Menu
 

Ieva Siliņa: Valstij jāprasa no zinātniekiem rezultāts Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Foto no Ievas Siliņas privātā arhīva Foto no Ievas Siliņas privātā arhīva

Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa ir pārliecināta, ka Latvija ir iespēju zeme, un arī pati viņa vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. Kopš 2016. gada Ieva vada LJZA un nesen pieņēmusi jaunu izaicinājumu – viņa kļuvusi par Valsts prezidenta ārštata padomnieci zinātnes un izglītības politikas jautājumos.

Aicināju Ievu uz interviju, lai parunātu par zinātni un ne tikai. Satikāmies kafejnīcā Rīgas klusajā centrā, un Ievai līdzi bija abi dēli – septiņgadīgais Jēkabs un astoņgadīgais Mārtiņš. Sarunas laikā Ieva atzina: “Labi, ka Latvijā nav kā Indijā, kur sievietēm jāizvēlas – izglītība vai ģimene.”

– Latvijas Universitātes bijušais rektors Mārcis Auziņš kādā intervijā teica, ka nodarboties ar zinātni cilvēkam liek zinātkāre un romantisms. Kas, jūsuprāt, kopīgs zinātniekiem, un kā nonācāt šajā vidē?

– Manā skatījumā, zinātne ir māksla uzdot jautājumu un atrast pareizu atbildi. Nevis subjektīvu atbildi, “jo man tā šķiet”, bet atbildi, kas ir patiesa, jo to nosaka zinātniskās metodes. Zinātne ir ziņkāre, jautājumi un atbildes, un tas palīdz visās jomās dzīvē. Zinātnieka darbs pēc būtības ir diezgan vientuļš. Ir sadarbība, ir kopīgi raksti un pētījumi, bet pamatā tomēr tā ir atbilžu meklēšana uz saviem jautājumiem. Savukārt vadībā ļoti svarīgs ir kontakts ar cilvēkiem. Manas profesionālās intereses ir zinātnes vadība un pārvaldība. Šajā darbā mani fascinē cilvēki, kurus satieku. Uzreiz veidojas interesanta saruna, jo zinātnieki ir cilvēki, kas iet dziļumā. Man ļoti rūp mūsu valsts, man ir svarīgi, lai mani bērni dzīvo pēc iespējas pārticīgākā, labākā, drošākā Latvijā. Tā ir galvenā motivācija, kāpēc es to visu daru.

– Daudzi jaunieši, beidzot vidusskolu, ir apjukumā, nezina, kādu profesionālo ceļu izvēlēties. Vai jums jau vidusskolas laikā bija skaidrs, ka darbosieties zinātnē?

– Esmu beigusi Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, un man ir ļoti skaistas atmiņas no šī laika. Beidzot vidusskolu, man nebija skaidrs, ka vēlos darboties tieši zinātnē, taču man bija vēlme kaut ko dot sabiedrībai. Lai tam, ko es daru, ir iespaids uz lielām lietām. Manī ir izteikts ideālisms. Ja redzu, ka kaut kas nav godīgi, ir sajūta, ka par to vajag cīnīties, to vajag labot. Pabeidzot Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, skolēniem nav jautājuma, vai es studēšu, ir tikai jautājums, kur es studēšu – Latvijā vai ārzemēs. Man personīgi nav bijusi doma studēt ārzemēs, jo man vienmēr ir patikusi Latvija un cilvēki, kas man ir apkārt.

– Ar ko nodarbojas Latvijas Jauno zinātnieku apvienība?

– Apvienība dibināta pirms 14 gadiem, un tā apvieno jaunos zinātnieks – gan maģistrantūras un doktorantūras studentus, kuri aktīvi veic zinātnisko darbību, gan maģistrus un doktorus vēl 10 gadus pēc grāda iegūšanas. Līdz ar to tā ir organizācija, kurā cilvēki ienāk un dabiski iziet, pāriet citā līmenī. Strādājam trīs virzienos. Pirmkārt, darbojamies zinātnes politikā, uzlabojot vidi, kurā jaunajiem zinātniekiem jāstrādā.

Otrkārt, tā ir zinātnes komunikācija dažādos virzienos – starp zinātniekiem un valsts institūcijām, starp zinātniekiem un sabiedrību, kas brīžam izpaliek, un zinātniekiem savā starpā. Daudz komunicējam ar medijiem, stāstām par aktualitātēm, jaunākajiem atklājumiem. Ja paskatāmies Igaunijas piemēru, tur zinātnes komunikācija, līdz ar to arī zinātnes prestižs, ir daudz augstākā līmenī. Arī mēs daudz ko no tā varam paņemt. Mums ir daudz izzinošu raidījumu, pasākumu, nesen tapis zinātnieku kalendārs. Domāju, ka mēs jau daudz ko darām un zinātnes komunikācija attīstās pareizajā virzienā.

