Menu
 

Mūsējo sit! Vai Latvijai ir vienalga? Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – pixabay.com un mammamuntetiem.lv Foto – pixabay.com un mammamuntetiem.lv

Dienās, kad medijus un sociālos tīklus pāršalca ziņas par Latvijas pilsones Kristīnes Misānes iespējamo izdošanu kriminālvajāšanai Dienvidāfrikas Republikai, arī “Rīgas Apriņķa Avīzes” redakcija saņēma satraucošu vēstuli, uz kuru nespēja nereaģēt. Dienvidāfrika ir zināma kā valsts ar augstu korupcijas un noziedzības līmeni, turklāt Misānes gadījums kliedzošs ir arī tāpēc, ka Latvija nesteidzās glābt savu pilsoni.

Kristīnes stāsts

“Latvijas pilsonei draud cietumsods Dienvidāfrikā par savu bērnu glābšanu no vardarbības,” teikts vēstulē RAA. “Kristīne Misāne glāba savus bērnus un sevi no civilvīra vardarbības Dienvidāfrikā. Viņa jau vairāk nekā gadu atrodas Dānijā, kur tika aizturēta un tiesāta. Dānijas tiesa ir nolēmusi K. Misāni izdot kriminālvajāšanai Dienvidāfrikas Republikai. Šobrīd sievietes vienīgā iespēja ir Dānijas Karalistes un Latvijas Republikas tieslietu ministru vienošanās par lietas nosūtīšanu atkārtotai izskatīšanai. Pretējā gadījumā Kristīnei draud cietumsods Dienvidāfrikā līdz pat 15 gadiem par savu bērnu “nolaupīšanu”. Tas nozīmēs dzīvi pusbadā, netīrībā, slimībās un vardarbībā. Faktiski tas ir nāves spriedums sievietei, ko viņa saņems par sevis un bērnu glābšanu.”

Kristīnes māsa Mārīte Batraka, kura darījusi visu iespējamo, aicinot Latviju to nepieļaut, vēstulē RAA izstāsta šīs drāmas vēsturi. “Kristīne kopš 2003. gada dzīvoja un strādāja Mozambikā, kur veiksmīgi izveidoja savu biznesu. 2011. gadā iepazinās ar Dienvidāfrikas pilsoni, pēc četriem gadiem pārim piedzima meitiņa. Ģimenē dzīvoja arī Kristīnes dēls no viņas pirmās laulības. Konflikta situācija sākusies, kad Kristīne atteikusies civilvīram aizdot lielu naudas summu, kā rezultātā vīrietis vienpusēji nolēma pārtraukt attiecības un sāka vardarbīgi izturēties gan pret Kristīni, gan abiem nepilngadīgajiem bērniem. Konfliktam saasinoties, viņš bija ar mieru atdot meitiņas audzināšanu Kristīnes radiniekiem Latvijā, pieprasot viņa kontā iemaksāt 500 000 eiro, kas nodrošinātu ceļošanas izdevumus meitas apciemošanai.

2017.gada martā Misāne Dienvidāfrikas tiesā panāca pagaidu tiesisko aizsardzību no sava civilvīra, kurš tomēr turpināja viņu pazemot un draudēt. Aizejot pie tiesneša uz mājām un uz mutiskas liecības pamata, bez protokola un ierakstiem, vīrietis panāca tiesneša lēmumu par bērna atņemšanu mātei. Šis fakts vien jau liecina par korumpētību un beztiesiskumu Dienvidāfrikas Republikā. Gadu vēlāk sieviete piedzīvoja vardarbīgu uzbrukumu, kura laikā viņu izvaroja, un uzbrucēji draudējuši izdarīt to pašu ar bērnu. Tāpēc, rūpējoties par savu un savu bērnu drošību un dzīvību, Kristīne nolēma meklēt patvērumu Latvijā.

2018.gada decembrī viņa devās darba braucienā caur Kopenhāgenu uz Mozambiku, taču, šķērsojot robežu, aizturēta, jo bijusi Interpola meklēšanā. Dienvidāfrika bija norādījusi, ka Kristīne Misāne tiek meklēta, pamatojoties uz šādām apsūdzībām: bērna nolaupīšana, tiesas lēmuma pārkāpšana par bērna neizvešanu no valsts, krāpšana, dokumentu viltošana. Visas norādītās apsūdzības ierosināja Kristīnes jaunākā bērna tēvs, kurš joprojām turpina vajāt un izspiest naudu, draudot, ka ir nolīdzis trešās personas mazgadīgā bērna nolaupīšanai.” Par laimi, Kristīnes bērni ir drošībā pie viņas māsas Mārītes, kura ieguvusi aizbildniecību pār abiem bērniem. Bērni ilgojas pēc mammas, kura Dānijas cietumā gaida Latvijas palīdzību.

