Krists Kalniņš: Dieva pacietība pret mums ir apbrīnojama ^{Apriņķis.lv}

– Nesen lasīju Izraēlas dzejas klasiķi Jehudu Amihaju, un vienā no dzejoļiem negaidīti parādās šāds izteiciens – “viņš pat bija izveidojis Dieva fotorobotu”. Izklausās dīvaini, tomēr, ja padomājam, tieši tā arī ir – mēs katrs veidojam savu “Dieva fotorobotu” atbilstoši subjektīviem iespaidiem.

– Ja izmantojam šo salīdzinājumu, tad vispirms jāteic, ka fotorobotu var izveidot tikai tad, ja tu kaut ko esi redzējis. Problēma ir tad, ja cilvēki veido Dieva “fotorobotu” bez tā, ka viņi ir kaut ko redzējuši paši, pārtiekot no citu teiktā. To var itin bieži redzēt arī šeit, baznīcā, kad cilvēki atnāk uz ieskata kristietībā kursu, un var tikai pabrīnīties, ar kādiem stereotipiem viņi atnāk.

– Vēl joprojām?

– Vēl joprojām. Tādēļ es kā ticīgs cilvēks varētu aicināt neiztikt ar citu atstāstījumu un censties pašam izveidot savu apzināšanos, pieredzēšanu.

– Es reiz intervēju teologu un mācītāju Ralfu Kokinu, kurš, manuprāt, pamatoti norādīja, ka mūsdienās cilvēks to, ko viņš sauc par ticību, veido pēc “zviedru galda” principa. Kaut ko no pareizticības, kaut ko no t.s. Austrumiem, kaut ko no protestantisma utt. No vienas puses, var teikt, ka svarīgākais ir tas, ka cilvēku šie jautājumi vispār nodarbina. No otras puses, šāds “rasols” mulsina.

– Jautājums ir: kāpēc cilvēks tā dara? Man šķiet, tādēļ, ka tā ir ērti, izdevīgi. Ir ērti izpildīt kādus ārējus žestus, vienlaicīgi patiesībā nepiederot nekam. Ir ērti, ja tas, kam es izvēlos ticēt, netraucē manai dzīvei, manām vērtībām.

Šādā modelī baznīca un mācītājs kļūst par psihoterapeita pakalpojumu sniedzēju – vieta, kur atnākt sakārtot domas un emocijas.

Mācītājs pilnīgi noteikti nav psihoterapeits, tomēr nenoliedzami daudzkārt izejas punkts, kurā es sāku sarunu ar atnākušo cilvēku, ir psihoterapeitisks. Piemēram, atnāk vīrietis, nedaudz vecāks par četrdesmit, kuram ir pajukušas attiecības, viņš jūtas pārguris, iztukšots, savukārt ar baznīcu viņam attiecības ir bijušas tik, cik nu kaut kas bērnībā. Varbūt viņš ir lasījis kādu interviju, kurā es esmu stāstījis pats par savu pieredzi, un viņam ir sajūta, ka šeit viņu varbūt sapratīs.

– Tā ir tāda patērētāja attieksme – aiziešu pie Krista Kalniņa, lai viņš man palīdz.

– Nu, kā uz to skatās… Ja tev sāp zobs, tu taču meklē zobārsta palīdzību.

– Pag’, varbūt jāsāk ar to, ka zobi ir jātīra un nav jāaizraujas ar saldumu ēšanu.

– (Smejas.) Jā, bet tad, kad sāp, tu par to nedomā… Es piedāvāju paskatīties uz šo situāciju citādi – mūsdienās ir daudz un dažādu speciālistu, pie kuriem cilvēks var vērsties, tātad viņa ceļš pie mācītāja nebūt nav pašsaprotams. Tādēļ, ja viņš tomēr ir atnācis pie mācītāja, tam ir savi iemesli. Galu galā mācītāja misija zināmā mērā ir dziednieciska – parādīt vietu, kur cilvēks var iegūt mieru.

– Nav noslēpums, ka Latvijas luteriskajā baznīcā ir atšķirīgi viedokļi par virkni jautājumu. Jautājums, vai šie jautājumi patiešām ir tik svarīgi, vai cena, kas tiek maksāta ar šīm diskusijām, nav pārāk augsta?

