Menu
 

Arvīds Ozoliņš Carnikavā: Zvejniecība man iepatikās uzreiz Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Pārums, “Ādažu Vēstis”
2013. gada rudens. Arvīds pārbauda nēģu murdu Gaujā. Gadu vēlāk viņš zvejniecībai pielika punktu. Foto – Sandra Baltruka 2013. gada rudens. Arvīds pārbauda nēģu murdu Gaujā. Gadu vēlāk viņš zvejniecībai pielika punktu. Foto – Sandra Baltruka

Arvīds Ozoliņš zvejniecībā pavadījis 52 gadus – no tālā 1962. gada līdz pat 2014. gadam. Šobrīd viņš ir pelnītā atpūtā, taču pirms augustā notiekošajiem Nēģu svētkiem piekrita aprunāties ar “Ādažu Vēstīm” par savu bagāto pieredzi zvejniecībā.

– Bieži vien zvejnieki ir paaudžu paaudzēs, bet jūs savā dzimtā esat vienīgais. Kā nokļuvāt līdz  zvejniecībai?

– Carnikavā esmu ienācējs. Esmu dzimis Rīgā, bet dzīvoju Turaidā. Sākumā strādāju ķieģeļu ceplī. Bija tāds Aivars, kurš man teica: “Ko tu tur pa tiem māliem mīcies, nāc man līdzi par kinomehāniķi!” Vēl pirms kinomehāniķiem mani iesauca “krievos”, dienēju aiz Polārā loka. Biju iesaukts uz diviem gadiem, bet “krievs” pielika klāt vēl trešo gadu.

Pēc dienesta pārcēlos uz Garkalni. Kādus trīs vai sešus mēnešus mācījos kinokursos, kur bija salasīti puikas no visām provincēm, bet tad pārcēlos uz Carnikavu, kur arī sāku strādāt par kinomehāniķi. Vietējie puikas teica: “Ko tu ar kino ņemies, mums trūkst zvejnieku, nāc pie mums!” Kinomehāniķiem maksāja maz, taču, ja izpildīji plānu, tad gan prēmijas bija labas. 1962. gadā aizgāju uz zvejniekiem, sākumā par mācekli.

Zvejniecībai Arvīds Ozoliņš veltījis 52 sava mūža gadus – no 1962. līdz 2014. gadam. Foto – no privātā arhīva


– Jums zvejniecība uzreiz iepatikās?

– Iepatikās, iepatikās. Galvenais jau bija kārtīgi strādāt. Kad reņģes beidzās, tad gājām uz jūru ar vadu ķert lašus. Katram bija jāiemācās taisīt vadu. Kādreiz nēģus varēja zvejot no 1.septembra, tagad no 1.augusta. Pa šiem gadiem neesmu redzējis, ka kāds likums būtu stāvējis uz vietas. (Smejas.) Katru gadu citādāk – tad no tāda līdz tādam datumam liegums, tad šito var zvejot, tad nevar. Ak tu pasaulīt! Kā lai tas nabaga zvejnieks iztiek?

– Likumi mainās visās jomās, ne tikai zvejniecībā.

– Mums nesen bija atbraukuši cilvēki no Somijas, kas stāstīja, kā jāzvejo. Tur šitādi ampelmaņi nemēdz būt, bet mums – vieni vienīgi ampelmaņi, kas tikai sēž krēslos un grib naudu saņemt.

– Cik bieži, zvejojot jūrā, esat tikuši vētrā vai izjutuši apdraudējumu dzīvībai?

– Redzi, reņģu laikā jau vētra nevar būt – ja ielādēsi četras vai piecas tonnas, būsi jau dibenā. Vienreiz biju paņēmis par daudz – septiņas tonnas –, un tad sākās vējš. Negāzīs jau reņģes laukā, tad tu ir galīgi dumjš! Sagriezu laivu tā, lai vilnis būtu no mugurpuses. Ūdens šlankājās pa laivas pakaļgalu, bet kaut kā Gaujā atpakaļ tikām.

Reiz, kad ķērām lašus, jūrā uznāca pērkona negaiss. Tas pērkons ir maita! Piecpadsmit minūšu laikā tā savanda jūru, ka vājprāts, – viļņi trīs metru augstumā! Bet mēs bijām Lilastē, līdz Gaujai pusstunda. Nevari atlidot ar lidošanu, ir jābrauc. (Smejas.) Man reiz mācīja: ja gribi Gaujā tikt iekšā, sagatavo eļļu – tā noslāpē vilni, ūdens kļūst biezs. Divreiz tā esmu darījis, lai nenoietu dibenā.

Jūlija sākumā Arvīds Ozoliņš kopā ar citu Latvijas nemateriālajā kultūras mantojumā iekļauto vērtību pārvaldītājiem un meistariem piedalījās festivālā “Baltica”. Foto – Olga Rinkus


– Tagad zveja pārsvarā notiek Gaujā, nevis jūrā?

– Jūrā neko nevar zvejot. Nav neviena, kas pieņem reņģes. Bija runa, ka ukraiņi ņemšot, bet tagad tas karš visu ir saļurkājis. Krievi jau sen atteicās. Ko tik viņi nestāstīja: nepareizi kūpinātas un tamlīdzīgi. Rudenī var apzvejot ezerus – Lilastes un Dūņezeru. Ezeri ir jāapzvejo, jo ar vadu tiek izvilktas arī zāles, ezers tiek tīrīts. Ja neapzvejo, aizaugs ciet. Zivis smok nost.

