Gundars Rufus Resnais – tieši un bez nogludinājumiem ^{Apriņķis.lv}

Beidzis Emīla Dārziņa mūzikas skolu, absolvējis toreizējo Jāzepa Vītola Latvijas valsts konservatoriju, kas 1991. gada pārdēvēta par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Strādājis Latvijas Nacionālās operas orķestrī, spēlējis kontrabasu. Bijis pedagogs Jelgavas Mūzikas vidusskolā, Jelgavas Kultūras namā. Tad Jaunatnes teātrī, Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestrī, deju ansamblī “Daile”. Vēlāk mūzikas skolotājs Ogrē, Madlienā, Ķeipenē, Taurupē. Tālākie dzīves ceļi aizveda uz Latgali, kur Nirzas skolā, Briģu bērnudārzā strādāja par muzikālo pedagogu. Pateicoties erudīcijai, talantīgai vispusībai, iemēģinājis roku arī žurnālistikā – reģionālajā avīzē “Ludzas Zeme”. Gundara dzīvesbiedre Aija savulaik bijusi profesionāla dziedātāja, un abu mākslinieciskais tandēms allaž liecināja par kultūras līmeni caur un caur… Cilvēks ar nerimtīgu garu: brīvākos brīžos strādājis par sanitāru Stradiņa slimnīcā, arheologu pētījumos, vasaras brīvdienās rāvies par ceļu strādnieku…

Labi pazīstot Gundaru, pirms sarunas vienojāmies, ka mēģināsim vairīties no štampiem, klišejām un uz tiešiem jautājumiem arī tieši atbildēsim – bez tramīgas atskatīšanās, ko par to kāds teiks.

– Kādi iespaidi, impulsi jau no bērna kājas tevi aizveda mūzikas pasaulē?

– Nu, ko te daudz sacīt? Jau no agras bērnības patika slaistīties un negribējās kārtīgu darbu strādāt! Ja nopietni, mūsu dzimtā vismaz četrās paaudzēs visi bijuši muzikāli – dziedoši un spēlējoši. Mūziku jau kopš bērnības uztvēru kā organisku dzīves sastāvdaļu, un tālab ne vecākiem, ne man pašam nebija nekādu šaubu, ka jāmācās mūzikas skolā. Tiesa, tikai jāmācās! Par mūziķa karjeru tajā laikā vēl nopietni nedomāju, izsvērtāka atskārsme nāca vēlāk trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumā. Taču, ja reiz mācies Dārziņos, apziņa, ka nākamo profesiju jau esi izvēlējies, tiek ieaudzināta no pirmās klases. Kā savulaik katrā 1. septembrī sacīja lieliskā skolas direktore Arāja: “Jūs jau esat izvēlējušies savu profesiju, tāpēc jums jāzina, ka brīvlaiku, brīvdienu nebūs: jūs gaida darbs ik dienas visa gada garumā.” Un dzīves realitāte šos vārdus apstiprināja pilnībā.

– Kad mācījies un arī pats sāki mācīt, laiki bija citi. Bet vai mainījies pedagoģijas pamatuzdevums? Kāds tas ir, tavā izpratnē, arī šo baltu dienu?

– Tas nu ir gauži sāpīgs jautājums. Bet viegli izprotams. Pedagoģijas uzdevums ir ļoti vienkāršs – izaudzināt gudru, patstāvīgi domājošu savas zemes patriotu. Cilvēku. Taču, redzot, kas skolās notiek pašlaik, nākas secināt, ka tagadējās pedagoģijas uzdevums (vismaz neoficiāli) ir izaudzināt emocionāli nenoturīgus, patstāvīgi spriest, analizēt nespējīgus patērētāju sabiedrības pārstāvjus ar trūcīgu jūtu pasauli un nabadzīgu valodu.

