Indulis Kibars: Visos laikos ir bijusi iespēja aizliegt vai neļaut ^{Apriņķis.lv}

– Jūs esat ķīmiķis ar interesantu praktiskā darba pieredzi, par ko runāsim maķenīt vēlāk. Kādas ir jūsu domas par jautājumiem, kas pēdējos gados izskan kā aktuāli, piemēram, par klimata mainību jeb tā pārmaiņām?

– Ja palasa vēstures grāmatas, paskatās, kas savulaik noticis uz Zemes, iedziļinās šai informācijā, ir bijis daudz, daudz trakāk, ja tā var izteikties. Ledus laikmeti, mazie ledus laikmeti un tamlīdzīgi. Patlaban atkal ir iestājies citādāks periods, kas atkarīgs ne tik daudz no cilvēka un cilvēka darbības, bet no ģeofizikāliem procesiem. Minimāla cilvēka ietekme ir, bet to kā nelielu plusu vai mīnusu varam pievienot "lielajiem" notikumiem, sak, lai mūs, cilvēkus, tai visā neaizmirstu.

– Ciktāl cilvēks ir atkarīgs no pārtikas? Vai varam ticēt tam, ko nopērkam, vai arī jātic tiem, kas saka: "Mūs indē! Mūs vilina nepareizā virzienā! Mūs māca nepareizi!"

– Runājot par modificēto pārtiku vai modificētām izejvielām, kas droši vien ir aktuālākais, domāju, ļaudis tracina paši sevi. Tur nekas nevar būt kaitīgs. Ja skatāmies vienkāršoti, zināma modifikācija veidojas arī dabiskā ceļā. Piemēram, veidojas jaunas sugas. Nereti mēs ar savu rīcību noārdām dabisko modifikāciju, kas kādai sugai jau izveidojusies. Piemēram, selekcijas rezultātā izvēlamies "nepareizo" materiālu. Savulaik bija augi, kas sev nepieciešamās vielas varēja dabūt pat no akmens. Tagad tas laika gaitā mainījies, augs to nespēj un iet bojā.

– "Lielās" augu kultūras…

– Lielās kultūras... Jau kādu laiku tās dēvējam par monokultūrām, un tās noteikti nav bīstamas, bet šo kultūru audzēšanas rezultāts ir augsnes noplicināšana, tas gan! Arī ainavas, arī vides noplicināšana. Augsni labi attīra zālāji, arī graudaugi. Patlaban, kā dzirdu, ir ieteiktas divas kultūras, ko mainīt: labība – rapsis, labība – rapsis. Vajadzētu vēl kādu. Vajadzētu trešo. Bet – tā ir ekonomika, daudz neko nepadarīsi.

– Ja saistām pārtiku un klimatu, Latvijā jau sen audzē "dienvidniekus" – vīnogas, tomātus, gurķus, kabačus, piparus…

– Arbūzus! Arbūziem patīk Latvijas pēdējo gadu siltās vasaras. Tos pie mums audzē arvien vairāk un arī uz lauka, ne tikai siltumnīcās vien. Kas attiecas uz dārzkopību, iesaku ar to nodarboties, ja iespējams. Ļoti labs palīgs dārzkopjiem, it īpaši nelielajiem, būtu mazo veikaliņu atgriešanās mūsu sadzīvē, kas stimulētu arī mazo audzētāju dārzkopju rosību. Iztēlojos apmēram tā – ik veikalam ir sava audzētāju (dārzkopju) grupa un, protams, arī sava klientūra.

Lielie tirdzniecības centri, protams, ir nepieciešami, bet nelielie savukārt noteikti palīdzētu vietējiem, nelielām pilsētām, kā tas ir Latvijā. Piemēram, Losandželosā, kur mīt mana meita, ir daudz lielo tirdzniecības centru. Bet! Tirdzniecības centrs ir pilsēta pilsētā ar ieliņām, kur atrodas un darbojas daudzas mazas bodītes. Ja šie mazie veikaliņi pastāv un darbojas, tiem noteikti ir savi pircēji, sava klientūra. Mazie veikaliņi ir tuvāk cilvēkam, kas mūslaikos ir ļoti nepieciešama lieta. Personiska attieksme, personiskais kontakts.