Trešais apvienības darbības virziens ir tā sauktā tīklošanās – veidojam vidi, kur jaunajiem zinātniekiem satikties un apmainīties ar idejām. Organizējam vasaras nometnes, aicinām zinātniekus dalīties ar pieredzes stāstiem, piemēram, par doktorantūras studijām ārvalstīs. Tāpat katra mēneša pirmajā pirmdienā lokālā “Veldze” notiek pasākums “Zinātnes pusstops”. Tas ir brīvi atvērts pasākums, kurā jebkurš interesents var nākt un neformālā vidē runāt ar zinātniekiem. Mūsu organizācijā darbojas dažādu jomu, dažādu vecumu zinātnieki, un tā ir iespēja viņus iepazīt.

– Tātad apzīmējumam “jaunais zinātnieks” nav saistības ar personas vecumu?

– Tieši tā. Var aizstāvēt doktora disertāciju 90 gados un kļūt par jauno zinātnieku! Zinātne ir labākais veids, kā saglabāt jaunību.

– Kādas ir atšķirības jauno un pieredzējušo zinātnieku domāšanā?

– Jaunie zinātnieki ir vairāk motivēti kaut ko mainīt. Viņi apzinās, ka strādās šajā sistēmā desmitiem gadu, līdz ar to viņi ir gatavi veltīt savu brīvo laiku, ieguldīt darbu, lai atrisinātu tās problēmas, kas ir šobrīd. Tie, kas ir pieredzējuši, sistēmu ir pieņēmuši un iedzīvojušies tajā. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi, taču iniciatīva kaut ko mainīt jauno zinātnieku vidū kopumā parādās vairāk.

– Vai ir bijušas kādas interešu sadursmes, kam pamatā šis pretnostatījums – jaunie un pieredzējušie zinātnieki?

– Jā, ir bijuši tādi gadījumi, un šeit atkal ir runa par iniciatīvu. Kad izstrādājam priekšlikumus, kādas izmaiņas vajadzētu veikt, ņemam vērā aptaujāto zinātnieku viedokli. Izteikties var jebkurš, bet ne visi šo iespēju izmanto. Rezultātā savu vairāk panāk tie zinātnieki, kuri izrāda iniciatīvu, un tie pārsvarā ir jaunie. Līdz ar to var gadīties situācijas, kad pieredzējušie zinātnieki var sajusties tā, ka kāds varbūt nepastāv par viņu tiesībām.

– Pieminējāt brīvprātīgo darbu, ko jaunie zinātnieki iegulda nozares sakārtošanā. Kādi ir jūsu darba pienākumi kā Valsts prezidenta ārštata padomniecei? Arī tas ir jūsu brīvprātīgais darbs.

– Levita kungs pulcē ap sevi komandu, kas viņam kā prezidentam palīdz pieņemt lēmumus, balstoties uz ekspertīzi dažādās jomās. Mana sfēra ir izglītība un zinātne. Prezidentam pienāk daudz informācijas, ielūgumi uz dažādiem pasākumiem. Mans uzdevums ir sekot līdzi savas jomas aktualitātēm, sniegt analīzi un paturēt augstu izglītības un zinātnes prioritāti.

– Viens no svarīgākajiem jautājumiem noteikti ir zinātnes finansējums. Kā jāmainās finansējuma sistēmai, lai līdzekļi tiktu efektīvi izmantoti?

