Latvija ir un vienmēr paliks mājas ^{Apriņķis.lv}

Ervīns uz Norvēģiju devās pirms vienpadsmit gadiem, bet pirms sešiem gadiem viņam pievienojās arī sieva Marika un meita Evelīna, kurai tagad ir piecpadsmit gadu. Šis lēmums nebija viegls nevienam, jo Latvijā palika dēls Kristiāns, kurš šogad svinēs divdesmit piekto dzimšanas dienu un audzina dvīņus – Marku un Martinu. Latvijā joprojām ir arī citi mīļie, ar kuriem klātienē iespējams tikties vien pāris reižu gadā.

"2009. gadā Latvijā sākās ekonomiskā krīze, un štatu samazināšanas procesā es zaudēju darbu. Septiņus mēnešus nevarēju atrast tādu darbu, kur ienākumi būtu lielāki par ikmēneša izdevumiem – hipotekāro kredītu, komunālajiem maksājumiem, ikdienas izdevumiem, transportlīdzekļu uzturēšanu un tā tālāk. Ģimenē auga arī divi bērni. Apsverot visus plusus un mīnusus, pieņēmu lēmumu doties uz Norvēģiju. Sākumā viens, vēlāk uz Norvēģiju pārcēlās arī sieva un meita, bet dēls joprojām dzīvo un strādā Latvijā, cenšoties izcīnīt savu vietu zem saules... Šobrīd dzīvojam Norvēģijas dienvidos – Venneslas pilsētiņā, kas atrodas 20 minūšu braucienā no Kristiansannas. Sākotnēji, dzīvojot šeit vienam, bija, protams, diezgan grūti. Laikam jau kā visur – valodas nezināšana, cita vide, zeme, mentalitāte, dzīves uzskati un tradīcijas… Vienalga, cik esi lojāls pret vietējiem, lielākajai daļai vienmēr būsi tikai iebraucējs. Līdz šim brīdim īsti neesmu adaptējies, tomēr pamazām esam iedzīvojušies," saka Ervīns.


Zeltu ģimene: Marika (no kreisās), Ervīns, dēls Kristiāns, meita Evelīna un mazbērni – dvīņi Marks un Martins.

Svarīga ir stabilitātes sajūta

Zeltu ģimenes galva strādā par smagās automašīnas šoferi komunālajā nozarē. Viņa darbadiena sākas jau sešos no rīta un ilgst līdz pulksten diviem dienā. Sieva Marika strādā par sociālo darbinieci, Evelīna nākamgad beigs pamatskolu un turpinās mācības vidusskolā, bet vēl nav izvēlējusies pamatnovirzienu. Nākotnē viņa vēlas kļūt par ārstu, tāpat kā ome – Marikas mamma. 

"Kristiansannu jau pārzinu labāk nekā Ogri. Darbs, protams, ir diezgan liela rutīna, bet, zinot visas nianses, tas rit pietiekami raiti," stāsta Ervīns. Jautāts, vai lēmums doties projām no Latvijas ir sevi attaisnojis, viņš atzīst: "Kopumā jā. Esmu uzveicis kredītsaistības bez īpaša saspringuma, varu arī uzturēt un sakopt to, ko biju sastrādājis un iegādājies, strādājot Latvijā. Pēc tēta došanās labākā pasaulē esmu saņēmis mantojumā arī tēva māju. Arī tur jāiegulda sava artava. Man, tāpat kā daudziem citiem, ļoti svarīgi, ka ir pietiekami liela stabilitāte saistībā ar darbu un ienākumiem. Šobrīd iestājusies tāda kā atvieglojuma sajūta, ka var uzsākt dzīvot sev, ģimenei. Vai vēlreiz dotos projām no Latvijas, ja būtu jāizdara šāda izvēle? Pirmā reize pilnīgi noteikti vienmēr ir grūtākā... Protams, ne jau laimes, bet gan darba un iztikas meklējumos un tikai uz konkrēti atrunātu vietu. Latvietis jau vienmēr atradīs pieeju un ar darbu pierādīs, ka mēs esam strādīga tauta, bet ar nosacījumiem..."

Pietrūkst saskarsmes ar tuviniekiem klātienē

Dzīvojot tik tālu prom no mājām, jārēķinās, ka nav iespējams klātienē sastapt tuviniekus tik bieži, cik gribētos. Savu artavu šajā ziņa devusi arī Covid-19 pandēmija. "Manai mammai šogad 17. jūnijā palika 80 gadu. Savā ziņā šobrīd esam iestrēguši Norvēģijā un ar Covid-19 saistīto ierobežojumu dēļ nevarējām klātienē piedalīties mammas skaistajā un apaļajā dzīves jubilejā. Tas, protams, skumdina. Ja man jautā, kā visvairāk pietrūkst no Latvijas, dzīvojot svešumā, tad tie ir tuvinieki un pati Latvija – viss, kas ar to saistīts. Par laimi, man Latvijā ir arī māsa un brālis ar ģimenēm, tāpēc mammīte nav gluži viena, un šobrīd ir pieejami arī visādu veidu sakari. Mammai piezvanu katru otro trešo dienu, ar māsu, brāli un visiem pārējiem vai ik dienas varam sazvanīties ar "Whatsapp" videozvanu. Laikā, kad ierados Norvēģijā, saziņas iespējas bija visai ierobežotas un salīdzinoši dārgas, lai komunicētu ar savējiem. Tas iekšēji bija diezgan grūti... Komunikācija šobrīd ļoti palīdz būt tuvāk visiem tuvajiem un tēvzemei. Protams, pietrūkst arī kultūras – teātru, koncertu latviešu valodā. Pietrūks savas mājas, sava "cietokšņa", pietrūkst mazbērnu," saka Ervīns, piebilstot, ka tad, kad sieva un meita vēl dzīvoja Latvijā, viņš ciemos braucis vismaz četras reizes gadā aptuveni uz divām nedēļām. Tagad tās ir pāris reizes gadā, un Covid-19 dēļ viesošanās tēvzemē šobrīd uz kādu laiku vispār jāatliek, jo Norvēģijā ārkārtējā situācija turpināsies līdz 20. augustam, tādēļ, dodoties uz citu valsti un no tās atgriežoties, jāievēro 10 dienu pašizolācija.


