrunā brīvdienu mājas “Vējavas” saimnieki Evija un Jānis Klēviņi. Tīklu šķūnī apskatāma seno Svētupes zveju tīklu un murdu ekspozīcija, savukārt lapenes kamīnzāli, kur Nēģu dienā parasti notiek latviskuma stunda kopā ar kinorežisoru Jāni Streiču, rotā bildes no zvejniecības pirmsākumiem Svētciema pusē.
Raksta autors pats savulaik apbraukājis Kurzemes krastu, lai ar gardu muti pārliecinātos, ka senajās lībiešu zemēs nekur neatrast gardākas kūpinātās butes kā pie Edija Dobiļa Kolkā. Pabraukuši garām Zēņu dīķim, pie zīmes “Kolka” griežam pa labi, un tur kāpu ielokā meistarklase var sākties.
Piekrastē tuvojas laiks, kad atpūtnieku simti pieducinās piejūras lielceļus gan Kolkas un Ventspils, gan Saulkrastu un Salacgrīvas virzienā. Zivju aromu jutīs arī Ragaciema un Kalngales “Vigās”, pie Baltās kāpas Lielupē un Saulrieta takās Pabažos. Pat Inčupē, ko jau gadiem iecienījuši nūdisti, zivju smarža kairinās nāsis.
“Ja vēlies, lai rītos tevi modina putnu balsis un jūras šalkas, nevis pilsētas dunoņa, ja smoga vietā gribi sajust meža zemeņu smaržu, tad sakravā ceļasomu un dodies uz “Laikām”.” Tā eventuālo piekrastes burvības baudītāju uzrunā viesu mājas “Laikas” Ziemupē saimnieki. Mājā ar tādu pašu nosaukumu tagadējās atpūtas bāzes vietā cilvēki dzīvojuši jau vismaz 300 gadu. Nostāsti vēsta, ka Ziemeļu kara laikā mājas tuvumā paglabāta zviedru karaļa kara kase. Ja atpūtnieks ir optimists un viņam ir ķēriens uz apslēptas mantas meklēšanu, ir vērts pamēģināt.
“Vadu vilkt uz Jūrmalciemu veda māksliniekus. Tie bija jauki brīži, kad liedagā valdīja pavisam cita, bohēmiski atraisīta, gaisotne. Klusās dabas ar tikko no jūras izvilktām zivīm tapa turpat uz vietas,” – tā spēlēšanos par un ap vada vilkšanu atcerējies dzejnieks Olafs Gūtmanis. Vai piekrastē šai ziņā kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem kas diži ir mainījies? Kā zvejas veidi un rīki tiek likti lietā mūsdienās piekrastes tūrisma veicināšanai – to lūkosim gan dižjūras, gan Rīgas līča daudzsološajos krastos.
Labi, lai jau piepildās “galma muzejnieku” novēlējums: zvejniecības vēsture jāpēta “uz vietām” – piejūras ciemos, pagastos un pilsētās! Patiesi – piekrastē pa šiem vairāk nekā trīsdesmit neatkarības gadiem izdarīts ir ļoti daudz.
Man priekšā 1991. gadā izdotā “Latvijas Jūrniecības gadagrāmata”, kurā Jūrniecības savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Ross raksta par mūsu zvejniekiem Latvijas Republikas sardzē. Vai viņus vairs kāds maz atceras? Un vai prātā zvejnieku kolhoza “Brīvais vilnis” kapteiņa Aleksandra Ugaiņa izmisīgā cīņa ar “pelēkajiem virsniekiem” pret kara mācībām zvejas flotē daudzu gadu garumā?
Tuvojoties jaunajai šī pavasara zvejas sezonai, visā Latvijas jūras piekrastē saimnieces cilā katlus un pannas, raugās pēc smeķīga aizdara un svaigām lozberlapām. Kad nāks lielā reņģe un taimiņus nomainīs pirsmjāņu laši, no Rucavas līdz Ainažiem sāks kūpēt dūmu namiņi un virtuvēs gozēties katli ar marinādēm un zivju virām. Zvejnieku kulinārais mantojums sauktin sauks uplejās, krasta kāpās vai pat selgā piekrastnieka laivā, kur uz motora galvas burbuļos īsta, pārpasaulīgi garda zivju zupa.
Biedrība “Liepājas rajona partnerība” atraktīvi jautā: “Vai zini, ka Bernātos nedēļas nogale sākas jau ceturtdien?” Viņiem allaž prātā idejas, ko darīt brīvdienās.
Kad sāk nākt pavasara reņģe, zemledus liešu licēji no taimiņu ķeršanas nadzīgi pārsviežas uz murdiem un stāvvadiem, jo mazā, dzīvelīgā siļķu dzimtas zivtele ir viņu galvenais iztikas avots. Pēdējos gados gan arī apaļais jūrasgrundulis arvien vairāk piepilda piekrastnieku laivas, tomēr to kā svešinieku saimnieces nav īpaši iecienījušas ne Kurzemes, ne Vidzemes krastā.