– Zinātnieki kopumā iestājas par to, ka nepieciešams vairāk finansējuma. Viena lieta ir tā, ka uz Eiropas fona mēs ieguldām zinātnē mazāk, bet tas pats par sevi vēl nav arguments, lai mēs ieguldītu vairāk. Tāpēc mēs, Jauno zinātnieku apvienība, pasūtījām pētījumu Latvijas Bankai. Lūdzām ekspertus izpētīt, kas notiktu, ja valsts zinātnē ieguldītu vairāk naudas un darītu to efektīvāk. Pētījums pieejams vietnē makroekonomika.lv. Rezultāti parādīja, ka, ieguldot zinātnē vairāk naudas un to efektīvi apsaimniekojot, Latvijas dzīves līmenis ievērojami pieaugtu, tas tuvotos Vācijas līmenim. Līdz ar to ir pierādījums, ka būtu vērts ieguldīt nevis tikai tāpēc, ka visi tā dara, bet tāpēc, ka sabiedrībai no tā būtu atdeve. Otra lieta ir uzsvars uz efektivitāti. Mūsuprāt, esošajā sistēmā sadalījums nav pareizs bāzes finansējumā – tā ir valsts nauda, kas tiek sadalīta zinātniskajām institūcijām. Šobrīd finansējums tiek sadalīts, balstoties uz cilvēku skaitu, kas institūcijā strādā. Daudzi pazīstami zinātnieki smejoties ir atzinuši, ka šādā sistēmā ir izdevīgāk noformēt darbā sētnieku, nekā uzrakstīt publikāciju žurnālam “Nature”. Tā ir paradoksāla situācija. Šāda sistēma tika radīta krīzes gados, lai zinātnieki varētu izdzīvot. Taču šobrīd krīze ir beigusies, esam plaukstošā ekonomikā un mums jāprasa no zinātniekiem rezultāts.  Mūsu piedāvātais uz rezultātu orientētais finansējuma modelis ir tā sauktais trīs pīlāru modelis. Pirmkārt, tā ir stabilā daļa, kas būtu sešu gadu līgums ar vadošajiem pētniekiem. Vadošais pētnieks ir tā zvaigzne, kas ap sevi veido zinātnisko grupu, viņš piesaista projektus, finansējumu, kas savukārt ļauj algot citus cilvēkus. Šāda sistēma darbojas visā Eiropā. Otrais pīlārs ir snieguma daļa, kur runa ir tieši par rezultātu. Tās ir publikācijas, aizstāvētie doktora grādi, no ārzemēm piesaistītais finansējums, kā arī no industrijas piesaistītais finansējums. Tādā veidā mēs sistēmā pēc noklusējuma ieliekam kvalitātes kontroli. Kāds var noformēt draugu kādā pozīcijā, bet pēc sešiem gadiem šī pozīcija aizvērsies. Trešais pīlārs ir ieguldījumi attīstībā, valsts noteiktajās infrastruktūras prioritātēs.

Līdz ar to ir jāpalielina finansējums zinātnei, bet tas jādara, mainot sistēmu un pieprasot no zinātniekiem rezultātus. Protams, politiķiem ir jādomā par šī brīža problēmām, piemēram, par skolotāju un mediķu algām, taču, ja neieguldīsim nākotnē, valstī nebūs izaugsmes. Tāpēc ir jāpieņem politisks lēmums. Nav runa par ļoti lielu summu, bet par principu, ka mēs pakāpeniski ieguldām naudu valsts attīstībā – zinātnē.

– Vai, jūsuprāt, ir cerības tuvākajā laikā pāriet uz šādu finansējuma modeli?

– Bumba šobrīd ir Jaunās konservatīvās partijas pusē. Ir jautājums, vai viņi zinātnes finansējumu liks kā prioritāti, kā Šuplinskas kundze (Ilga Šuplinska – pašreizējā Latvijas izglītības un zinātnes ministre, pārstāv Jauno konservatīvo partiju, – red.)

ir solījusi, vai ne. Man ir prieks, ka mums jau daudzus gadus ir ļoti laba un konstruktīva sadarbība ar ministriju. Ministri nāk un iet, bet ministrija paliek.

– Esat teikusi, ka Latvijas zinātnes nākotne ir specializācijā, konkrētās sfērās, kurās varam būt pasaules līmenī. Kuras jomas tās būtu?

– Manā skatījumā, mums nevajadzētu būt izciliem visās jomās. Mūsu nākotne ir nišas produktos. Esam izcili materiālzinātnē, mums ir nanotehnoloģijas, ir sasniegumi farmācijā, medicīnā, piemēram, vēža ārstēšanā. Svarīgi darboties jomās, kurās ne tikai esam izcili, bet lai tas būtu vajadzīgs pasaulei. Ir tā sauktās prominentās tēmas, kuras attīstot varam gūt maksimālus panākumus. Kā pozitīvu piemēru varu minēt Latvijas dalību “EUROfusion” projektā, kas ir vērienīgākā zinātniskās pētniecības programma Eiropā. Zinātnieki strādā pie nākotnes enerģijas, kas būs pieejama, ātrākais, 2050. gadā. Varam veiksmīgi pieslēgties pasaulē aktuālākajiem pētījumiem, taču ir jāpēta arī tas, kas attiecas uz mūsu identitāti, valodu, kultūru. Tā ir mūsu atbildība, jo šie pētījumi ir vajadzīgi mums pašiem, nevis pasaulei.

– Jūsu pieminētais zinātnes kalendārs ir labs piemērs, kā sabiedrību iepazīstināt ar Latvijas zinātnieku darbu. Viens no kalendāra varoņiem Ivars Vanadziņš pēta darba vides ietekmi uz cilvēka veselību. Viņaprāt, astoņu stundu darba diena ir neglābjami novecojusi. Kāds, jūsuprāt, ir mūsdienīgs darba ritms?