Marika un Evelīna bauda ziemas priekus kūrortpilsētiņā.

Latviskums nezūd, arī dzīvojot svešumā

Jautāts, vai, atbraucot uz Latviju, viņš jūtas kā mājās, vai arī mājas tagad ir citā valstī, Ervīns nedomājot atbild: "Latvija ir un vienmēr paliks mājas! Mājas zeme, tēvzeme… Svešumā nav māju, bet gan mājoklis, kur esi apmeties. Tiesa gan, pēdējā laikā cenšos vairs nesekot līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā, jo, klausoties visas šīs valdības bezjēdzīgās sarunas un skatoties šo marionešu teātri, kļūst ļoti skumji. Iepriekšējā sasaukumā bija viens karaļa āksts, šajā ir cits… Nekas nemainās, un arvien vairāk ir lutaušu, kas nevēlas uzlabot Latvijas labklājību, bet gan savstarpēji sanaidot tos, kuri vēl palikuši Latvijā. Protams, tas ir tikai mans viedoklis."

Arī dzīvojot tālu prom no mājām, latviskums nekur nezūd. Lai gan Zeltu ģimene ir apguvusi norvēģu valodu un iepazinusi šīs zemes tradīcijas un kultūru, mājās viņi joprojām sazinās tikai un vienīgi latviski, kaut sākotnēji Evelīnai skolā no klases audzinātājas bijis uzstājīgs mājiens arī mājās runāt norvēģu valodā...

"Lai arī mans tēvs bija polis un mamma ir latviete, mūsu ģimenē ievēroja latviskās tradīcijas, cik nu padomju laikā tas bija iespējams. Arī mēs ar sievu, dzīvojot Norvēģijā, cenšamies meitu audzināt latviskā garā, izstāstīt, izskaidrot un viest viņā latvisko apziņu. Mums šeit ir diezgan daudz paziņu no Latvijas, ir vairāki no Ogres, Lielvārdes, Talsiem, Cēsīm, Rēzeknes, Liepājas, Ventspils. Sazvanāmies, satiekamies, braucam kopā ar ģimenēm pastaigās, veči uz copēm, kopā svinam Jāņus, kad tie iekrīt brīvdienās, apmeklējām 18. novembra pasākumu Kristiansannā, ko organizēja latviešu biedrība Norvēģijā. Daudzo gadu laikā draudzīgas attiecības, protams, izveidojušās arī ar vairākām norvēģu ģimenēm. Sākotnēji jau visi vienmēr ir piesardzīgi, bet laiks visu saliek pa plauktiņiem – ja pats esi kārtīgs cilvēks, tad tev apkārt parādās aizvien vairāk līdzīgi domājošo," saka Ervīns.

Atgrieztos kaut rīt...

Jautāts, vai Zeltu ģimene kādreiz būt gatava atgriezties Latvijā uz palikšanu, Ervīns atzīst, ka ar sirdi noteikti, bet, lai izlemtu atgriezties pavisam, noteikti jābūt stabilitātei un konkurētspējīgai darba samaksai darba tirgū, sakārtotai un stabilai nodokļu politikai, kuru visi spēlētāji izprot un ir spējīgi izpildīt noteikumus. "Esmu jau tajā vecumā, kad ir jādomā solīti uz priekšu – par sociālajām garantijām, pensionēšanās iespējām, kas vairs nav aiz kalniem. Vēlos strādāt oficiālu darba laiku (protams, darbs ir darbs, ne vienmēr viss notiek, kā saplāno), maksāt godīgi nodokļus un redzēt, kur tie reāli tiek izmantoti, ieguldīti. Tas būtu viens no nosacījumiem, lai es personīgi atgrieztos Latvijā. Es atgrieztos kaut vai rīt, ja varētu atrast stabilu darbu ar iepriekš minētajiem nosacījumiem, bet šobrīd es neredzu tādu iespēju. Domāju, meita nākotnē varētu atgriezties Latvijā. Patlaban gan tas ir nedaudz apgrūtinoši, jo viņa vēl mācās un Latvijas izglītības sistēma ir pietiekami atšķirīga no Norvēģijas. Izskatām variantu par viņas tālākās izglītības iegūšanu šeit, un tad, kad būs iegūta augstākā izglītība, viņa varēs brīvi rīkoties pati un izvēlēties, kur un kā dzīvot. Evelīna par atgriešanos vien sapņo, bet izprot situāciju un pagaidām pieņem pašreizējo," saka Zeltu ģimenes galva, tautiešiem Latvijā vēlot izturību, sapratni, iejūtīgumu pret līdzcilvēkiem, vairāk smaidīt ikdienā un neuzskatīt aizbraukušos par nodevējiem vai kā citādi, jo katram ir savi dzīves kritēriji, savas vajadzības un tiesības tās piepildīt.



Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.