Kad uz Latviju pirms vairākiem gadiem bija atbraukusi toreizējā Eiropas Savienības zivsaimniecības komisāre Marija Damanaki, viņa aicināja vietējos zvejniekus pārkvalificēties, sak, kļūstiet par jūras velšu vācējiem! “A ko mums vākt?” brīnījās zvejnieki. “Nu, kaut ko ēdamu – visādas gliemenes un garneles – jums taču no jūras skalo ārā?” atjautīgi pamācīja augstā viešņa. “Nē,” zvejnieki teica, “mums skalo tikai atkritumus.”

Par mencām pēdējos gados runā un raksta daudz. Pazudušas no tirgus letēm, jo katastrofālās krājuma samazināšanās dēļ Latvijas zvejniekiem aizliegts tās zvejot.

Kā zināms, klimats ir meteoroloģisko laika apstākļu vidējais kopums ilgstošā laika periodā. Meteoroloģisko faktoru īstermiņa svārstības ir vispārzināmas, tāpēc klimata pārmaiņu raksturojumam izmanto tikai daudzu, parasti vismaz trīsdesmit, gadu novērojumu rindas. Mūs interesē, kādu ietekmi ilgtermiņā klimata pārmaiņas atstās uz zivju resursiem Baltijas jūrā un Pasaules okeānā kopumā.

Nēģu daudzums Latvijas upēs dažādu iemeslu dēļ ir sarucis. Lai atjaunotu šo resursu, piejūras pašvaldības finansē nēģu krājumu papildināšanu.

Gaujas un Ventas baseina publisko upju zivju resursu papildināšana, Daugavas baseina upju un ezeru zivju resursu papildināšana HES kaskādes radīto zaudējumu kompensācijai, zušu krājumu papildināšana un monitorings – tie ir tikai daži 2016. gada 17. novembra Ministru kabineta rīkojuma Nr. 684 “Par zivju resursu mākslīgās atražošanas plānu 2017.–2020. gadam” punkti, kas apstiprina apgalvojumu, ka mākslīga zivju krājuma papildināšana ietekmē kopējos zivju krājumus un sugu daudzveidību.

Publicitātes materiālā “Latvijas delikatese – Carnikavas nēģi” patriotiski apgalvots, ka vārdi “nēģis” un “Carnikava” kļuvuši gluži vai par sinonīmiem: “Carnikavieši senāk teica “zutiņš”, jo vārds “nēģis” skaitījās vairāk vāciskas izcelsmes. Smalkāki ļaudis to nereti sauca par “neinaugu” (‘deviņacis’ no vācu neinaug).”

“Ievērojams zvejniecības centrs atrodas Carnikavā. Plaša nēģu rūpniecība bijušās muižas tačos, reņģu, lašu un zivju vadu zvejniecība jūrā. Neraugoties uz Gaujas plašiem ūdeņiem, tās ieteka sēkļu dēļ (tas pats pārējās Vidzemes piekrastes upēs uz ziemeļiem) pieejama tikai zvejlaivām. Carnikavas un Līlastes jūrmalā milzu klaidu kāpas, kas aprok mežus,” – tā mūsdienu “nēģu karalisti” pie Gaujas 1932. gadā raksturojis Mārtiņš Sams izdevniecības “Valters un Rapa” izdotajā grāmatā “Latviešu jūras zvejnieki”.

Rīgas līča Kurzemes pusē savas aktivitātes izvērš biedrība “Partnerība laukiem un jūrai”, kurā iekļāvušies Engures un Tukuma novada pagasti un Jūrkalnes pilsēta.

Dažādās piejūras partnerības, kas radušās, lai apgūtu Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus, visas vienā balsī sludina: “Mēs dodam pozitīvu virzību biedrību pārvaldes uzlabošanai un jaunattīstības projektu īstenošanas uzsākšanai, kā rezultātā būtiski uzlabojusies biedrību koordinācija ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem caur jauniem elektroniskās un dzīvās komunikācijas kanāliem.”

Rīgas ostas Pilsētas jahtkluba vadītājs Jānis Grīslis atzīst, ka laivošanas un burāšanas kultūra arī Latvijā beidzot attīstītās un attīstīsies arvien straujāk, jo interese par šo nodarbi, par atrašanos uz ūdens veidojas sabiedrības vidusslānim.

Rīgas reģions ir ūdeņiem ļoti bagāts – kanāli, upes, ezeri, jūra. Visa Latvija ir tāda. Jebkurā citā valstī ar tik lielisku ģeogrāfisko novietojumu ūdeņi ir pilni laivām, jahtām, prāmjiem. Tur ūdens transports ir ne tikai izklaides un atpūtas, bet arī vietējās satiksmes sastāvdaļa. Taču ne pie mums.