Uz dzīvi skatīties Minhauzena acīm ^{Apriņķis.lv}

Cīnīties un nepadoties

Sagaidīt 40 gadu jubileju ar ļoti nepatīkamu diagnozi – C hepatīts – un otro invaliditātes grupu pat ļaunākajam ienaidniekam neviens nenovēlēs, kur nu vēl pieļaus domu, ka pats kaut ko tādu varētu piedzīvot. Jānim nav ne jausmas, kā viņš iedzīvojies tādā kaitē. Pazīmes, kas liecinājušas par slimību, bijušas jau iepriekš, bet oficiālā diagnoze apstiprināta un otrā invaliditātes grupa piešķirta tikai 2009. gadā.

Kad izdevies slimību nedaudz apārstēt un uzlabot situāciju līdz trešajai grupai, pagājušajā gadā radusies nepieciešamība pēc ceļa locītavas endoprotezēšanas, un atkal atkritiens – bija jāatgriežas pie otrās grupas.

C hepatītam raksturīgajam nespēkam un nogurumam klāt nākušas arī pārvietošanās grūtības. Jānis paņēmis pauzi arī savai iemīļotajai nodarbei – gaļas kūpināšanai. No laukakmeņiem un citiem pieejamiem materiāliem paša uzbūvētā kūpinātava dārza stūrī šobrīd stāv dīkā. “Baidos tur iet, jo īpaši ziemas apstākļos, var paslīdēt kāja, un ko tad?” saka augumā raženais vīrs. Jāuzmanās, citādi var iedzīvoties vēl lielākās likstās.

Jau trīspadsmito gadu Jānis nevar strādāt algotu darbu, saņem invaliditātes pensiju, kas ir aptuveni puse no minimālās algas. “Esmu profesionāls invalīds,” ar sev raksturīgo humoru teic Jānis.

Tā nav bijis vienmēr – līdz gadsimtu mijai Jānis kopā ar ģimeni saimniekoja zemnieku saimniecībā Bauskas pusē, audzināja divus dēlus. Tad laulība izjuka, nācās mainīt dzīvesvietu, meklēt darbu. Jānis sāka strādāt apsardzē Rīgā, bet aizvien uzstājīgāk par sevi lika manīt slimība. Pirms piecpadsmit gadiem Jānis kļuva par ogrēnieti – iegādājās māju Ogrē un dzīvo tur kopā ar dzīvesbiedri Maiju un abu meitu Dainu Karlīnu.

Kā nejusties liekam un nevajadzīgam, ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs, meita pusaudze un viņas izglītības un ārpusskolas interešu nodrošināšanai nepieciešami līdzekļi? Ļoti trausla ir robeža starp ieslīgšanu bezcerībā un depresijā un noturēšanos virs ūdens. Īpaši tādā vecumā, kad gadu skaits (Jānis, paša vārdiem, šobrīd ir 53 gadus jauns) neļauj samierināties ar vājinieka statusu un gaidīt, kad kāds pažēlos.

Jānis par sevi un arī citiem invalīdiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā, saka: “Es iedvesmojos no populārā stāstnieka barona Minhauzena, kurš, kopā ar zirgu iekritis līdz kaklam staignājā, pats sevi no tā aiz bizes izvilka kopā ar visu zirgu. Arī citiem novēlu nepadoties un izvilkt pašiem sevi no tā purva, kurā esat iekļuvuši.”

Latvieši izdzīvos jebkuros apstākļos

Jānis Puiķis sevi pozicionē kā meklētāju, bet, kas meklē, tas atrod un… nepazūd. Jānis nāk no laukiem, viņa dzimtā vieta ir Jelgavas novada Elejas pagasts, kur audzis piecu bērnu ģimenē. Viena māsiņa nomirusi piecpadsmit gadu vecumā. Tagad viņi ir palikuši četri – Jānis, vecākā māsa Irēna, Jāņa dvīņumāsa Biruta un jaunākais brālis Juris.

Irēna strādā Bauskā par grāmatvedi un brīvajā laikā cep garšīgas kūkas. Savukārt Jāņa dvīņumāsa Biruta ir absolvējusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, kalpo Amerikas Luterāņu draudzē un cep maizi. Ja viņi visi satiktos pie viena svētku galda, tad būtu viens pamatīgs mielasts, jo Jānis vairāk nekā desmit gadu nodarbojas ar gaļas kūpināšanu. Iespējams, pēc pārtraukuma, uzlabojoties veselībai, šī nodarbe tiks atsākta. Ar saviem kūpinājumiem Jānis ne tikai paēdinājis mājiniekus, bet arī iepriecinājis visus radus un draugus.

Viņa popularitāte šajā jomā aizskanējusi pat līdz galvaspilsētai. 2014. gada vasarā Jāņa mājās Pārogrē viesojās Latvijas Televīzijas raidījuma “Province” veidotāji, un teju pusstundas garumā skatītāji varēja skatīties, kā top Jāņa gardie kūpinājumi. Namatēvs arī dalījās ar pieredzi, kā tos labāk pagatavot – kādas garšvielas lietot, kādu malku izvēlēties.

