Latvijas armijas gadsimts ^{Apriņķis.lv}

1918. gada 18. novembrī Rīgā, tagadējā Nacionālā teātra telpās, tika proklamēta Latvijas Republika. Valsts tika pasludināta, taču līdz tās galīgai izveidošanai bija tāls ceļš ejams, brīvība bija jāizcīna gandrīz divus gadus ilgā Neatkarības karā. Latvijā joprojām atradās vācu okupācijas armija, no austrumiem iebruka Padomju Krievijas karaspēks. Pagaidu valdība grūtos apstākļos formēja pirmās nacionālā karaspēka vienības, taču tām nācās atkāpties. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa valsts teritorijas, izņemot nelielu apgabalu ap Liepāju. Tieši no šejienes sākās Latvijas atbrīvošana.

1919. gada 5. janvārī izveidoja pirmo lielāko nacionālā karaspēka vienību – Atsevišķo latviešu bataljonu – pulkveža Oskara Kalpaka vadībā. Šī vienība, kuru martā pārformēja par brigādi, kopā ar Igaunijas teritorijā noorganizēto pulkveža Jorģa Zemitāna komandēto Ziemeļlatvijas brigādi 1919. gada vasarā izveidoja Latvijas armiju

1919. gada 8. oktobrī sākās Bermonta Rietumu Brīvprātīgo armijas uzbrukums Latvijas armijas pozīcijām. Latvijas Neatkarības karā sākās kauju posms, kas mūsu valsts vēsturē ir pazīstams ar nosaukumu "Bermontiāde". 10. oktobrī bermontiešu karaspēks ieņēma Rīgas Pārdaugavu un apstājās pie tiltiem pār Daugavu. Daugavas upe kļuva par frontes līniju. Jaunās Latvijas valsts pastāvēšana bija apdraudēta. Taču Latvijas valsts un tās bruņotie spēki godam izturēja šo pārbaudījumu. Bermontiešu karaspēks tika apturēts, Latvijas armijas vienības pamazām pārņēma kaujas iniciatīvu. 15. oktobrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums pie Bolderājas un pāri Rīgas tiltiem. No 3. līdz 11. novembrim norisinājās Torņakalna atbrīvošanas operācija, kas beidzās ar Rīgas pilnīgu atbrīvošanu no ienaidnieka un bermontiešu sakāvi. Latvijas armijas cīņas pret Bermonta karaspēku risinājās arī citur Latvijas teritorijā.

Paralēli Rīgas Torņakalna virzienam Latvijas armijas vadība plānoja attīstīt uzbrukumu arī citos virzienos, tajā skaitā tagadējās Rīgas Jūrmalas atbrīvošanu no bermontiešiem. Armijas vadība plānoja 3. novembra uzbrukuma operāciju šādi.

Armijas virspavēlnieka 1. novembra pavēle: "Pastiprinātajai Latgales divīzijai 3. novembra rītā sākt uzbrukumu pēc Sabiedroto karakuģu artilērijas uguns atbalsta. Vispirms iztīrīt no ienaidniekiem visu Buļļu salu un kāpas līdz Vārnaskrogam. Pēc tam ar desanta palīdzību ieņemt Rīgas Jūrmalu līdz Dubultiem un kāpas Lielupes labajā krastā līdz Babītes ezeram. Ar Sabiedroto flotes artilērijas uguns palīdzību ieņemt Cementa fabriku un otro grēdu no Piņķu muižas līdz Kleistiņu muižai. Pēc tam no otrās kāpu grēdas virzīties uz dienvidiem un ieņemt Torņakalnu, uzbrūkot tam no muguras puses. Sasniedzot līniju Dubulti–Piņķu muiža–Torņakalns, izvirzīt uz priekšu izlūkus."

Latgales divīzijas komandieris pulkvedis Krišjānis Berķis šīs pavēles izpildīšanai saviem pulkiem deva šādus uzdevumus: "Labā spārnā 9. Rēzeknes kājnieku pulkam (komandieris pulkvedis Ludvigs Bolšteins), kura rīcībā arī divi lielgabali un viens vads jātnieku, pēc pusstundas artilērijas sagatavošanas 3. novembrī plkst. 7.00 pāriet uzbrukumā un ieņemt smilšu kāpas līdz Vārnaskrogam. Pēc tam turpināt uzbrukumu Bulduru tilta un Pūpes stacijas virzienos, kur ieņemt līniju no Babītes ezera gala līdz Beberbeķu kāpām, kas 1 km uz dienvidaustrumiem no Pūpes stacijas. Tur sakārtoties un nostiprināties, izsūtot uz priekšu izlūkošanu un nezaudējot sakarus ar ienaidnieku. Gadījumā ja ienaidnieks atkāptos, virzīties uz priekšu un ieņemt Dzilnas–Švarcmuižas pozīcijas. Buļļu salā 7. rota paliek 9. pulka rīcībā. Pulkam turēt sakarus ar desanta nodaļu, kas operēs Rīgas Jūrmalā."

