Logo
Drukāt šo lapu

Svarīgāka par ekipējumu ir griba aizstāvēt savu valsti Atzīmēts

Svarīgāka par ekipējumu ir griba aizstāvēt savu valsti Dzintra Dzene

Ikšķiles novada kultūras mantojumu centra “Tīnūžu muiža” pārziņā nonākusi 1.pasaules kara vācu armijas bruņu cepure, kurai vēlākos laikos rasts cits izmantojums – tā pārkrāsota un lietota.

“Šāda tipa bruņucepures 1.pasaules kara laikā izmantotas Vācijas armijas un pēc kara arī Latvijas armijas ekipējumā. Mantojumu centram to dāvāja kādreizējais ārrindas zemessargs, ikšķilietis Roberts Jansons. Šī bruņucepure ir kā vēsturiska liecība par laiku, kad veidojās ZS, kuras pirmajos gados zemessargiem faktiski trūka jebkāda ekipējuma un katrs pats to gādāja, kā nu prata,” stāsta Ikšķiles novada kultūras mantojumu centra “Tīnūžu muiža “ vadītājs Kaspars Špēlis, kurš arī pats ir ārrindas zemessargs.

Bruņucepure – ekskluzīva lieta

Laiku, kad Latvijā sāka veidoties ZS, ļoti abi atceras ZS 54.Inženiertehniskā bataljona rotas komandiera vietnieks, kapteinis Gints Rosnis, kurš ZS bijis no tās izveides pirmajām dienām un joprojām aktīvi piedalās jauno Zemessargu apmācību organizēšanā.

“1991.gadā Suntažos bija uzņemšana Zemessardzē, un no Suntažiem vien tajā pieteicās 80 cilvēki, kas pagastam bija ļoti daudz. Otrs vilnis, kad stājās ZS, bija 1995.gads. Pieteikties ZS mani motivēja doma par neatkarīgu Latviju, jo vēl nebija izvesta krievu armija. Mūsu rotā bija ap 200 cilvēkiem no Ikšķiles, Suntažiem, Ogresgala un Lēdmanes. Tagad no vecajiem palikuši vien četri zemessargi, no 1991.gada laikam esmu vienīgais.

Bruņucepure ZS ekipējumā pirmajos gados bija kaut kas ļoti ekskluzīvs, jo ekipējuma kā tāda tolaik nebija nemaz. Vīri vilka laukā visu, kas mājās nobēdzināts – kādam bija bruņucepure, citam vācu armijas automāts, vēl kādam krievu armijas formas tērps. Pirmos pāris gadus praktiski visu pirkām par savu naudu – munīciju, ieročus, formas, degvielu. Izskatījāmies pēc īstiem meža brāļiem.

Es pistoli un karabīni pirku, formu dabūju no kāda izbijuša padomju karavīra, kam bija saglabājies maskēšanās tērps. Tā bija pirmā forma, kurai uzšuvu uzrakstu “Latvija” un Zemessardzes karodziņu. Mana pirmā bruņucepure bija no Zviedrijas, no humanitārās palīdzības, tā gan bija no 2.pasaules kara laika,” atceras G.Rosnis.

Veica arī policejiskas funkcijas

ZS pirmsākumos veica arī policejiskas funkcijas, jo noziedzības līmenis valstī bija augsts.

Suntažos dežūrējām katru nakti – divi cilvēki ar mašīnu. Gada laikā man bija 22 izsaukumi saistībā ar nopietniem noziedzīgiem nodarījumiem, vietējos huligānus un zaglēnus nemaz neskaitot. Bija bruņotas laupīšanas, metāla zagļi, cūku zagļi, baznīcas lietu zagļi, kapu apzadzēji. Tolaik bija arī rekets. Lai ar to visu tiktu galā, ar policijas spēkiem vien nepietika. Vienīgais, no kā šie bandīti baidījās, bija zemessargi.

Lai arī mobilo telefonu nebija, izmantojām kolhoza rācijas un pusstundas laikā varējām noslēgt visus Suntažu pievedceļus, jo zemessargi dzīvoja pa visiem Suntažiem, gandrīz katrā mājā. Tikām galā gan ar reketu, gan bandītismu. Tolaik vēl bija Rīgas – Ērgļu dzelzceļš. No Rīgas šurp brauca zagt, sēdēja krūmos, gaidīja vilcienu un ar sazagtajām mantām lēca tajā iekšā. Mums bija vienošanās ar mašīnistu – viņš paver durvis, kā šie skrien, tā durvis ciet! Tad mēs viņus pārbaudījām. Kad krievu armija gāja ārā no Skrundas, bloķējām ceļus, jo bija pazudušas armijas kolonnas un neviens nezināja, kur tās palikušas. Tolaik Zemessardze visu kontrolēja,stāsta G.Rosnis.

