Ādažniece Maija Tauvēna. Spēks un maigums ^{Apriņķis.lv}

Šķiet, talants Maijas dzīvē daudzkārt bijis patvērums no raizēm un rūpēm. Pusdienām atvēlēto atpūtas stundu, strādājot kolhozā, Maija bieži izmantojusi, lai mājās spēlētu klavieres. Bērnībā, mācoties internātskolā, viņa pārējiem bērniem stāstījusi pasakas, bet vecvecākiem īsinājusi laiku, spēlējot akordeonu.

Dzīve brīžiem bijusi skarba. Mammas slimības dēļ kādu laiku vajadzējis dzīvot bērnunamā, smagi bijis jāstrādā gan ģimenes saimniecībā, gan kolhozā. Maija dzimusi un augusi Ādažos sešu bērnu ģimenē, un dzīves grūtības viņu darījušas stipru. Maijas rokasspiediens ir ļoti stingrs. No kurienes rodas vieglie otas vilcieni uz audekla un vijīgu formu figūras no māla?

Ienākot Maijas Tauvēnas mājās, jūtos kā mākslas galerijā – gar sienām izvietotas lielākas un mazākas mājas saimnieces gleznas. Portreti un dabas skati. Skan Mocarts. Gleznu košās krāsas staro un silda. Kopumā mājas saimniecei šobrīd esot aptuveni 70 gleznu.

Maija iepazīstina ar saviem darbiem, rādot arī gleznu ar Gaujas tiltu, kas Kadagas ciemu savieno ar Ādažiem. “Vajadzēs vēl piestrādāt, tilts nepavisam nav izdevies,” savu darbu vērtē autore. Koši oranžs rudens un dzērves, kas traucas uz siltajām zemēm. Bērzu birzs un Gauja. Tā, šķiet, ir viens no galvenajiem tēliem viņas darbos.

Un kāpēc gan ne? Viņa dzimusi Ādažos, kur 20 kilometru garumā cauri plūst šī majestātiskā upe. Maija uzaugusi sešu bērnu ģimenē, tāpēc viņai nav bijis laika un iespēju skoloties mākslās. Mazotnē sapņojusi – kaut reiz varētu zīmēt tik izcili, cik precīzi attēloti varoņi bērnības pasaku grāmatās! Savu Dieva doto talantu Maija attīstījusi pašmācības ceļā.

Uz jautājumu, kā izdodas izzīmēt tik precīzus portretus, Maija atbild: “To jūt! Bet vislabāk man padodas gleznot tuviniekus. Ar svešiem ir mazliet grūtāk.” Maijas darbos dominē zaļā krāsa, jo “tā ir tik dzīvīgi spēcinoša, visdzīvākā krāsa,” domā Maija.

Daudz zīmēts arī pēc atmiņas. Pie sienas redzama glezna ar bijušo Stapriņu fermu, kas atradās netālu no Maijas mājām. Pēdējie gruži, kas no tās palikuši, aizvesti pagājušajā gadā. Maijai saglabājies īpašs zīmēšanas bloks no 70. gadiem, kas pilns ar dažādu slavenību portretiem un citiem zīmējumiem.

Gleznas vietu radušas arī mājas otrajā stāvā, kur glabājas Maijas un viņas vecākā dēla Monvīda mūzikas ierakstu kolekcija. Gan kasetēs un diskos, gan platēs. Maijai patīk rokenrols, latviešu mūzika, kantri, estrādes mūzika, dēls “aplipinājis” arī ar patiku uz klasisko mūziku. Maijas talants neaprobežojas ar zīmēšanu un gleznošanu vien, viņa veido dažādas figūras no māla, spēlē akordeonu un klavieres. Arī šo instrumentu spēli apguvusi pašmācības ceļā.

Sešpadsmit gados – savs akordeons

Sūri un grūti strādājot pie lauka meliorācijas, Maija uz savu 16. dzimšanas dienu nopelnījusi akordeonu: “Drenāžas caurulēm bija asas kantītes, visas rokas apsēju ar mazām lupatiņām.” Pie klavierēm Maija tikusi jau vēlāk, kad pārdevusi bulli.

Mākslinieciskie talanti, visticamāk, mantoti. “Mamma, strādājot fermā, vienmēr dziedāja. Skaistās balss dēļ viņu sauca par Ādažu lakstīgalu. Omes brālis bija liels kokgriezējs, bet vecāsmammas māsas bērni visi bija raga pūtēji. Septiņi dēli ģimenē, un visi muzikanti, ieskaitot pašu tēvu,” stāsta Maija un turpina:

“Omei bija akordeons, un viņa brīnījās, kāpēc man izdodas spēlēt, bet pašai – ne visai. Tad pa svētdienām viņa sauca mani pie sevis spēlēt. Bija uzvārījusi kakao, uzcepusi kādu pankūciņu… Abi ar vecotēvu, rokas salikuši, klausījās. Tas bija lielākais prieks. Varēju spēlēt stundām,” stāsta Maija. Vaicāta, vai akordeonu var spēlēt, nepārzinot notis, viņa izsaucas: “Jā, viņš tak pats iet! Pāris reižu mēģini, kamēr uzķer, bet pēc tam – aiziet!”