– Tad mums vispirms ir jāsaprot, kas ir tradīcija, turklāt tradīcija, kas jāsargā. Manā izpratnē – ticība trīsvienīgajam Dievam, Kristum kā Pestītājam un tam, ka caur šo ticību cilvēka dvēsele tiek izglābta. Tas ir tas, par ko es kā ticīgs cilvēks un vēl jo vairāk mācītājs stāvu un krītu. Jā, mēs dažkārt šos jautājumus tik ļoti sapiņķerējam, ka cilvēkiem nav skaidrs, kur ir ieeja un izeja, bet man personīgi te viss ir diezgan vienkārši. Ja es redzu idejas, ko mēģina ieplūdināt, man ir tikai jautājums: vai tās ved mūs pie Kristus kā Pestītāja vai neved. Ja neved, tad lai cik šīs idejas būtu gudras…

– Vienīgi jautājums, kurš ir tas, kurš pateiks: ved vai neved?

– Tāpēc ir šī tradīcija. Tas, kas notiek šodien, nav nekas unikāls, jo jau kopš pirmajiem gadsimtiem ir bijuši cilvēki, kas izmēģinājuši vienu, tad vēl ko citu, un baznīca ir centusies nosargāt tradīciju, ticību, kādu Jēzus atstājis apustuļiem.

– Man kā “grāmatu tārpam” ir pozitīva attieksme pret erudīciju, kas, protams, nav gudrība, bet šoreiz ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka ticības jautājumi, vismaz teologu līmenī, intelektualizējas, kļūst par sacensību erudīcijā, un tas rada pretrunīgu iespaidu, jo, man šķiet, pazūd tas ticības aspekts, kas, kā teica klasiķis, “nāk no iekšām”.

– Tā varētu būt, un tas ir Apgaismības laikmeta auglis, kad cilvēka prāts, intelekts tiek nolikts pāri visam. Savukārt jebkura ticība ir dzīvesveids, sekošana noteiktām vērtībām, un te ar intelektuāliem argumentiem nepietiek. Tu vari lasīt daudz grāmatu par mīlestību, bet, ja tu nekad neesi bijis iemīlējies, neesi bijis attiecībās, tad tu spried par to, par ko tev nav pieredzes. Interesanti, ka daudziem no mūsdienās kristīgajā tradīcijā atzītiem filozofiem kopīgs ir tas, ka viņu Dieva paradigma ir mainījusies pēc tam, kad viņi ir piedzīvojuši mīlestību, turklāt ne obligāti tādu, kas ar “laimīgām beigām”.

Varu nosaukt vienu šādu autoru – Henriju Nouvenu. Viņš bija katoļu priesteris, kurš šo situāciju, kad tu paliec viens ar savu tukšumu un Dievu, piedzīvoja jau kā pieaudzis cilvēks. Ļoti dziļš autors. Atgriežoties pie tava jautājuma – tu vari būt izlasījis Bībeli, tu vari spēt pat to citēt, bet ja tevī nav dzīvu attiecību ar Dievu, tad tas paliek intelektuāls vingrinājums. Un atkal man jāsaka – atceroties mūsu sarunas sākumu –, daudziem tas var šķist ļoti ērti un izdevīgi.

– No otras puses, ja mēs vēlamies runāt vispār par kaut kādu Eiropas kultūras tradīciju, labi būs jau tas, ja cilvēks, arī nebūdams kristietis, vismaz erudīcijas līmenī pietiekami zinās kristīgo tradīciju, lai vispār saprastu gadsimtu laikā tapušās gleznas, arhitektūru, mūziku utt.

– Protams. Turklāt šāds cilvēks ne tikai labāk sapratīs Eiropas kultūru, bet arī vēsturi kopumā, kā tā attīstījusies.

– Attīstās arī jēdzieni. Piemēram, tas, ko sauc par “Dieva sodu”. Un pilnīgi noteikti izpratne par šo jēdzienu, teiksim, viduslaikos atšķiras no mūsdienām, kad kādam, iespējams, ir vēlme pandēmiju interpretēt kā “Dieva sodu”.

– Redzi, no kurienes vispār nāk “soda” jēdziens? Man pirmā izglītība ir juridiskā, un es ļoti labi saprotu šā jēdziena juridisko dabu – ir likums, tad ir cilvēka izvēle, teiksim, pārkāpt šo likumu, un šīs izvēles rezultātā uz cilvēku sāk aktīvi iedarboties likums. Ja cilvēks par kaut ko saka, ka tas ir “Dieva sods”, tad man ir pretjautājums: kur tu redzi pārkāpumu?

– Respektīvi, tu vēlies, lai šā jēdziena lietotājs vispirms pārdomā notikušo?