Tie, kas bijuši Jāņa dārzā, būs pamanījuši dažādus dekoratīvus veidojumus no akmens, metāla un koka. Dārza dekori un puķu turētāji Jānim nav jāpērk veikalā vai gadatirgū. Tas esot līdzsvaram, jo cilvēks jau nepārtiek no maizes vien. “Vai manu puķu Kārli esat redzējuši?” ciemiņiem jautā Jānis. Pat šāviņš, kas kādreiz ārdījis kara lauku, Jāņa prasmīgajās rokās pārtop par puķu trauku. Uz lauka salasīti akmeņi ieguvuši pīlēna Donalda Daka veidolu. “Iet cilvēks pa ceļu, skatās – pagale mētājas! Cits paklūp, cits iekurina ugunskuru, bet vēl kāds izdrāž Buratino,” – tā Jānis.

Reiz Jānim interneta veikalā ļoti iepatikusies ādas siksna, bet cena – ne. Tā kā ar invalīda pensiju ir par maz, lai atļautos tik dārgu pirkumu, viņš sācis interesēties, kā to varētu izgatavot pats. Iegādājies ādas apstrādes instrumentus un ķēries pie darba. Un, lūk, atkal izeja no situācijas – var izgatavot gan ģimenei nepieciešamas lietas, gan par dāvanām draugiem un paziņām nav jāuztraucas. Lētāk un arī mīļāk.

“Man mājās ir iekārtota darbnīciņa. Es to saucu par ofisu. Tur ir krēsls uz ritenīšiem, apvilkts ar ādu – vienai vecai ādas jakai devu otro mūžu. Rokas stiepiena attālumā ir nepieciešamie instrumenti – varu gatavot jostas, gravēt, nažus trīt,” stāsta Jānis. Šī esot viena no iemīļotākajām namatēva uzturēšanās vietām – laiks tur paiet nemanot, gadoties aizsēdēties pat līdz vēlai nakts stundai.

Jāņa mākslinieka talantu novērtējuši arī ārpus ģimenes loka. Jau vairākus gadus viņš izgatavo balvu “Gada nagla”, ko pirms Ziemassvētkiem tradicionāli pasniedz Ogres 1. vidusskolas pedagogiem, darbiniekiem un vecākiem. Viņa dzīvesbiedre Maija Baumane darbojas Ogres 1. vidusskolas padomē, savukārt balva ir Jāņa veltījums skolai.

Ar sportu pretī veselībai

Abi Jāņa dēli no pirmās laulības jau ir pieauguši – Mārtiņam ir 28 gadi, bet Jurģim 25. Šobrīd visas rūpes audzināšanas jomā ir par meitu Dainu Karlīnu, kura mācās Ogres 1. vidusskolas 8. klasē un Ogres Mūzikas un mākslas skolas Kora klasē. Taču plašāku popularitāti viņa ieguvusi sportā. Daina jau piecus gadus trenējas Ogres bērnu karatē klubā “KARATĒ-SENE”, kur ar labiem panākumiem startē sacensībās gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts. Viens no sasniegumiem – 2022. gadā Latvijas karatē čempionātā izcīnīta bronzas medaļa.

Pēdējais nozīmīgākais turnīrs ārvalstīs pagājušajā pavasarī bija Lietuvā, Šauļos, “XXI Baltic States Open Karate Championship”, kur Daina ieguva otro vietu kumite un trešo vietu kata disciplīnā. Par augstiem sasniegumiem sportā, pārstāvot Ogres novadu, vairākus gadus pēc kārtas Daina godināta pasākumā “Ogres novada Gada balva sportā”.

Jānis lepojas ar savu sportisko meitu un iesaka arī citiem bērniem un jauniešiem nodarboties ar karatē, jo tas ir sporta veids, kas ne tikai attīsta fizisko sagatavotību, bet arī ieaudzina disciplīnu, māca cieņu pret sevi, treneriem un līdzcilvēkiem, nostiprina intelektuālās un garīgās pilnveides pamatus.

Meitas panākumu iedvesmots, arī Jānis ir draugos ar sportu. Tiesa gan, ar tādu slodzi, kādu pieļauj veselības stāvoklis. “Man ir velotrenažieris, vingrošanas paklājiņš. Katru dienu piespiežu sevi kustēties. Grūti pateikt, kā būtu, ja neko nedarītu,” teic Jānis. Pirms ceļgala operācijas viņš bija iecienījis ziemas peldēšanu. Sagadījies, ka, tiklīdz pagājušā gada augustā iestājies Ogres Invalīdu biedrībā, nākamajā dienā notikušas sporta spēles. “Uzreiz bija jādodas pēc zelta medaļas,” smej Jānis.

Būdams sabiedrisks un komunikabls, Jānis ātri vien iekļāvās likteņbiedru vidū. Paguvis piedalīties sporta spēlēs, aizbraukt ekskursijā uz Ventspili, gada nogalē Ogres novada Kultūras centrā apmeklējis Ziemassvētku balli, kur novada invalīdiem bija sarūpēta plaša kultūras programma ar Viktora Lapčenoka piedalīšanos. “Saņēmām arī jaukas Ziemassvētku dāvaniņas,” priecājas Jānis.