– Pēc jaunajām vecajām “caurviju un kompetenču” pieejām, kurās mācību saturs jāizvēlas bērnam un pašam arī it kā jāvada process, sanāk tā, ka jāļauj tik bērnam tās klavieres klimperēt, sak, klimperēs, klimperēs un gan jau sāks spēlēt…

– Zini? Par visām mūs piemeklējušajām izglītības reformām un to bēdīgajām sekām varētu runāt un raudāt vienā laidā. Taču mēs vienojāmies, ka atbildes būs īsas. Tad nu man jāteic, ka, par reformām un “kompetencēm” īsi runājot, manas domas uzrakstīt nevarēsi – papīrs tādus vārdus nepanesīs un no kauna nezinās, kur likties. Ja nu mēģināt kaut cik pieklājīgi sacīt, tad visu šo reformu procesu, manuprāt, rosina, vada vai nu muļķi, vai tādi, kas savu nekompetenci neapzinās, kuru nekaitīgākā nodarbošanās ir pārdēvēt vecus, katram skolotājam zināmus jēdzienus jaunos, nesaprotamos terminos, kas mūsu bagāto valodu pārvērš hibrīdā pārgudrībā.

– Mums katram bijuši savi mīļākie skolotāji. Bet dzīve izmāca, pēc gadiem uzskati mainās. Kādus skolotājus augstāk vērtē šodien?

– Te nu jāteic, ka daudz mainījies mīļāko skolotāju saraksts nav. Vienkārši, gadiem ejot, saproti, ka dzīvē tev skolotāju bijis krietni vairāk nekā skolā, un jāiemācās šīs neoficiālās mācību stundas novērtēt. Ja par skolas laiku, tad jāteic, ka man ļoti paveicies. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā strādāja pedagogu elite. Visi skolotāji bija lieliski. Tomēr personīgi man vislielāko iespaidu atstāja vēstures stundas pie Marģera Vestermaņa. Neviena no viņa stundām nebija vienkārša mācību materiāla apgūšana. Katrā stundā vajadzēja pašam spriest, analizēt, izdarīt secinājumus. Lūk, tā arī ir galvenā laba skolotāja pazīme – iemācīt bērnam domāt!

– Tagad mācību metodika akcentē nevis to, ka jāzina (jāiekaļ), bet jāiemanās visu sameklēt. Bet, ja galva tukša, ko meklēsi? Un kādas tad būs zināšanas, ja pats ne nieka nezini, viss jāmeklē?

– Jā, diemžēl nākas atzīt, ka mūsdienu skola ir orientēta uz procesu, nevis rezultātu. Kā labu piemēru minēšu mūsdienu eksāmenus. Mani tiešām šausmina un izbrīna, cik mierīga ir skolotāju un vecāku reakcija uz to, kā ir veidoti eksāmenu jautājumi un uzdevumi, bet galvenais – kā tiek vērtēti tā sauktie bērnu sasniegumi! Nu par kādām zināšanām varam runāt, ja skolēns var nokārtot eksāmenu, pareizi izpildot desmit procentus no uzdevumu apjoma? Atvainojiet, šāds skolēns nav vis absolvents, bet slaists vai nihilists, kuram būtu jāpaliek skolā vēl uz kādu gadu! Un visbiežāk šāds bērns nav vis aprobežots no dabas, viņu tādu ir padarījusi jaunā, “progresīvā” pedagoģija.

Pirmkārt, visi ikdienišķie pārbaudes darbi ir tādi, kuros tikai jāizvēlas vai jāuzmin pareizais atbildes variants. Par kādu literatūras apgūšanu var runāt, ja vari būt augsti sekmīgs, neizlasījis nevienu grāmatu, bet gan tikai dažu labu fragmentu no tām? Šīs skumjās tirādes beigās vēlos nocitēt kādreizējo pirmās Latvijas laika izglītības ministru Augustu Tenteli. Kādreiz šos viņa vārdus gan citēja, lai pierādītu, cik šaura un dogmatiska kādreiz bijusi izglītība, bet šodien ļoti gribētos, lai mūsu skolās sāktu rīkoties pēc minētās receptes, proti: “Kas tur ko saprast vai nesaprast, tas vienkārši ir jāiemācās!”

– Reiz, braucot mājās no Ogres, savus desmit kilometrus ārpus pilsētas robežas pēkšņi ieraugu pa ceļa kreiso pusi kātojam pazīstamu vīru: kāto un lasa grāmatu. Kad apjautājos, mundri attrauci, ka soļo uz Taurupi. Bet līdz turienei vēl savi piecdesmit kilometri… Biju dzirdējis par tavu savdabīgo ceļošanas mākslu, bet pieķēris ne…

– Nu, staigāt kājām man savā laikā patika ļoti, tagad gan esmu apslincis, un lasīt patīk vēl vairāk. Bet abas šīs izklaides apvienot sāku jau pamatskolas laikā. Jo vienkārši žēl taču dārgā laika, kurā varētu arī lasīt, nevis patērēt tikai staigāšanai vien!