– Jūsu kā ķīmiķa attiecības ar mežu sākušās agri un attīstījušās ļoti interesanti.

– Sēņošana, ogošana un skolas laikā priežu atsveķošana, ar ko pelnīju naudu. Tā tas sākās! Bērnībā un jaunībā dzīvoju Smiltenes pusē. Darbojoties ar atsveķošanu, nopelnīju divriteni. Pats iegriešanas darbs man patika, bet tie smagie spaiņi! Vēl šodien atceros. Priežu sveķiem, salīdzinot ar ūdeni, blīvums ir aptuveni 1,7. Desmitlitrīgais spainis svēra aptuveni 17 kilogramu! Mana brālēna audžutēvs bija atsveķošanas meistars, un mums abiem tika neliela cirsma, kur darboties. Gadu vēlāk, kad pirmā pieredze jau bija gūta, mēs paņēmām lielāku platību, kur darboties. Darbarīkus gatavojām paši. Mēs, mazie, sezonā piesmēlām piecas 200 litru mucas. Smiltenes meži ir lieliskie, klasiskie priežu meži. Starp citu, tolaik nereti darba laikā patīrījām mežu no nevēlamiem lapukokiem un krūmiem, kas mēdz augt starp skaistajām priedēm. Mežs pēc mums bija tīrs un skaists. Kad vēlāk pārvācos uz dzīvi Dundagā, mežos redzēju daudz veco, atsveķoto koku, bet tai pusē nekādi tīrīšanas darbi nebija veikti. Atsveķošana bija notikusi, bet viss vēlāk aizaudzis.

– Jums ir pieredze darbā Salaspils kodolreaktorā…

– Ne gluži, bet saistība ar to ir gan. Valsts koksnes ķīmijas institūtam piederēja Radiācijas ķīmijas laboratorija, kurā strādāju. Viens no eksperimentiem, kurā piedalījos, bija – piesūcināt koksni ar pirolu, noteiktā devā apstarot un skatīties rezultātu. Protams, tagad šādas lietas veic citādāk. Kas un kā notiek apstarošanas rezultātā, pēcāk tika testēts ar ultraskaņas palīdzību – mērīja materiāla izturību, deformāciju, strukturālās izmaiņas. Naudas pelnīšanai laboratorijai bija paredzēti līgumdarbi.

Tie laiki un naudas pelnīšana... Naudu visiem vajadzēja arī tā sauktajos padomju laikos. Netālu no Maskavas atradās vairāki institūti, zinātnieku pilsētiņas, bija arī Kaļiņingrada (ne tā, kas pie Baltijas jūras), kurp no Maskavas kursēja trolejbuss. Tā bija slēgtā zona. Aparatūru un paraugus es līdz noteiktiem vārtiņiem aizvedu – tālāk mani nelaida. Nodošana un saņemšana arī notika turpat pie vārtiem. Šāda naudas pelnīšana bija laba. Mēs visu izpildījām! Jāsaka, darbs vairāk bija eksperimentāls, par iegūto rezultātu izmantošanu mūs, protams, neinformēja, un mēs arī nezinājām un nejautājām. Vēl daudz strādājām, pētot radiācijas ietekmi uz hermetizāciju. Eksperimentu bija daudz un dažādi. Apstarojām, piemēram, dažādas mikroshēmas. Teikšu, daudzi mūsu eksperimenti bija saistīti ar kosmosa lietām un raķešu būvi, kālab arī lielā slepenība.

Strādājot pašiem radās ideja papētīt radiācijas iespējamu pielietojumu lauksaimniecībā. Izmēģinājām ar zirņiem, gan nedaudz. Bija nelieli izmēģinājumu lauciņi, kur stādīja ar gamma starojumu (elektronu paātrinātāju) apstaroto stādmateriālu, pavasaros varēja redzēt, kā dīgst vieni un otri – apstarotie un parastie.