– Ik gadu zvejnieku skaits turpina samazināties. Cik tagad oficiāli ir zvejnieku Carnikavā?

[Carnikavas Novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus, kura piedalās sarunā, norāda, ka pieci.]

Lai gan pats ar zvejniecību vairs nenodarbojas, Arvīds Ozoliņš piedalās gan Nēģu svētkos, gan Zvejnieku svētkos, kur viņa zināšanas ir zelta vērtē. Foto – Carnikavas Novadpētniecības centrs


– Vai Carnikavu vispār vēl var dēvēt par zvejnieku ciemu?

– To tu liec aiz auss: kamēr Gauja plūdīs, tikmēr zvejnieki būs! Gaujā vienmēr būs zvejnieki – lai cik viņi arī būtu un kā zvejotu. Bez tā neiztiks.

– Pārsvarā jau zvejnieki ir gados vecāki. Jaunie īsti nenāk.

– Vai tad tas ir zvejnieks, kas saka: “Es šūt nešūšu, bet man vajag tūkstoti mēnesī.” Viens jaunais par desmit kurvjiem man iedeva 100 nēģus. Jaunajiem jau rokas neceļas. Viens otrs vēl kaut ko dara, bet viens otrs ir tauriņu ķērājs.

– Cik kādreiz zvejnieku bija?

– Mums pa divām brigādēm bija trīsdesmit divi veči, no tiem astoņi Jāņi. Tu zini, kas tie par Jāņiem bija? (Smaida.) Mums bija trīs laivas, kas vienmēr bija pilnas – pa sešām, pa septiņām tonnām zivju.

Dažādos pasākumos Arvīds Ozoliņš nodod savas zināšanas arī nākamajām paaudzēm. Foto – Carnikavas Novadpētniecības centrs


– Kura no zivīm jums pašam visvairāk garšo?

– Man patīk vimbas. Saliec speķīti, ķiplociņu, uzliec uz cepļa un izžāvē. Vislabākais, ja zuti dabū noķert. Es jau mazdēlam biju teicis: “Es tev uztaisīju āķus, aizej ieliec Dzirnezerā, tur zuši ir.” Nupat bija atnesis zuti – bija šitik garš, kā galds.

– Augusta beigās notiek tradicionālie Nēģu svētki. Kāda ir jūsu nēģu pagatavošanas metode?

– Nēģi uzliek uz resti un cep tā, lai viņš ir brūns. Ne jau apdedzis melns kā kovārnis. Pēc tam bišķiņ uzkaisa sāli virsū, lai sāls ir iesūcies. Tad ieliek katliņā, uzliek uz gāzes plīts, lai uzsit burbuli, lai vārās. Kad noņem, tad 40 minūtes jāpastāv karstā ūdenī, ko pēc tam nokāš. Salieku nēģus pa puskālam vai kālam uz galda [vienā kālā ir 30 nēģu, – aut.]. Uz katru kālu liek ēdamkaroti želatīna. Kad nēģi atdzisuši, es viņus lieku ūdenī – jānomazgā, jo var gadīties gan smiltis, gan pelni, cepts taču uz oglēm.

– Un kā ar citu zivju pagatavošanu?

– Es jau ar malku nemaz lasi nežāvēju, tad viņš izcepas. Es izmantoju alkšņu skaidas, stāv man te divas kastes šķūnītī. Atstāju uz nakti šķūnītī, lai kūp. Šajā karstumā gan nelieku, 30 grādos arī izcepas. Plaudi arī var žāvēt. Lūk, breksis – to es saprotu! Ja dabū kilogramu vai divus, attaisi viņu vaļā, saliec garšvielas un nokūpini – tad ir garšīgi! Reiz jūrā bijām noķēruši piecu kilogramu samu un nokūpinājām. Viņš ir līdzīgs zutim – trekns. 

– Kas šobrīd ir lielākais apdraudējums zvejniecībai?

– Kamēr jūrā būs roņi, negaidiet ne lašus, ne citas zivis. Kādreiz, ja ieraudzījām vienu roni, tad tas bija sapnis, bet tagad viņi Gaujas galā sēž katru dienu. Tiklīdz laši nāk iekšā, tos noķer un noēd. Kādreiz nevarējām saprast, kāpēc reņģēm aste ir, galva ir, vidus nav. Pēc tam sapratām: ronis viduci izkož ārā, aste un galva nokrīt. Kad ronis ir paēdis, pārveļas pār stāvvadu un aiziet jūrā priecāties.

– Kāda bijusi lielākā zivs, ko esat noķēruši? 

– Divdesmit deviņi kilogrami. Lašu mātīte bijusi divdesmit divus kilogramus smaga, no tiem kādi trīs kilogrami ir ikri. Vienā kilogramā ir desmit tūkstoši mazuļu.

– Un lielākais loms vienā zvejas braucienā?

– Kādreiz mums bija divas brigādes, kas gadā noķēra trīssimt tonnu, bet vienalga krievi visu norija un bija par maz. Ja runā par lašiem, tad lielākais, ko vienā sezonā esmu noķēris, ir trīsdesmit deviņas tonnas lašu. 1973. gadā bija traka nozveja, bet tad vēl roņi nebija savairojušies un neviens neteica, ka ronīši jāsaudzē.

– Jums bagāts mūžs pavadīts savā arodā. Ar ko jūs tagad nodarbojaties?

– Neko nedaru. Ravēju dārzu un pļauju zāli. Piecdesmit divi gadi ir nostrādāti, pietiek.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.