– Piekrītu – astoņas stundas ir novecojis formāts, tā ir palieka no industriālā laika, kad cilvēki pārsvarā strādāja rūpnīcās. No šī laika nāk arī tukšā trauka princips izglītībā, proti, cilvēks tika uztverts kā tukšs trauks, kas jāpiepilda ar zināšanām. Kas attiecas uz darbu rūpnīcās, tā ir pareiza pieeja – cilvēkam tika iemācīts, kuru skrūvīti kur jāskrūvē. Taču mūsdienās viss ir mainījies. Svarīga ir mūžizglītība, alternatīvās pedagoģijas metodes, jo no cilvēkiem sagaidām radošumu. Tam būtu jāizpaužas arī darba vidē. Man grūti nosaukt konkrētas stundas, kādai vajadzētu būt darba dienai. Ir jāprot parūpēties par sevi, jāplāno savs dienas režīms saskaņā ar to, kas nepieciešams, lai cilvēks pilnvērtīgi funkcionētu. Kāda veida pārtika, cik daudz miega, cik daudz sporta nepieciešams. Cilvēki, ar kuriem es ikdienā tiekos, savu darbu uztver kā misiju. Viņiem tas ir vienlaikus gan hobijs, gan darbs. Ja tas, ko tu dari, tev sniedz prieku, tās pat var būt vairāk nekā astoņas darba stundas dienā. Jautājums nav par stundu skaitu, bet par saturu, ko tajās ieliekam. Arī staigāt gar jūru un domāt var būt darbs, ja rezultātā rodas jaunas idejas. Problēma ir tā, ka bieži vien neatliek laika domāt par būtiskajiem jautājumiem, jo jāpavada laiks, nodarbojoties ar sīkumiem, piemēram, jāatbild uz e-pastiem.  Man patīk Kala Ņūporta (Cal Newport) teorija par dziļo darbu, saskaņā ar kuru ir divu veidu darbs. Ir dziļais darbs, kuru darot rodas jauna, liela vērtība, piemēram, jauna grāmata, jauna teorija. Un ir seklais darbs, piemēram, atbildēt uz zvaniem, e-pastiem un tamlīdzīgi, kam nav būtiskas nozīmes. Māksla ir atrast laiku dziļajam darbam, citādi var pavadīt visu mūžu, skraidot un darot mazās lietas un nepaveicot neko nozīmīgu.

– Jūsu darba būtiska sastāvdaļa ir ceļošana, pieredzes apmaiņa ar ārvalstu kolēģiem. Kādi ir svaigākie ceļojumu iespaidi?

– Jā, ceļošana ir iespēja satikties ar kolēģiem, uzzināt, kā kuram klājas, kas svarīgs katrai valstij. Nesen biju ceļojumā uz Vjetnamu, kur notika jauno zinātnieku organizāciju salidojums. Pārsteidzoši bija tas, ka viņi brokastīs ēd zupu. Varējām izvēlēties, vai zupai klāt likt varžu gaļu vai medūzu. (Smejas.) Pēc šī ceļojuma bija ļoti patīkami atgriezties mājās Eiropā. Manuprāt, Latvija ir lielo iespēju zeme. Nesen vērtēju Atvērtās zinātnes foruma jauno zinātnieku pieteikumus, un bija virkne pieteikumu, kuru mērķis bija, piemēram, kaut valstī vairāk cilvēku iemācītos lasīt un rakstīt, jo lielākā daļa sabiedrības to neprot. Tad šķiet – par ko mēs Latvijā vispār satraucamies?

– Satraucamies par 5G internetu, piemēram.

– Manuprāt, viena no izdzīvošanas stratēģijām mūsdienās ir informācijas diēta. Apzināti jāizvēlas, kuru informāciju bloķēt un kuru lietot. Ja seko visam, var sajukt prātā. Runājot par 5G, jājautā, kam ir izdevīgi stāstīt par tā bīstamību. Nāk prātā salīdzinājums no filmiņas “Karalis Lauva”, kur lauvēnam radās problēmas, jo viņš ticēja tam, ko saka tēvocis Nags, kurš pats gribēja kļūt par karali. To, ka 5G ir ļoti slikts un bīstams, lielākoties stāsta Krievijas mediji. Tad varam padomāt, kāda ir Krievijas interese to visu stāstīt. Tā ir valsts, kurai nav 5G.

Igaunijā pirms vēlēšanām bija publiska kampaņa, kas aicināja politiķu teikto izvērtēt kritiski un vaicāt, no kurienes nāk šāda informācija un kam tas ir izdevīgi. Tas jāpatur prātā, analizējot jebkuru informāciju.

– Kas ir jūsu spēka avoti, kas dod iedvesmu, iepriecina?

– Tie noteikti ir cilvēki. Esmu bijusi svētīta ar cilvēkiem, kas ir man apkārt, gan privātajā dzīvē, gan darbā. Arī Hārvarda Universitātes 70 gadu ilgs pētījums pierādījis, ka attiecības ar cilvēkiem nosaka, vai cilvēks būs laimīgs vai nelaimīgs. Tas, ko daudzi intuitīvi nojauta, tagad ir arī zinātniski pierādīts.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.