– Ironiski asprātīgais Bernards Šovs uz jautājumu, kam viņš visvairāk pateicīgs par savu augsto intelekta līmeni, atsaucies nedomājot: “Es nelasu mācību grāmatas, bet tikai īstas: mācību grāmatas iestāda mākslīgas smadzenes…” Ko lasi tu?

– Var sacīt, ka lasīju visu, izņemot dāmu romānus un specifiski profesionālu literatūru. Vispār izlasīts ir krietni daudz. Varu bez plātīšanās sacīt, ka esmu izlasījis kādus astoņdesmit piecus procentus gan pasaules, gan Latvijas klasikas. Kas attiecas uz mūsdienās sarakstītajiem darbiem, pēdējo gadu laikā esmu kļuvis izvēlīgs un prasīgāks pret literatūras kvalitāti. Pašlaik pārsvarā lasu vēsturisko literatūru. Īpaši saista antīkā pasaule, kā arī Otrais pasaules karš. Reizēm prasa: kura ir tava mīļākā grāmata? Uz šādu jautājumu ir neiespējami atbildēt.

– Bet no grāmatām ļoti ietekmējamies…

– Ja jautātu par grāmatām, kuras ļoti ietekmējušas un kuras bieži pārlasu, tādu ir vismaz ducis. Pirmās, kuras nāk prātā, ir Ričarda Baha “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”, Oskara Vailda “Doriana Greja portrets”, Marka Tvena darbi, Čaka “Mūžības skartie”, Imanta Ziedoņa “Epifānijas”, Aleksandra Grīna “Pasaules vēsture”, Rūdolfa Blaumaņa noveles un, protams, angļu humora klasika – Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā”. Vēl esmu fantastikas fans, bet tā ir sava atsevišķa pasaule. Tomēr gribētos noteikti pieminēt Robertu Železniju, Hariju Harisonu, Rogertu, Asprinu un manu mīļāko fantastu Robertu Šekliju. Un, bez šaubām, divas grāmatas, kuras, manuprāt, būtu jāizlasa katram, lai vismaz kaut cik orientētos tēmā, – Bībele un sengrieķu mīti.

– Ne reizi vien esi satriecis ar savu fenomenālo atmiņu un guvis augstus panākumus dažādos erudīcijas konkursos. Pastāsti, lūdzu, par to, un vai labu erudīciju var uztrenēt ikviens?

– Nu gan samulsu! Nu nav man tās zināšanas tik plašas un panākumi tik lieli! Atmiņa, jā, to Dievs devis labu. Vēl atceros, kā es skolā pavisam nopietni domāju, ka mani klasesbiedri ākstās, kad apgalvo, ka nevar atcerēties kādu vēsturisku gadskaitli. Uztrenēt erudīciju? Bez grāmatām tas nav iespējams. Tīri nozīmīgi ir ne tikai izlasīt pašu grāmatu, bet arī lasīt piezīmes un paskaidrojumus sīkajā drukā lappuses apakšā vai grāmatas beigās. Tur nereti atrodama ļoti interesanta informācija. Derīgi skatīties televīzijā dažādas erudīcijas spēles.

– Piemēram, kādas?

– Te gan jāsaka, ka interesantākās un informatīvākās spēles var redzēt Krievijas TV, bet, ja kādam grūtības tās atrast, var sameklēt internetā. Nenosaukšu visas, bet pieminēšu tikai klasiku – “Kas? Kur? Kad?”, “Sava spēle”. Tiešām vērtīgi raidījumi. Un noteikti nevajag baidīties arī pašam izmēģināt spēkus visdažādākajās erudīcijas spēlēs un pasākumos. Nedrīkst biedēt sevi ar domu: ak, ko nu es, nabadziņš! Ar katru dalības reizi paša apvārsnis paplašināsies, uzzināsi daudz jauna, un, iespējams, arī citi no tevis kaut ko mācīsies. Ja ir nopietna interese par prāta nodarbēm un spicprātību, iesaku iesaistīties Latvijas Erudītu līgā. Apkopojot var īsi sacīt, ka galvenais ir paša vēlme un interese uzzināt ko jaunu. Var skanēt kā arhaisms, bet vēl nav izdomāts labāks līdzeklis prāta asināšanai kā galda spēles: šahs, dambrete, bridžs, tā pati zolīte. Atcerieties par to eksistenci!

