Patlaban zivrūpniecība izskatās kā viena no progresīvākajām mūsu valsts eksporta nozarēm, kur uzņēmēji meklē un atrod pievienoto vērtību. Laiki mainās, un arī šprotes vairs nav vienkārši zivtiņas konservu kārbā, bet tiek domāts pie to iepakojuma dizaina un pasniegšanas veida. Skaisti sarindotas, šprotes zeltaini laistās stikla burciņās, kas panākams ar ļoti rūpīgu roku darbu.
1880.gadu uzskata par zivju apstrādes sākumu Latvijas teritorijā. Toreiz tika saražoti pirmie nesterilizētie zivju konservi jeb preservi – stikla burkās lika brētliņas sāls un garšvielu maisījumā. Vēl pēc pāris gadiem Rīgā atvēra pirmo sterilizēto konservu ražotni, un nu, pēc turpat 140 gadiem, zivrūpniecības nozares eksperts, Saeimas deputāts Didzis Šmits atzīst: “Mēs varam uzkāpt uz vēl augstāka pjedestāla.” Par spīti daudzu skandētajiem kapu zvaniem, Latvijas zivju pārstrādes nozare stabili aug un attīstās.
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” vecākais pētnieks Māris Plikšs iezīmē ainu, kas var nopietni sarežģīt piekrastes zvejnieku dzīvi, – zivju resursu perspektīva nav laba.
Nodokļu reforma kopš 1. jūlija ienesusi būtiskas pārmaiņas ne tikai radošo personu, bet arī piekrastes zvejnieku uzņēmējdarbībā. Biedrības “Mazjūras zvejnieki” gada kopsapulcē nācās dzirdēt ne vienu vien asu vārdu kontekstā ar pamatproblēmu – kā piejūras zvejniekiem tālāk dzīvot? Nozares ierobežotajām kvotām, Eiropas Savienības nedraudzīgajai politikai attiecībā uz jaunu laivu iegādi un pandēmijai nu klāt nākušas arī nodokļu “klaušas”, kas ne visiem ir izpildāmas.
Pavārgrāmatā mēs reņģi, tā teikt, jau liekam uz pannas. Pavisam cits stāsts ir tās ceļš līdz krastam, un tie jau nu gan ir piedzīvojumi laivā. Piekrastes zvejniecības muzejos Jūrmalā (pie Ragakāpas Lielupē), Mērsragā, Rojā, Ventspilī un Pāvilostā, jaunatvērtajā tīklu šķūnī Jūrmalciemā, arī Carnikavā un Salacgrīvā var izsekot reņģu ceļam no jūras līdz azaida galdam.
Reņģes un reņģēdāji. Šķiet, no pārlieku nicīgas pieskaņas līdz pat celšanai slavas zenītā reizēm mēdz būt tikai viens solis. Tā sanācis arī ar mazo sudrabaino zivteli, kas pavasaros vēl arvien (par laimi!) līdz lūpai pilda piekrastnieku laivas, lai taptu cepta un vārīta, kūpināta un saldēta, rindota konservu kārbās un plaši izmantota kulinārijā. Kā labāk gatavot reņģu virumu, kā tās prasmīgāk cept un marinēt – par to “Reņģēdāju pavārgrāmatā”, kas nu jau vairāk nekā pusgadu tiek rakstīta Vidzemes jūrmalā Salacgrīvas pusē.
Ko darīt, lai Latvijas lašupes kļūtu bagātākas ar dabiskā nārstā dzimušiem lašu mazuļiem?
Lasis, neapšaubāmi, ir viens no Latvijas nacionālajiem simboliem, par kuru sacerēts un dzirdēts simtiem zvejnieku un makšķernieku stāstu. Bioloģijas zinātņu doktors, mūsu ihtioloģijas “smagsvars” Andis Mitāns dalās pārdomās par Latvijas lašupēm un lasi, ko papildināsim ar jaunāko informāciju, kas varētu ieinteresēt piejūriešus un katru īstenu dabas draugu.
Pēc Latvijas Kuģu reģistra datiem, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes zvejas flotē (kuģi ar kopējo lielāko kuģa garumu līdz 12 metriem) 2020. gada 31. decembrī bija reģistrētas 603 zvejas laivas (to skaitā pašpatēriņa zvejniekiem piederošās) ar kopējo dzinēju jaudu 4407 kW un kopējo bruto tilpību 745 GT. Kuģu skaits šajā segmentā bija aptuveni 91,4 procenti no kopējā Latvijas zvejas flotes vienību skaita, kas bija tikai 3,1 procents no kopējās bruto tilpības un 10,6 procenti no kopējās dzinēju jaudas. To izsaka arī statistikas skaitļi: kopējā nozveja Baltijas jūrā un Rīgas līča piekrastes ūdeņos 2020. gadā bija 3103,3 tonnas, kas ir tikai 3 procenti no Latvijas kopējās nozvejas.
Piekrastniekiem vasaras vidus ir tāds savdabīgs miera laiks – pludmale un viesu nami atpūtnieku pilni, toties jūra tukša. Par anekdotisku jau kļuvis fakts, ka jūlija otrajā sestdienā, kad 500 kilometru garajā Latvijas piekrastē it visur svin Jūras jeb Zvejnieku svētkus, zivju nav, jo ir bula laiks. Tad nu katrs izlīdzas, kā prot. Tiek vērtas vaļā arī saldētavas, kur šis tas uzkrāts svinētāju kārajam zobam. Kāds šis pavasaris līdz bulam bijis mūsu piekrastniekiem? To lūkosim, aujot kājas un dodoties ceļā pa Latvijas zvejniekciemiem.
Vai ir iespējams, ka viena un tā pati suga ir gan aizsargājama, gan arī ekonomiski nozīmīga? Upes nēģi tādi ir! Šī suga ir iekļauta gan attiecīgajā Eiropas Savienības biotopu direktīvā, gan arī vairākos Latvijas un starptautiskajos sugu aizsardzības normatīvajos aktos. Vairākumā Eiropas valstu upes nēģi tiek uzlūkoti galvenokārt kā nozīmīga bioloģiskās daudzveidības daļa, taču Latvijā un Lietuvā (arī Igaunijā, Somijā un Zviedrijā) šai sugai ir komerciāla vērtība. Tā pētīta un izskaitļota arī INTERREG projektā "Pārrobežu nēģu krājumu novērtēšana un apsaimniekošana Lietuvā un Latvijā", kura materiālos ielūkosimies nedaudz plašāk.