Ir sēklas, kas jāstratificē, piemēram, gadu. Apstarošanu tolaik uzskatījām par šī gada izņemšanu no aprites. Mūsu iegūtie rezultāti gan netika plaši izmantoti, viss palika eksperimentālā līmenī. Kad pārvācos dzīvot uz jau pieminēto Dundagu, tur tolaik bija platības ziņā lielākais kolhozs Latvijā. Vedām uz Ļeņingradu starot skaidas, kas pēc apstarošanas izmantojamas daudzviet – kā celulozes izejviela, var ēst dzīvnieki, jo starojums ir noārdījis polimēros savienojumus. Var izmantot arī raudzēšanai, – varbūt tagad tas piemirsies, bet kādreiz tika ražots koka spirts! Protams, pētījumi bija eksperimentāli, neko fundamentālu paveikt nepaguvām.

Ir apstarojums ar paliekošu radiāciju un apstarojums bez paliekošas radiācijas. Starojumam, tā intensitātei ir dažādas noārdīšanās pakāpes. Gamma starojums praktiski nenoārda neko, bet izmaina gan. Ir vielas, kuras apstarojot rodas inde. Piemēram, teflons. Teflonu pat izmantoja slepenā Manhetenas projekta vajadzībām, kad radīja pirmās atombumbas. Zemākā temperatūra, kādā konstatēta teflona sastāvdaļu nokļūšana gaisā, ir 230°C. Šādu temperatūru panna var sasniegt jau pēc 5 minūtēm, it īpaši uz gāzes plīts, kur karstums koncentrējas. Ja teflona pannu sakarsētu līdz baltkvēlei, tā izdalītu pirēna savienojumus, no kuriem ražo kaujas indes. Joprojām uzskatu, ka no daudzām lietām nevajag bīties, bet tās jāprot izmantot. Šobrīd ir informācija, ka teflona ražošanā tiks radīts process, kas nepieļaus perftorokaprilskābes  nonākšanu apkārtējā vidē ne ražotnēs, ne mājsaimniecībās.

Kas man nepatīk: cilvēki strādā, kaut ko iegūst, atklāj vai izgudro, un tad kāds gudrītis pat neiedziļinoties saka: "Tu to iegūsti, izmantojot radiāciju. Tas noteikti ir bīstami!"

Piemēram, uz mēbeļu fabriku Rīgā darbā atsūtīja atvaļinātu padomju armijas pulkvedi, kā tajos gados bija ierasts. Ceha priekšnieka amatā viņš nederēja, maiņas priekšnieks – arī nekāds, tad viņu ielika par drošības tehnikas inženieri, jo vietu atrast vajadzēja. Cehā līmēja dekoratīvās mēbeļu plāksnes. Pulkvedis skatās, skatās uz līmes podu, skatās... "Kāpēc līmes pods stāv atklātā vietā un pie tam vēl vaļā? Var aizdegties!" Atbildam: "Nē, ar šo līmi var uguni nodzēst!" "Tas nevar būt! Ja tā ir līme, tā ir ugunsnedroša!" Viss! Patlaban šādu atvaļināto padomju pulkvežu daudzviet ir papilnam! Ja tas ir tā vai šitā, tas ir kaitīgi, jo tā kaut kur ir rakstīts vai izlasīts. Ir viegli pieejami dažādi informatīvie materiāli, viena alga, cik kvalitatīvi vai zinātniski, un šajos materiālos minēts, ka "tas ir slikti, un tas ir kaitīgi". Ašs secinājums, bez dziļāka, saprotama izskaidrojuma. Pavirši.

Savulaik tika noraktas ļoti daudzas lieliskas idejas. Zinātnē daudz lietu ir atkarīgas no to sākumiem. Un, ja process savulaik ticis norakts un tas noticis sen, pastāv iespēja, ka sākumu, no kā atkarīgs rezultāts, vairs neatradīsi vai neatradīsi tik ātri. Diemžēl visos laikos ir bijusi iespēja kaut ko aizliegt vai neatļaut.