– Ja tev būtu vislielākā teikšana, ko tu Latvijas izglītības politikā mainītu vissteidzamāk?

– Pirmkārt, par astoņdesmit procentiem samazinātu Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku skaitu! Otrkārt (tagad riskēju kļūt nepopulārs), ievērojami ierobežotu skolas bērniņu tiesības un krietni palielinātu pienākumus. Atdotu skolotājam reālu varu un tiesības, kā arī aizliegtu vecākiem nesakarīgi jaukties skolotāju darbā. Noteikti likvidētu pašreizējo kompetenču pieeju. Aizliegtu rakstīt jebkuru dokumentu šausmīgajā nesaprotamajā birokrātiskajā “kroņa valodā”! Nepieļautu izglītības sistēmā kardinālas reformas biežāk kā reizi divdesmit gados, ar piebildi – ja tas ir ļoti, ļoti nepieciešams. Reformas likteni izlemt referendumā, kurā piedalītos tikai skolā strādājošie skolotāji.

– Bijām dedzīgi atmodas ideālu atbalstītāji, virzītāji. Ideāli nav zuduši, bet vai neliekas, ka tie ir jaunās iekārtas, varas atmesti un nozūmēti?

– Teikšu atklāti – par šo jautājumu vispār nevēlos runāt. Apskaužu tos atmodas dalībniekus, kuri paspējuši nomirt un neredz, kur esam nonākuši. Dokumentālās filmas par barikāžu laiku vienkārši nevaru skatīties – uzreiz asaras acīs, milzīga vilšanās un rūgtuma sajūta sirdī.

– Vai tev nešķiet, ka partokrātija (partiju vara) nav sevi izsmēlusi un nekādas pārmaiņas jau tā pasīvās vēlēšanas nenesīs, bet starp vēlēšanām vēlētājā neviens neklausās? Kas būtu jādara, lai situāciju mainītu?

– Šeit nu gan varu izteikt tikai savas domas. Un tās atkal nebūs pārāk populāras. Domājot par reāli iespējamām izmaiņām, pirmkārt, būtu kardināli jāmaina vēlēšanu sistēma, lai būtu iespējams balsot par konkrētu cilvēku, nevis partiju. Otrkārt, pašreizējā partiju sistēma būtu bez žēlastības likvidējama, jo, pēc mana uzskata, partijas pēc savas būtības ir organizēti savtīgi grupējumi, kas žonglē uz nelikumības asmeņa, un to vienīgais mērķis ir nodrošināt savu, savu biedru savtību. Treškārt, būtu jāievieš drakoniski sodi par liela mēroga valsts mantas izlaupīšanu, ko maigi dēvē par korupciju.

– Tu saki, ka mīli Latviju, dabu, ģimeni, kaķus, gudrus un arī dullus cilvēkus. Skaidrs, bet kādā nozīmē dullus?

– Ja pieprasi precīzu definējumu, tad varētu sacīt, ka runa ir par radošiem, iniciatīvas bagātiem cilvēkiem, kas ir spējīgi pieņemt un īstenot nestandarta lēmumus. Nu, sacīsim, pazīstamā lāču un citu dzīvnieku mamma Velga Vītola, priesteris Andrejs Mediņš ar savu Bruknas muižu vai Eduards Berklavs, kurš visiem spēkiem pūlējās saglābt latvisku Latviju.

– Kādam, tavuprāt, jābūt saprātīgam, gudram nacionālistam, un kāda loma šajā apsvērumā mīlestībai, kas, tāpat kā gaisma, nespēj būt banāla?

– Tu jau pats, uzdodams jautājumu, atbildēji uz to: īstam, pozitīvam nacionālistam jābūt saprātīgam un gudram. Vēl piebildīšu – nesavtīgam. Neteikšu, ka tādu ir daudz, bet ir. Kā piemēru varu minēt Ogres novada vadību, kas neskandē saukļus, bet dara darbus, kas no Ogres atbalsojas arī tālos un dziļos laukos. Mīlestības loma tajā? Tās izmēru un pielietojumu katrs nosaka pats. Taču pats par sevi saprotams, ka bez patiesas dzimtās puses, tēva sētas mīlestības nekāds patiess nacionālisms nav iespējams.