– Tieši tā. Lai nav tā, ka, pasakot, “tas ir Dieva sods”, tālāk nekas neseko. Tā teikt, kā ir, tā ir. Savukārt man šķiet, ka viss, kas ar mums notiek šajā pasaulē, vispirms ir mūsu pašu rīcības sekas un augļi. Viss, arī Covid-19. Ja cilvēks bezatbildīgi eksperimentē ar šādām lietām… Ja ir skaidri zināms, ka nedrīkst braukt dzērumā, tomēr ir cilvēki, kuri to dara, vai tad tu teiksi, ka tas ir “Dieva sods”, ja ar šādu braucēju notiks kas slikts? Nu, nē taču! Cilvēki ļoti bieži grib pārlikt atbildību uz kādu citu, tostarp Dievu.

– Un te mēs nonākam pie nākamā jēdziena, par ko diskusijas norit gadsimtiem ilgi, – “gribas brīvība”. Proti, zinātnei ir pilnīgs pamats teikt – tiesa, dažkārt notiek iebraukšana otrā grāvī –, ka mūsu gribas brīvība ir ļoti nosacīta, jo to ietekmē dažādi bioloģiskie faktori, starp kuriem gēni varētu būt labāk zināmie publikai. Kā jūs strādājat ar “gribas brīvības” jēdzienu 21. gadsimtā?

– Kristīgajā ticībā ir jēdziens “iedzimtais grēks”, kas nozīmē, ka mēs piedzimstam jau ar noslieci pretoties Dievam, pārkāpt viņa robežas, nolikt sevi centrā. Cilvēks, sekojot kādām vērtībām, var censties būt labāks, saprotošāks, iejūtīgāks, tomēr var gadīties, ka šīs cenšanās slēptais motīvs ir egoisms, slavas kāre. Apustulis Pāvils saka, ka cilvēkā nav nekā laba. Kristīgās ticības pamatos ir tas, ka, ja es ticu Kristum, tam, ka Viņš nomirstot izpērk mūsu grēkus, tad es ticu, ka mums tiek dots Svētais Gars, kas ir jauna piedzimšana, pamats tam, lai mēs spētu pretoties iedzimtā grēka postošajam spēkam.

Es tev izstāstīšu konkrētu gadījumu pirms vairākiem gadiem, kad mani aicināja uz kādām bērēm. Nelaiķis bija pavisam jauns vīrietis ar veiksmīgu biznesu, nesen ģimenē piedzimis bērniņš. Nāves iemesls – narkotikas. Turklāt svarīgi, ka viņš nebija narkomāns, viņš bija nolēmis vienkārši pamēģināt. Policija atklāja, ka viņš meklējis informāciju internetā, respektīvi, viņam nebija šajās lietās pieredzes. Nu, un tā gadījās, ka uzrāvās uz kaut kādu pilnīgu draņķi… Kas viņam lika kaut ko tādu vispār gribēt izmēģināt?

– Neirobiologi tev atbildētu, ka acīmredzot kaut kāda tendence uz asociālu uzvedību viņa, kā saka, peptīdu līmenī ir bijusi.

– Jā, jā, bet mums visiem ir šāda tendence.

– Tātad brīvā griba tavā izpratnē ir pretoties šai tendencei?

– Kā saka apustulis Pāvils, labu gribēt mums ir dots, bet labu darīt – ne. Labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauni, ko negribu, es daru.

– Izklausās nelāgi.

– Tieši tā. Un šajā paradigmā mēs, visa cilvēce, esam ieslēgti. Ja sākām par šo tēmu vispār runāt, gribēju pieminēt šādu aspektu. Kad cilvēki atnāk pirmoreiz uz baznīcu, daudziem ir priekšstats, ka ir tādi desmit baušļi, kas visi kaut ko aizliedz. Es vienkāršoju, protams. Un tad mēs sakām: jebkura likuma mērķis patiesībā ir nevis tev kaut ko aizliegt, bet tevi no kaut kā pasargāt. Bet problēma ir tā, ka ar likumu vien nepietiek.

Mums Latvijā ir ļoti daudz dažādu likumu, bet mēs redzam, cik bieži tie tiek pārkāpti. Tātad likums pēc būtības neizmaina cilvēka dabu. Un, atkārtošu, kristietības pamatā savukārt ir tas, ka Kristus upuris dāvā mums spēku mainīt sevi no iekšienes. Tas ir tas noslēpums, un, starp citu, tāda nav nevienā citā reliģijā, proti, nevienā citā reliģijā nav apsolījuma dot ticīgajam kaut ko tādu, kas ļaus tev izmainīt savu cilvēka iekšējo dabu.