Vai Latvijai ir vienalga?

Jau pirms gada – 2019. gada 10. janvārī – Dānijas kompetentās iestādes nosūtīja vēstuli Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai ar lūgumu pārņemt savu pilsoni tiesāšanai Latvijā. Ģenerālprokuratūra atteicās to darīt, jo neesot tiesiska pamata – nevarot pieņemt Eiropas aresta orderi, tāpēc ka Kristīnes nodarījuma soda mērs Latvijā ir mazāks par vienu gadu (Latvijā māti par bērna nolaupīšanu nesoda). Mārīte Batraka skaidro: “Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra novērtēja tikai bērna zādzības punktu, bet nebija ņēmusi vērā punktus par pārējām apsūdzībām (krāpniecība, dokumentu viltošana utt.). Viņi uzskatīja, ka minētās apsūdzības ir pakārtotas zem bērna zādzības, taču patiesībā tās visas ir neatkarīgas un notikušas dažādos laika posmos. Pēc vairākkārtējiem maniem lūgumiem LR Ģenerālprokuratūra tomēr atteicās atkārtoti izskatīt Kristīnes lietu.”

Vēstulē RAA pati Kristīne raksta: “Gadu ilgā tiesvedība, no kuras es cerēju sagaidīt paļāvību tam, ka divas Eiropas Savienības valstis darīs visu, lai aizsargātu Eiropas pilsoņa tiesības, un iestāsies par manām cilvēktiesībām, ir izgaismojusi biedējošus sistēmas robus. Esmu šīs sistēmas upuris, bet jāatzīst, ka identiskā situācijā var nonākt ikviens Eiropas Savienības iedzīvotājs. Mani sodīs ne tikai par piedzīvoto vardarbību un vēlmi glābt savus bērnus, bet arī sistēmas kļūdām. [..] Es neesmu ne valsts noziedzniece, ne slepkava, ne narkomāne. Es glābu savu bērnu dzīvību. Latvijas valsts neizrādīja nekādu interesi, lai tiktu aizstāvēta Latvijas pilsone, kā rezultātā vislielākie cietēji ir mani divi mazgadīgie bērni, kuri arī ir Latvijas pilsoņi. Manis izsūtīšanas gadījumā uz Dienvidāfriku bērniem būs liegtas visas saskarsmes tiesības ar mammu uz ļoti ilgu laiku. Iespējams, ka viņi mani neredzēs vairs nekad. Ir skaidrs, ja mani nosūtīs kriminālvajāšanai uz Dienvidāfriku, tad principā tas ir līdzvērtīgi nāves spriedumam. [..] Dienvidāfrikas ieslodzījuma sistēmā [..] tik ilgus gadus izdzīvot nav iespējams!”

Par vēlu

Misānes māsa un pārstāve M. Batraka atklāj, ka tikai pagājušā gada augustā LR Ģenerālprokuratūra beidzot nosūtīja vēstuli Dānijas prokuratūrai, pieprasot papildu pierādījumus apsūdzībām, uz kā pamata būtu iespējams pieņemt Eiropas aresta orderi. “Arī Latvijas Republikas Tieslietu ministrijā visi mani lūgumi tika noraidīti līdz brīdim, kad es paziņoju, ka novembrī K. Misāne tiks izsūtīta uz Dienvidāfrikas Republiku. Tikai tad sākās pirmās kustības no ministrijas ierēdņu puses.” Jāpiebilst, ka šīs kustības sākušās tikai pēc tam, kad Misānes pārstāve pēc palīdzības bija vērsusies arī pie Valsts prezidenta Egila Levita. Tad beidzot – pagājušā gada novembra beigās – LR Ģenerālprokuratūra nosūtīja vēstuli Dānijas prokuratūrai, lai aptur Kristīnes izdošanu.

Oktobrī Dānijas tiesa atbrīvoja Kristīni no apcietinājuma, jo DĀR pārstāvji 30 dienu laikā nebija ieradušies pakaļ sievietei. Savukārt Dānijas prokuratūra nekavējoties iesniedza pretprasību, un jau nākamā tiesa nolēma Kristīni apcietināt. Tikai 2019. gada oktobrī un decembrī – pēc M. Batrakas tikšanās ar Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas augstākajām amatpersonām un pateicoties viņu līdzdalībai – sākās aktīva iesaistīšanās komunikācijā ar Dānijas Karalistes Tieslietu ministriju, lai apturētu izdošanu. Diemžēl šī iesaistīšanās jau bija stipri novēlota. Dānija atbildēja īsi: “Šobrīd nekādas papildu darbības nevar veikt, jo izdošanas lietā lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Lieta ir izbeigta, un tiek gaidīta Dienvidāfrikas Republikas pārstāvju ierašanās Misānes pārvešanai uz Dienvidāfrikas valsti.”