Domāja, ka mājās pārnācis vīrs...

Rotas komandiera vietnieks smaidot teic, ka par ZS pirmajiem gadiem un cīņu pret noziedzību varētu romānus rakstīt.

Mums reiz pat bija savstarpēja apšaude ar policiju, ķerot it kā bruņotus bandītus, bankas aplaupītājus. Mēs lietojām vienas rācijas, viņi citas.

Saņēmām ziņu – kādā mājā atbraukuši atpūsties bankas aplaupītāji, iespējams, bruņoti. Savācāmies četri zemessargi, četri policisti, ielencām māju, un iecirkņa pilnvarotais gāja klauvēt pie durvīm. Tajā momenta atvērās logs, viens lēca ārā. Policists kliedza – “Stāt!un izšāva gaisā. Zemessargs otrā pusē dzirdēja, ka sāk šaut un arī sāka šaut. Tas vilkās kādu pusminūti, bet bija 12 šāvieni, līdz tika pārtraukta uguns. Izrādījās, tur nebija nekādu laupītāju, vienkārši pie sievietes bija atnācis mīļākais un domājis, ka mājās pārnācis vīrs, tāpēc meties pa logu laukā, tieši policistam virsū...

Bija vēl kāda epizode ar baznīcas tantēm. Vietējās baznīcas sudrablietas, kad nenotika dievkalpojumi, glabājās pie viņām mājās. Atrados netālu, kad saņēmu ziņu – baznīcas tantes aplaupītas! Bija jārīkojas steidzami, policists tik ātri nevarēja ierasties.

Kopā ar kolēģi lēcām mašīnā un braucām. Laupītāji jau bija projām, sniegā vien palikuši auto riepu nospiedumi. Tiem sekojām un pamanījām mašīnu, kurā atradās divas personas – viens iebraucējs un viens vietējais. Abi dalīja nolaupītās sudrablietas. Ar savu auto, kurš tika sabuktēts, aizšķērsoju viņu mašīnai ceļu. Biju labi trenēts un vienu no laupītājiem mēģināju aiz matiem izvilkt no auto. Mati palika rokās – viņam bija maska un parūka... Laupītāji baznīcas tantes bija spīdzinājuši un sasējuši. Nolaupīto atguvām, noziedzniekus aizturējām.

Atceros vēl kādu epizodi, kad pie vietējā uzņēmēja, kurš arī bija zemessargs, ieradās rekets, piedāvājot tā sauktos jumta pakalpojumus. Uzņēmējs saka, ka viņam jau ir jumts un zvana mūsu vada komandierim. Man tolaik bija armijas tipa džips bez jumta. Sakāpām četri vīri formās ar automātiem plecos, uz mašīnas ložmetējs un braucām tikties. Mūs ieraugot, reketieriem vairs nebija jautājumu...

Tolaik Suntažos reketa un bandītisma nebija. 90.gados tā struktūra bija izveidota tā, ka mēs praktiski sargājām savu teritoriju – savu māju, pagastu. Bandītu vidū bijām kļuvuši slaveni,atceroties 90.gadu sākumu, stāsta G.Rosnis, piebilstot, ka mūsdienās atjaunot zemessardzei policejiskas funkcijas, par ko laiku pa laikam tiek spriests, nebūtu pareizi, jo abām iestādēm ir pavisam cita specifika, un zemessargiem būtu nepieciešama speciāla apmācība, kas savukārt traucētu karavīra zemapziņas uztveri. Tā atšķiras no civilpersonu uztveres un radītu dažādus riskus.

Taču zemessargi joprojām ir gatavi doties palīgā civiliedzīvotājiem nelaimju gadījumā – plūdos, uguns stihijā vai ekoloģiskās katastrofās. Tiesa gan, mūsdienās ne vienmēr ir pietiekami rūpīgi izstrādāta civilās aizsardzības sistēma, lai nelaimes brīdī katrs precīzi zinātu, kā rīkoties.