– Tavā “Facebook” kontā tāds ieraksts: “Visā cilvēces attīstības gaitā labie un gaišie spēki cīnījušies pret ļaunajiem un tumšajiem spēkiem. Šķita, ka uzvara jau gandrīz sasniegta, bet tad cīņā iesaistījās tolerance un politkorektums!” Kā tu to domā?

– Kā apliecinājumu tam, ka, jebkuru, pat pozitīvāko, ideju novedot līdz galējībai un pasludinot par aksiomu, iegūstam pilnīgi pretēju rezultātu gaidītajam. Ņemsim kaut vai tās pašas bērnu tiesības un vardarbību. Skaidrs, ka bērnus fiziski ietekmēt nedrīkst. Bet mazu, nekaunīgu sadistiņu, kurš izdur kaķēniem acis vai ar baudu spārda ar kājām savu klasesbiedreni, pārliecināt tikai ar vārdiem, ka tā darīt nav labi, nevienam neizdosies.

– Kur izeja?

– Tā vietā, lai līdzjūtīgi vaicātu, kādas problēmas agrā bērnībā bijušas varmākam, viņam vispirms jāsaņem atbilstošs brāziens, sods, lai saprastu, ka šāda rīcība var atspēlēties arī uz paša ādas.

– Piedzīvojam arī citas vērtību deformācijas…

– Jā, piemēram, tālu skandētā līdztiesība un cīņa pret homofobiju. Tā novedusi tik tālu, ka teju visas izvirtuļu marginālās un uz neiecietību orientētās grupas tiek visādi atbalstītas, bet viņu virzienā pat šķībi paskatīties nedrīkst. Zviedrijā svētdienās nezvana baznīcu zvani, jo tas, lūk, aizskarot nabaga ieceļotāju musulmaņu jūtas! Bet, ja no sava Korāna nomaldījies musulmanis ignorē vietējās vērtības, tādējādi aizskarot eiropiešu jūtas, mums tas jāpacieš klusējot? Jo citādi tu esi rasists un homofobs? Pat piecu bērnu slepkava var mierīgi dzīvot tālāk, jo piespriest nāvessodu, lūk, nav humāni… Manuprāt, ar šiem piemēriem pilnīgi pietiek, lai secinātu, ka tolerance un korektums savā pašreizējā veidā ir Eiropas civilizācijai kaitīgs, es pat sacītu, postošs.

– Negribas, bet bez tā nevar: kāpēc mums tik švaki gājis un iet cīņā ar pandēmiju? Un kad tas vienreiz beigsies?

– Kad pandēmija beigsies, to nu nevar pateikt neviens. Iespējams, tā norimsies pēc gadiem desmit divdesmit, kad cilvēka organisms būs pie kovida pieradis un adaptējies. Bet nav izslēgts, ka parādīsies kāda jauna kaite. Kāpēc tik vāji veicas cīņā ar pandēmiju? Atkal izteikšu tikai savas domas. Pirmkārt, tāpēc, ka valdībā sēž muļļas, kam politiskā karjera ir svarīgāka par reālo risinājumu, – baidās pieņemt stingrus, nepieciešamus lēmumus, kā arī visu dara par vēlu. Otrkārt, tāpēc, ka tauta jau pirms pandēmijas pārsvarā uzskatīja valdību tikai par ierāvēju kliķi, kam svešas ir rūpes par tautu, un a priori neticēja nekam, ko tā sacīja, darīja. Treškārt, liela daļa cilvēku tomēr ir – hmm, kā lai saka – bez spējām patstāvīgi domāt un analizēt, tēlaini sakot, ar stiprām alternatīvās apdāvinātības pazīmēm. Lai atvaino tie, kurus šādi vārdi aizskar, bet tā es tiešām domāju.

– Esam aizrunājušies par gauži nopietnām un smagām lietām. Tuvojoties nobeigumam, mazliet par kaut ko vieglāku. Kāda loma tavā dzīvē ir labam jokam, humoram?