Tiktāl Latgales divīzijas komandiera pavēle. Arī citiem divīzijas pulkiem bija pavēle sākt uzbrukumu 3. novembra rītā Rīgas Jūrmalas virzienā. 7. Siguldas kājnieku pulka divām rotām bija jāizveido desanta grupa, kam bija jāizsēžas jūras krastā tagadējo Dzintaru (Edinburgas) rajonā un jāieņem Bulduru tilta gals no Rīgas Jūrmalas puses. Tādējādi pie Bulduru tilta 3. novembra rītā bija jāsatiekas divām uzbrūkošajām Latvijas armijas vienībām.

Latvijas armijas karavīri Bolderājas kāpās; 1919. gada novembris.

Desanta operācija Edinburgas rajonā neizdevās, jo desanta kuģīši nokavējās ar iziešanu jūrā un krastam pietuvojās jau rīta gaismā. No krasta bermontieši atklāja blīvu ložmetēju uguni, un kuģīši nespēja pietuvoties krastam.

9. Rēzeknes kājnieku pulka uzbrukums Buļļu salā noritēja sekmīgi, salu iztīrīja no ienaidniekiem dažās stundās. Pēcpusdienā pulka daļas nonāca līdz Bulduru tiltam Lielupes labajā krastā.

Bulduru tilta šturmēšana bija paredzēta nākamajā dienā – 4. novembrī. Tiltu ieņemt plānoja ar 9. Rēzeknes kājnieku pulka I bataljona vienībām. To uzdevums bija pēc tilta ieņemšanas iztīrīt no bermontiešiem tagadējos Lielupes un Bulduru rajonus. Tomēr ienaidnieks šos nodomus izjauca, jo pie Varkaļiem pārcēla pāri Lielupei papildspēkus, kas sāka pretuzbrukumu Priedaines virzienā. 9. Rēzeknes kājnieku pulka priekšējās vienības neizturēja spiedienu un sāka atkāpties. Tikai pēc papildspēku steidzīgas ierašanās no Piņķiem ienaidnieka uzbrukumu Priedainei izdevās atsist. 4. novembra vakarā bermontieši bija atspiesti uz Varkaļiem un 9. Rēzeknes pulka vienības ieņēma iepriekšējās pozīcijas pie Bulduru tilta, taču uzdevums ieņemt tiltu nebija izpildīts. Turpmākajās dienās sīvas kaujas norisinājās Torņakalna–Piņķu rajonā, pie Rīgas Jūrmalas pagaidām valdīja nosacīts klusums.

Nākamo uzbrukumu Bulduru tiltam plānoja 7. novembrī, taču dažādu iemeslu dēļ to atlika uz 8. novembri. Lūk, kā šo kaujas operāciju apraksta pulkvedis Mārtiņš Peniķis savā grāmatā "Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture": "8. novembrī Latgales divīzijas komandieris gribēja vispirms ieņemt Rīgas Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam un Varkaļu krogam, kā arī Dzilnas ceļa mezglu, lai tādā veidā nodrošinātu divīzijas aizmuguri un labo flangu, un tikai pēc tam iesākt uzbrukumu caur Skulti virzienā uz Tīriņu muižu. Tādēļ 9. Rēzeknes pulkam pavēlēja izsēdināt desantu no I bataljona trīs rotām jūrmalā iepretī Bulduru tiltam, bet pulka pārējiem spēkiem ar vienu grupu ieņemt Bulduru tiltu un Rīgas Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam, kā arī Varkaļu krogu, bet ar otru grupu ieņemt Dzilnu ceļu mezglu. Pēc tam 9. Rēzeknes pulkam pārgrupēties un ar vienu grupu ieņemt Beberbeķus, Puriņus un Avas, bet 8. Daugavpils pulkam uzbrukt caur Skulti virzienā uz Tīriņu muižu.

Tomēr ar desanta izcelšanos arī šoreiz neveicās, jo naktī sacēlās liels vējš, tādēļ mūsu mazie kuģīši nevarēja izbraukt atklātā jūrā. Nozīmētās desanta rotas jau sasniedza Cakarus, tad saņēma divīzijas komandiera pavēli atgriezties atpakaļ Priedainē. Šodien (8. novembrī, – J. C.) 9. Rēzeknes pulks arī bez desanta piepalīdzības tomēr ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam. Šoreiz uzbrukums bija labi sagatavots.