“Piemēram, ja pēkšņi visi cilvēki būtu jāevakuē no Pārogres, vai ir zināms, kur ņemt autobusus, vai ir zināms, cik to autobusu vajag, kā novērst panikas rašanos, kur šos cilvēkus izmitināt, kā nodrošināt ēdināšanu un ūdens apgādi, sakarus, ja pazūd elektrība?” retoriski jautā G.Rosnis, piebilstot, ka šādos gadījumos vajadzīga iepriekšējā plānošana, apmācības, kas nebūt neprasa lielus resursus.

Apmācības kursam vajadzētu būt obligātam

Bataljona rotas komandiera vietnieks, kurš militāro izglītību ieguvis Latvijas Aizsardzības akadēmijā un vēlāk arī Šveices augstākajā kara skolā, mācoties kopā ar Šveices armijas virsniekiem, uzskata, ka jaunajai paaudzei, kurai, par laimi, nekad dzīvē nav nācies turēt rokās ieroci, tomēr būtu nepieciešama arī militārā apmācība. Piemēram, Šveicē tādu iziet 90 procenti vīriešu un 20 procenti sieviešu.

“Tam nav jābūt obligātajam militārajam dienestam, bet tas varētu būt obligātais četru gadu kurss ZS, kura laikā ikviens apgūtu nepieciešamās iemaņas, lai civiliedzīvotāji un armijas pārstāvji spētu, ja tā var teikt, krīzes situācijā sarunāties vienā valoda,” saka Z.Rosnis.

Tagad karavīram ir praktiski viss

Jautāts, kāda šobrīd ir situācija ar ZS ekipējumu, salīdzinot ar 90.gadiem, G.Rosnis atzīst, ka uzlabojums, protams, ir jūtams.

“90.gados mēs bruņucepures praktiski neizmantojām, jo to bija ļoti maz un tās arī bija smagas. Labākais, kas atradās zemessarga ekipējumā – militāra tipa galvassega vai zaļš lakatiņš. Tagad ir citi drošības standarti, it īpaši mācībās, kur ir paaugstināta bīstamība.

Bruņucepure ir obligāta un arī bruņu veste, par kādu ZS pirmsākumos nevarēja pat sapņot. Bruņucepures uzdevums ir pasargāt no šķembām. Praktiski to var izmantot, sēžot ierakumā vai braucot transportā, bet, dodoties 40 kilometru garā pārgājienā pa mežu un purviem, kad līdzi jānes ap 40 kilogramu smags ekipējums, vīriem jau tā ir ko turēt.

Šobrīd valsts ekipējumu nodrošina aptuveni 75 procentu apmērā. Tas ir gana kvalitatīvs. Protams, vienmēr gribas vēl labāk, bet, ja salīdzina ar 90.gadiem, tad tagad karavīram ir praktiski viss. Pēc savas izvēles zemessargi piepērk vien dažas specifiskas lietas. 90.gados katram zemessargam ekipējumā mugursomā bija 200 grami sprāgstvielas, ja ir desmit cilvēki, tie ir divi kilogrami... Tagad noteikumi paredz, ka sprāgstvielu drīkst lietot tikai speciāli apmācīti cilvēki ar ļoti augstu drošības līmeni. Tas ir pareizi, tā vajag. Ir sprāgstvielu imitācija, ar kurām var apmācīt pārējos,stāsta G.Rosnis.

Sava māja un valsts pašiem vien jāsargā

Jautāts, kas mūsdienās mudina cilvēkus stāties ZS un ko viņš gribētu vēlēt jauniešiem, G.Rosnis teic: Uzvar nevis tā armija, kura ir lielāka, bet tā, kurai ir griba cīnīties. Pasaulē tam ir vairāki piemēri. 2014.gadā, pateicoties Kasparam Špēlim, mūsu rota no 20 cilvēkiem palielinājās līdz 150. ZS iestājās labi, izglītoti puiši, arī IT speciālisti. Četru gadu laikā viņi sasnieguši tādu līmeni, ka var patstāvīgi vadīt vienības, apmācīt citus.

Cilvēku Latvijā kļuvis mazāk, 90.gados bija mazliet cita situācija, visi bija gatavi cīnīties, tagad jaunieši ir vairāk kosmopolītiski. Varbūt arī informācijas, ar ko nodarbojas zemessargi, ir par maz. Neviens cits jau mūsu vietā to Latviju nesargās, pašiem vien būs jāsargā. Tā ir zemessarga būtība – pamats ir ģimene un māja, ja tu to spēj nosargāt, tad spēj nosargāt savu valsti, un to var iemācīties ZS,sarunas noslēgumā saka G.Rosnis.

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2018