– Ja runājam par jēdzienu “cilvēka daba”, tad man personīgi ir grūti saprast, kā tas var būt, ka cilvēks var blēdīties, ņemt kukuļus, dot kukuļus, un tad, ienākot baznīcā, tas it kā “neskaitās”. Jo, redz’, “aicināti ir visi”.

– Tas ir stāsts par to, ka pie blakus krusta Kristum bija piesists noziedznieks, kurš saka: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā Valstībā.” Savukārt Kristus saka: “Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē.” Tas, par ko tu jautā… tur jau ir tā lieta, ka cilvēka nākšana pie Dieva ne vienmēr ir uzreiz totāla. Cilvēks pat godīgi apzinās, ko ticība no viņa sagaida, bet viņš nav vēl gatavs.

To mēs redzam jau apustuļu laikos, kad bija cilvēki, kuri gribēja piederēt draudzēm, pusi īpašuma atdeva, bet pusi noraka, jo gribēja paturēt sev. Un apustulis Pēteris jautāja: “Hananja, kāpēc sātans ir tevi pamudinājis melot Svētajam Garam un slepus paturēt sev daļu zemes vērtības?”

Es gribu teikt, ka pārsteidzošais Evaņģēlijā ir tas, ka Jēzus iet un runā ar šādiem cilvēkiem, starp kuriem daudzi sevi uzskata par, kā saka, jau norakstītiem, par tādiem, kuriem nekādas attiecības ar Dievu nav iespējamas. Mēs nevaram ticību izmērīt, ticības pamatā ir atgriešanās notikums, ar to saprotot, ka cilvēks apjauš, ka tas, ko viņš ir darījis vai dara, neatbilst Dieva gribētajam.

Jēzus saka grēciniecei: “Ej un negrēko vairs!” Dievs dod cilvēkam iespēju mainīties. Cita lieta, ka dažkārt cilvēks šo atgriešanās notikumu atliek un atliek, un atliek, jo, lai gan ar prātu viņš visu saprot, viņš nav gatavs. Bet Dieva pacietība ir apbrīnojama.

– Labi. Vienkārši man liekas, ka baznīca kļūst par tādu “labu stilu”. Okupācijas laikā gāja uz teātri, jo tas apliecināja zināmu līmeni un statusu, tagad – uz baznīcu.

– Sen jau vairs tā nav. It sevišķi pēdējo piecu gadu laikā ir novērojama tendence, ka cilvēki – it īpaši, ja viņi ir kādā augstākā amatā – labprātāk slēpj to, ka viņi ir kristieši, jo viņi nevēlas iemantot zināmu zīmogu citu uztverē, pat ja to nesaka acīs. Šodienas “reliģija” ir tā, ka tu vari darīt visu, ko vien gribi un vari atļauties. Ja vēlies, šodien atgriežamies sensenā situācijā, kad kristieši kļūst par minoritāti, kas tiek ierobežota savos uzskatos.

– Jāatzīst, ka tu mani ar šādu situācijas novērtējumu pārsteidzi, tomēr tad man ir cits jautājums. Ja minoritāte vēlas paplašināt savu auditoriju, savu pievilcību, tā var papildināt savu, formulēsim tā, izteiksmes līdzekļu klāstu. Tu droši vien to sauktu par kristietības liberalizāciju.

– Jā, jā, tu pieskaņojies, atšķaidies…

– Bet varbūt var “atšķaidīties” ar nelielām devām, lai kopējais sākotnējās koncentrācijas līmenis daudz nemainītos?

– (Smejas.) Nē, tā nevar. Daudzas kristīgās baznīcas šodienas pasaulē ir izlēmušas “atšķaidīties”, jo tās negrib būt izstumtās. Bet rezultātā tas tieši ir tas, ko tām pārmet – ka tās ir “atšķaidījušās”. Saturu mainīt nevar. Es kā alkoholiķis, kurš nu jau divdesmit piecus gadus ir atturējies, minēšu tev šādu piemēru: tu vari vīnu pasniegt pudelē, glāzē, krūzītē, bet, ja tu pielej klāt ūdeni, tas vairs nav vīns. Šodien tehnoloģiskās iespējas ļauj mums sarunāties, atrodoties dažādās pasaules malās, un tas ir labi, tomēr nekas neaizvietos klātbūtnes efektu ģimenē.