Vispirms, lai neciestu veltīgus zaudējumus, pārejot dažus simts soļus atklāto apvidu līdz tilta galam, 9. rotas pusrotu vēl tumsā novietoja niedrēs pie paša tilta. Otrkārt, lai sekmīgāk varētu apkarot otrā tilta galā ienaidnieka ložmetēja ligzdas, mūsu vieglo bateriju novietoja Priedaines vasarnīcu rajonā, bet novērotājs atradās pašā Lielupes krastmalā. Labāk bija noorganizēti sakari ar Sabiedroto floti, un tādēļ tās artilērijas uguns bija daudz precīzāka. Viss tas kopā šodien deva mums sengaidīto uzvaru. Plkst. 11.00 sāka šaut mūsu un Sabiedroto artilērija, un, tā kā novērotāji varēja labi koordinēt šaušanu, tad trāpījumi bija labi. Kapt. Hermansons ar I bataljona trim rotām, kuras nakti bija dabūjušas nelielu atpūtu, nenogaidījis artilēriskās sagatavošanas beigas, no Priedaines devās pa atklāto apvidu uz tilta galu. Ienaidnieka novērotāji tagad deva signālus savējiem, ka sācies mūsu kājnieku uzbrukums. Lai gan ienaidnieka ložmetējnieki izskrēja no paslēptuves, tomēr no ložmetējiem nepaspēja izšaut pat 2–3 patronas, kad jau 9. rotas pusrota, kura izlēca no niedrēm, bija pāri tiltam un aiztrieca ienaidnieku no tilta gala. Pēc tam tiltu pārskrēja arī I bataljona rotas. Kādu laiku vēl notika nikna apšaudīšanās tilta gala tuvumā. Kad 3. rota devās triecienā, ienaidnieks to nepieņēma un sāka nekārtībā atiet. Pēcpusdienā I bataljons jau sasniedza Dubultu šaurumu, kur ieņēma izdevīgas pozīcijas vecos krievu ierakumos, un vakarā tur atsita ienaidnieka pretuzbrukumus. Kad sākās mūsu uzbrukums tiltiem, arī 10. rota kopā ar bruņoto auto "Kurzemnieks" izgāja Varkaļu kroga virzienā un pēc ilgākas apšaudes novakarē ieņēma Varkaļu krogu, bet pēc tam "Kurzemnieks" aizbrauca vēl kādus 3 km un ieņēma Salas mācītāja muižu.

Pēc Bulduru tilta ieņemšanas tagad arī mūsu bruņotajiem kuģīšiem bija iespējams braukt pa Lielupi uz augšu un palīdzēt 9. Rēzeknes pulka rotām noturēt Dubultu šaurumu un Varkaļu kroga rajonu."

Pēc pretinieka padzīšanas no Rīgas Latvijas armija turpināja to vajāt, nedodot iespēju pārkārtoties un organizēt pretošanos. Bermontieši turpināja saņemt papildspēkus un kara tehniku, tāpēc nedrīkstēja kavēties ar tālāku uzbrukumu. Turklāt Latvijas Pagaidu valdībai kļuva zināms, ka gaidāma franču ģenerāļa A. Nisela vadītās Sabiedroto misijas ierašanās, lai vienotos par bermontiešu evakuāciju no Latvijas teritorijas. Latvijas armijai tuvojoties Jelgavai, vācu ģenerālis M. Eberhards, kurš bija nomainījis uz Vāciju aizbēgušo P. Bermontu, nāca klajā ar ierosinājumu naktī no 19. uz 20. novembri pārtraukt karadarbību un sākt pamiera sarunas. Pagaidu valdība uz šo ierosinājumu neatbildēja. Latvijas armijas virspavēlniecība nolēma pasteigties ar uzbrukumu un satriekt pretinieku, kamēr nebija iejaukušās Sabiedroto militārās misijas. Turpinot uzbrukumu, 21. novembrī Latvijas karaspēks ieņēma Jelgavu, pēc pāris dienām – Tukumu. Novembra beigās atbrīvota tika visa Kurzeme un sasniegta Latvijas robeža, neļaujot Sabiedrotajiem pasargāt bermontiešu armijas paliekas no sagrāves.

Jaunizveidotā armija auga un rūdījās kaujās pret bermontiešiem pie Rīgas un Kurzemē, kā arī cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē. 1920. gada sākumā Latvijas bruņotajos spēkos dienēja apmēram 52 000 karavīru. Neatkarības karš noslēdzās 1920. gada 11. augustā, kad tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju. Latviešu karavīrs bija no savas zemes izdzinis visus ienaidniekus un Latvijas valsti atzina Eiropā un pasaulē.