Viņš atzīst, ka invalīdiem liels atspaids ir arī maizīte, ko sociāli mazaizsargātiem Ogres novada iedzīvotājiem, tostarp invalīdiem, regulāri dāvina SIA “Fazer Latvija”.

Savs atbalsts esot arī no valsts un pašvaldības. Ogres novada pašvaldība piešķir nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Esot arī atbrīvojums no dažiem Ceļu satiksmes drošības direkcijas maksas pakalpojumiem. Piemēram, otrās grupas invalīdam par vienu transportlīdzekli nav jāmaksā transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis. Tāpat transportlīdzekļu īpašniekiem, kuri ir otrās grupas invalīdi, veicot transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, par 40% samazināts apdrošinātāja noteiktās apdrošināšanas prēmijas maksājums.

Tas viss kaut nedaudz, bet padarot eksistenci vieglāku. “Kaut kā jau galā tiekam,” atzīst Jānis.

“Es savu sāpi izsmeju…”

Nākamgad apritēs piecpadsmit gadu, kopš Jānis ir Ogres novada Literāri radošās biedrības “Sirdsdoma” biedrs. Ar viņa dzejoļiem ir iepazinušies un tos novērtējuši arī laikraksta “Ogres Vēstis Visiem” lasītāji. Viņš bieži ir uzstājies dažādos dzejas sarīkojumos. Tapušas arī dziesmas ar Jāņa vārdiem. Viņš sadarbojies ar vairākiem autoriem, bet jaunākā ir Aivara Birzmaļa sacerētā dziesma “Brīvs”. Skaņdarbu var noskatīties un noklausīties “YouTube” platformā.

2017.gadā iznāca Jāņa Puiķa dzejas krājums “Es gleznoju ar vārdiem”, kura moto ir “Caur ciešanām gūt briešanu. Ceļu gūt caur iešanu”, kas raksturo arī pašu autoru.

Jānis ir no tiem dzejniekiem, kam nav raksturīga jūsmošana un tīksmināšanās par norisēm dabā un cilvēka dzīvē. Jautāju Jānim, vai pavasara atmoda viņu ietekmē arī kā dzejnieku. “Tas nav man. Varbūt mazliet paņaudēšu līdzi kaķiem, bet pie rakstāmspalvas klāt neķeršos,” viņš atklāj.

Jānis savā dzejā ir skarbs un patiess. Dzejolī “Krāsas” viņš raksta: “Manas dzīves krāsas ir bezgala sabiezinātas. / Un nezinu, vai tās ir manas naidnieces, / Var būt, ka māsas? / Man jāmācās tās ar maigiem toņiem jaukt. / Kas iemācīs to darīt šodien, rīt vai parīt? / No bezspēcības dusmām gribas kaukt. / Varbūt nav vērts par to domāt, prātu jaukt? / Viss! Es būšu stiprs un cīnītājs, es būšu ņiprs! / Bet krāsas paliek tikai krāsas, / Var būt, ka naidnieces, var būt, ka māsas?”

Jāņa dzejoļi visprecīzāk uztverami viņa paša sniegumā. To viņš prot darīt ļoti meistarīgi. Jādomā, ka tas ir no mātes pārmantots talants, kura arī mācēja rakstīt un lasīt dzeju. Mamma dzeju sākusi rakstīt tikai pēc četrdesmit, bet Jānim pirmie mēģinājumi šajā jomā bijuši jau jaunībā. Sagadījies, ka 2010. gada 1. maijā Jumpravas Kultūras namā uz vienas skatuves dzeju lasījuši abi – māte un dēls –, jo jauno, sabiedrībai ne tika plaši pazīstamo dzejnieku otrajā salidojumā piedalījās gan Jelgavas Latviešu biedrības dzejas klubs “Pieskāriens”, kura autoru vidū bija Vija Smuidra Puiķe-Vasale, gan Ogres novada literāri radošā apvienība “Sirdsdoma” – no “sirdsdomiešu” saimes dzeju lasīja arī Jānis Puiķis.

Dzejoļi ir Jāņa sava veida vizītkarte, ko viņš pasniedz ikvienam, ar ko tiekas. Pazīstot Jāni daudzus gadus, vienmēr gribējies rast izskaidrojumu, kāpēc viņam izveidojies paradums nākt iekšā pa durvīm ar dzeju, kaut gan nāciena mērķis bieži vien bijis tīri praktisks.

Sliecos domāt, ka tā ir sava veida aizsargbarjera. Pēc tik poētiska ievada, uzlūkojot raženo, omulīgo vīru, nevienam nenāks prātā pajautāt: “Kā klājas, kā ar veselību? Kā jūties?” Šķiet pilnīgi nevietā uzdot tik ikdienišķus jautājumus.

Ja kāds vēlas uzzināt atbildi, to var atrast Jāņa dzejā: “Es savu sāpi izsmeju, / Ar mani vēl nav cauri, / Es asaras smaidā pārvēršu, / Un, cik jums vajag, dāvāšu. / Es izsmeju savu sāpi, / Kad tā mani plēš kā ar nagiem, kā ar skrāpi.”