“Ja LR Ģenerālprokuratūra būtu rīkojusies, nevis atrakstījusies, Kristīne būtu jau Latvijā,” pauž ķīlnieces pārstāvji.

Ir biedējoši apzināties patiesību – ja Kristīnes māsa tik aktīvi nerīkotos, tad mūsu valsts amatpersonas, kuru varā ir glābt savu pilsoni, visticamāk, nepakustinātu ne pirkstiņa un sabiedrība pat neuzzinātu par šo traģēdiju. “Pēc gadu ilgas cīņas nonākot bezdibeņa malā, man ir tikai viens lūgums – ir vēl jābūt diplomātiskiem un tiesiskiem ceļiem, kā mani, Latvijas un Eiropas Savienības pilsoni, pasargāt Eiropas Savienības ietvaros un nenodot drošai iznīcībai necilvēcīgos apstākļos Āfrikas cietumā! Es vēršos pie Dānijas Karalistes un Latvijas Republikas tieslietu ministriem – mana vienīga iespēja ir lietas pārskatīšana!” RAA raksta K. Misāne.

Varas spēles

Zinot, ka Eiropas Savienības dalībvalstis iespēju robežās dara visu, lai neizdotu savu un partnervalstu pilsoņus ārpus ES robežām, šokējoša un nesaprotama ir Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras rīcība, nevēloties atzīt savu kļūdu. Tāpat pārsteidz Dānijas Karalistes attieksme, kas, saņemot LR Ģenerālprokuratūras atteikumu pārņemt K. Misāni tiesāšanai Latvijā, izvairās no komunikācijas ar citām Latvijas valsts institūcijām, kas ir ieinteresētas Kristīnei palīdzēt. Netiek ņemta vērā pat Ārlietu ministrijas iesniegtā nota Dānijas Karalistes vēstniekam Latvijā. Notā skaidri pieprasīts apturēt lēmumu par Kristīnes izdošanu Dienvidāfrikas Republikai, pamatojoties uz tur konstatētajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Kamēr Latvijas valsts atbildīgās personas neoficiālās sarunās saka, ka viņiem nav saprotama Dānijas Karalistes rīcība un nevēlēšanās šobrīd iesaistīties jebkādās diskusijās, tikmēr atsevišķi politiķi pauž uzskatu, ka Latvijas valsts rīcībai šai situācijā jābūt daudz kategoriskākai, jo šis ir bezprecedenta gadījums, kad Eiropas Savienības pilsone tiek nosūtīta kriminālvajāšanai uz trešās pasaules valsti, kur to pilsoņu cilvēktiesības var tikt pārkāptas vai apdraudētas. ES likumdošana nosaka, ka to nedrīkst darīt.

Bumba ar laika degli

Tagad, kad šūmējas jau liela daļa sabiedrības, Kristīnes stāsts beidzot ir sadzirdēts un… parādās cerība. “Tieslietu ministrija turpinās aktīvu sadarbību ar DĀR iestādēm, lai nodrošinātu par bērna nolaupīšanu apsūdzētās Latvijas pilsones Kristīnes Misānes atgriešanu Latvijā,” 10. janvārī prese atreferēja ministrijas sacīto. “Taču lēmumu pieņems Ģenerālprokuratūra, kas ir kompetentā iestāde izdošanas jautājumos.” Savukārt Ģenerālprokuratūras pārstāve tikpat neatlaidīgi turpina skaidrot, ka Ģenerālprokuratūra šajā gadījumā neatbild par personas izdošanu vai neizdošanu. “Tā kā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai pieejamie tiesiskie līdzekļi šajā stadijā bija izsmelti, tika nosūtīti lūgumi Dānijas kompetentajām iestādēm rast iespēju personu neizdot saskaņā ar Dānijas normatīvajiem aktiem.”