– Humors ļoti bieži ir glābējs pat galēji kritiskās situācijās. Prasme pasmieties un ieraudzīt būtību komiskā gaismā palīdz noņemt stresu, apskatīt problēmu jaunā aspektā, reizēm vienkārši palīdz cilvēkiem iepazīties, satuvināties. Es jau no agras bērnības dzirdēju daudzas anekdotes. Mans vectēvs tās nereti labprāt stāstīja, papildinot ar komiskiem atgadījumiem no dzīves. Zīmīgi, ka pats, būdams mācītājs, viņš ļoti labprāt stāstīja anekdotes par mācītājiem. Laikam jau no viņa esmu iemācījies pasmieties arī pats par sevi. Reiz mājas bēniņos atradu veco “Atpūtu” (populārākais nedēļas žurnāls Latvijā, ko izdeva “Jaunāko Ziņu” izdevējs Benjamiņš) un atklāju sev Dreslera dzeju.

– Te nu atkal vietā klasika…

– Jā. Sāku apzināti meklēt humoristisko literatūru. Lasīju “Šveiku”, “Trīs vīrus laivā”, “Divpadsmit krēslus”, Marka Tvena darbus. Latviešu humoristi lielākoties lika vilties, tāpēc vēl lielāks gandarījums bija, kad atradu un pirmo reizi lasīju Andreja Skaiļa humoreskas un Valda Artava dzeju. Un, saki, ko gribi, viens no visu laiku labākajiem latviešu humoristiem ir vecais Blaumaņu Rūdis, kura priekšā visiem literātiem bija un būs noņemt cepuri! Ar labu joku uzlādējies, zvaigāju visu dzīvi, un tas palīdz. Sevišķi daudz humors līdzējis skolotāja darbā un laulības dzīvē. Tiesa, ir cilvēki, kuriem humors, smiekli krīt uz nerviem. No tādiem mēdzu turēties pa gabalu, un viņi savukārt bieži neaplaimo mani ar savu saltumu. Ja paskaties pašlaik apkārt, ir tikai divas izejas – vai nu skaļi vaimanāt, plēst matus, vai arī nedaudz skumji un ironiski pasmaidīt. Man šķiet, ka ar otro pieeju dzīvot tomēr ir vieglāk.

– Pabeidzot šo sarunu, izveidosim savdabīgu rondo un atgriezīsimies tās sākumā – pie mūzikas. Kādi mirkļi visvairāk palikuši atmiņā no mūziķa karjeras? Vai neesi nožēlojis, ka jaunībā neizvēlējies citu, sacīsim, jurista vai vēsturnieka ceļu?

– Nožēlojis patiešām neesmu nekad. Vienkārši tāpēc, ka mūzika – tā man ir pati dzīve. Un tieši tai esmu pateicību parādā par savas dzīves brīnišķīgākajiem mirkļiem, kad izdevies piedzīvot augstu sirds pacēlumu un dvēseles attīrīšanos. Tādi brīži ir bijuši un paliek atmiņā uz mūžu. Pāris reižu tie piedzīvoti Operā, arī kamermūzikas lauciņā, Foreles kvintetu spēlējot. Protams, arī Dziesmu svētkos, – vēl tagad atceros, ar kādām sajūtām kopkoris dziedāja Haralda Medņa diriģēto “Gaismas pili”, kas togad nebija repertuārā, bet ko pieprasīja paši koristi.

Taču viens no pašiem emocionālākajiem brīžiem piedzīvots tepat, Ogres novada Taurupes Tautas namā. Kad manis vadītais vīru ansamblis 18. novembrī dziedāja “Nevienam’i es nedošu tēvu zemi nicināt!”. Ja to dzied sirmi vīri jau krietni gados, no kuriem dažs labs izstaigājis Sibīrijas sāpju ceļus, tad tā ir sajūta, kas vārdos nav ietērpjama… Paldies vīriem, kuri man un arī paši sev uzdāvināja šo mirkli!

Nu re, aizrunājāmies tik tālu, ka acis kļūst mitras – tā ir zīme, ka laiks beigt. Sarunāts daudz, tagad liksim punktu.

– Pirms intervijas vienojāmies, ka beigsim ar vienu teikumu: jādzīvo tālāk, par spīti vīrusiem un alternatīvi apdāvinātiem līdzpilsoņiem. Sirsnīgs paldies par sarunu, Gundar!