Pasaku stāstniece

Maijai ir arī bērnunama dzīves pieredze. Tur viņa nonāca divu gadu vecumā, kad smagi saslimusi mamma. Visus ģimenes bērnus ievietoja dažādos bērnunamos. Bērnunamā kopumā pavadīti četri gadi. Sešu gadu vecumā Maija atgriezās pie mammas. Kad saslimusi, mamma aizgājusi no Ādažiem, tāpēc skolas gaitas Maija uzsāka Bīriņos, pēc tam mācījās Pabažos. Tur arī tikusi pie sava pirmā pasūtījuma darba – programmiņu zīmēšanas kolhoza ballēm. Kamēr citi klasesbiedri internātskolā vakaros lobījuši pupas, Maija zīmējusi.

Arī ballēs viņai atļauts palikt mazliet ilgāk. No Ādažu skolas Maija īpaši atceras skolotāju Dzirkali, kurš novērtējis viņas zīmēšanas prasmes. Skolā Maijai daudz labāk padevušies humanitārie priekšmeti, un viņa sevi sauc par grāmatu tārpu: “Pabažu skolā bija izlasījusi teju visu bibliotēku un vakaros izlasīto atstāstīju citiem. Gulējām internātā, telpa bija pilna ar meitenēm. Visas sasēdās ap mani, lai klausītos.”

Starp kolhozu un saimniecību

Vēlāk, jau mācoties vakarskolā, Maija paralēli strādājusi – sākumā kolhoza kokapstrādes cehā, pēc tam par krāsotāju: “Kad sāka beigties krāsošanas darbi jaunajām mājām, uztaisīja brigādi, kas palīdzēja cilvēkiem remontēt dzīvokļus.”

Strādājot kolhozā Ādažos, Maija satikusi savu otro vīru, kurš bija būvdarbu vadītājs no Skrundas. Pasaulē nāca Maijas otrais dēls Edgars. Paralēli darbam kolhozā Maija savā saimniecībā paspējusi gan govi izslaukt, gan sienu savākt, gan kartupeļu vagas izravēt. Maija aizdomājas, cik daudz gan kādreiz cilvēks varējis izturēt. Viņas mamma, piedzemdējusi māsu, nosējusi sev vēderu un jau pēc pāris stundām devusies uz fermu govi slaukt.

Kad kolhozs beidza pastāvēt, Maija turpinājusi darboties savā saimniecībā. Ap 2002. gadu nolēmusi, ka ar saimniecību galā vairs netiek: “Te bija plašas ganības, ar rokām ņemt un zārdot visu… Tas bija ārprāts.” Tagadējā māja, ko Maija pati iztēlojusies un arī uzzīmējusi, uzcelta vietā, kur savulaik bijušas ganības.

Ja kādreiz Maijas saimniecībā bijušas divas slaucamas govis, divi jaunlopi, piecas zosis, piecas aitas, 90 truši, divi sivēni un 40 dējējvistas, tagad esot vairs tikai 23 cālēni, viena vista, divi kaķi un suņuks Bucītis.

Bucītis

Bucītis pie Maijas nonācis, kad viņas draudzenes paziņa nav gribējusi to vairs paturēt – viņš plēsis siltumnīcu. Maijas siltumnīcu sunītis ne reizi nav pat mēģinājis plēst. Laikam tāpēc, ka jūtas mīlēts un vajadzīgs. Maija domā, ka mājas mīluļiem prāts uz nedarbiem nesas vien tad, kad tiem par maz pievērš uzmanību. “Atnesām Bucīti mājās kā pinku lāci. Viņš bija izbadējies un vārgs. Nu jau Bucītis ir divtik resns. Jau astoņus gadus dzīvo pie mums,” stāsta Maija.

Ģimenes mājā Maija dzīvo kopā ar vecāko dēlu Monvīdu, bet drīz, iespējams, ģimenei pievienosies arī Maijas jaunākais dēls Edgars ar sievu un mazo meitiņu, kuru Maija šobrīd pieskata pēcpusdienās un vakaros. Tagad Maija to var, jo jau divus gadus ir pensijā.

Laši gleznā

Interesi par Maijas gleznām līdzcilvēki sākuši izrādīt, kad reiz viņas darba kolektīvs nekādi nav varējis izdomāt, ko uzdāvināt “bosam” – zivju rūpnīcas vadītājam. Maijai bijusi glezna ar upi, kurā lēkā laši. Kolēģi, ieraugot gleznu, bijuši pārsteigti par Maijas talantu. Tā ziņas par Maijas mākslas darbiem nonākušas arī pie citiem. Cilvēki sākuši pasūtīt darbus gan sev, gan dāvināšanai.

Kas liek radīt? “Tā ir iekšēja nepieciešamība, iespēja visu aizmirst, būt citā pasaulē. Pat skumji, ka gleznošana jāpārtrauc, jo jāgatavo pusdienas. Kad sāku gleznot, aizmirstu, ka vajag paēst vai padzerties.”

Jautāta par to, kā pavada brīvo laiku un kas sagādā prieku, Maija atzīst, ka viņu saista dažādu mākslinieku darbu pētīšana, tāpat viņa ļoti gribētu apceļot Latviju. “Mūsu zeme ir tik skaista! Gribētu apskatīt katru stūrīti, katru kaktiņu.” Un, protams, zemes darbi. Kādreiz viņa brīnījusies par mammu, kurai paticis ravēt un darboties dārzā, bet tagad pati aizrautīgi darbojas savā dārzā un siltumnīcā.

Maijas dzīvesstāsts ir liecība tam, ka talants nekādos apstākļos nevar palikt dusot, tas vienmēr tiecas izlauzties.