15.janvārī Valsts prezidents Egils Levits ar preses sekretāres Aivas Rozenbergas starpniecību pavēstīja, ka ir satraukts par K. Misānes lietu un Davosas forumā iecerējis aicināt uz sarunu Dienvidāfrikas amatpersonas. Savukārt Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka ticies ar Dānijas ārlietu ministru Jepi Kofodu (Jeppe Kofod) un pārrunājis Latvijas pilsones lietu. Sarunā ar Dienvidāfrikas ārlietu ministri Naledi Pando (Naledi Pando) E. Rinkēvičs aicināja pēc iespējas ātrāk noslēgt Latvijas un Dienvidāfrikas starptautiskās tiesiskās palīdzības līgumu. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns TV raidījumā “900 sekundes” apstiprināja, ka ministrija ir sagatavojusi šo līgumu, kas dotu pamatu pārrunāt Misānes krimināllietas pārņemšanu Latvijas pusei vai iespējas sodu izciest Latvijā.

16.janvārī pie Dānijas vēstniecības Rīgā notika pikets pret Kristīnes Misānes izdošanu Dienvidāfrikai. Tikmēr arī Saeima lēma lūgt Dānijas atbildīgajām iestādēm neizdot Latvijas pilsoni DĀR. Par lēmumprojektu nobalsoja 92 deputāti. 17. janvārī tieslietu ministrs Jānis Bordāns izklāstīja iespējamos turpmākos scenārijus šai lietā. Diemžēl viņš neizslēdza arī iespēju, ka Misāne tomēr tiek izdota tiesāšanai DĀR. Kā norādīja Latvijas Republikas Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska, “ja Misānes kundze tiks izdota Dienvidāfrikas Republikai, tad vēl ir iespējams meklēt citus variantus, kā viņu nodot atpakaļ Latvijai jau pēc izdošanas.”

Notikumi mainās katru dienu; pagājušās nedēļas nogalē Kristīnes glābšanā iesaistījās arī labklājības ministre Ramona Petraviča.

Sabiedrības spogulis

Sabiedrībai nav vienalga – pikets pie Dānijas vēstniecības nebija vienīgais līdzdalības akts. Rakstniece Sandra Vensko 16. janvārī nosūtīja emocionālas, bet spēcīgas vēstules Vairai Vīķei-Freibergai, Inesei Vaiderei un Inārai Mūrniecei. Vēstule I. Vaiderei sākas ar vārdiem: “Eiropa esam mēs visi, kuri runājam ne tikai latviski, bet domājam par cilvēkiem, kuri dzīvo uz šīs planētas,” un beidzas ar lūgumu: “Šī ir pirmā reize, kad izmantoju man piešķirto “Eiropas Gada cilvēka 2013 pašvaldībā” statusu un lūdzu arī Jūs un visus parlamentāriešus darīt visu iespējamo, lai sieviete paliktu Eiropas valstī.”

Savukārt žurnāliste Linda Kusiņa savā “Facebook” laika līnijā raksta: “Beidzot noformulēju, kas mani visvairāk apbēdina Latvijā. Mēs esam aizmirsuši, ka savējiem jāturas kopā. Un mūsu ir tik maz, ka dziļākajā būtībā visiem būtu jābūt savējiem – labējiem un kreisajiem, feministēm un mačo, tiem, kas maksā nodokļus, tiem, kas nemaksā, un tiem, kas iekasē. Tiem, kas savas muļķības vai vieglprātības, vai dzīves pieredzes trūkuma dēļ iesaistās bīstamās situācijās ārzemēs (piemēram, vardarbīgās attiecībās Dienvidāfrikā), un tiem, kas ar augstprātīgu smīnu saka: “Pati vainīga!” Man liekas, savējiem ir jāspēj izkašķēties savā starpā, bet tad, ja dara pāri kāds no malas, jābūt vienotiem apziņā “mūsējos sit!” un vispirms jādara viss, lai palīdzētu savējam (kurš varbūt ir kļūdījies, varbūt ir muļķis un varbūt pat mazliet nelietis, bet – savējais). Un lai man tagad met akmeņus tie, kuriem ne reizi dzīvē nav nācies piedzīvot sajūtu: “Paldies dievam, paveicās!”“

“Vēl ir iespējams palīdzēt. Palīdzēt cilvēkam, kuram Dānijas cietumā nosirmojuši mati, lūdzoties Latvijas valsti palīdzēt nenokļūt DĀR cietumā un nezaudēt bērnus. Tas ir sieviešu un vīriešu, pilsoņu un nepilsoņu, jebkura cilvēka pienākums. 21. gadsimts prasa rīcību palīdzēt cilvēkiem. Ir jāgrib darīt!” savā vēstulē augstajām amatpersonām raksta Sandra Vensko.

Kāda būs notikumu gaita, kad RAA lasītāji lasīs šo rakstu, nezina neviens. Bet mēs – Latvijas pilsoņi – varam rakstīt, pieprasīt, piketēt vai vismaz domās sadoties rokās, lai aizsargātu savējo, kuru sit.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.