Ineta Ziemele: Valsts pastāv cilvēka dēļ Apriņķis.lv
- Autors: Guntars Laganovskis, “LV portāls”
Foto - LETA
Valstij ir jābūt organizētai tā, lai cilvēks bez liekiem šķēršļiem varētu īstenot savas iespējas un idejas. Ja iekārta to neļauj, tad pareizā attieksme ir iet un cīnīties par to. No šāda aspekta raugoties, Satversmes tiesā nav daudz lietu par to, ka cilvēkam netiek nodrošinātas visas iespējas sevis pilnveidošanai, secina bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, kura nupat uzsāka darbu Eiropas Savienības Tiesā.
– Tikai šā gada maijā Satversmes tiesas tiesneši jūs pārvēlēja Satversmes tiesas priekšsēdētājas amatā uz otro termiņu. Kāpēc nolēmāt to atstāt, izvēloties darbu Eiropas Savienības Tiesā?
– Visupirms, kad atgriezos Latvijā, man pat prātā nenāca doma no Latvijas atkal aizbraukt. Kad mani pārvēlēja priekšsēdētāja amatā, nevienam nebija zināms, ka vajadzēs to atstāt. Taču Egila Levita atstātais Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amats bija vakants jau ilgāku laiku, un valdības izveidotā komisija meklēja risinājumu. Līdz ar to dzīve un dažādu apstākļu sakritība šoreiz iegrozīja manu ceļu neplānotā virzienā.
– Tomēr kādi argumenti jūsu izvēli nosvēra par labu darbam Eiropas Savienības Tiesā?
– Nepieciešamība godam pārstāvēt Latviju.
– Esat norādījusi, ka nevienlīdzības mazināšanai vajadzētu būt absolūtai valsts prioritātei. Satversmē ir noteikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Kā raudzīties uz šo normu, ja tā īsti nedarbojas?
– Kāpēc nevienlīdzības mazināšana ir absolūta valsts prioritāte? Mēs vēlamies, lai valsts būtu iekšēji droša, lai cilvēki justos šeit vajadzīgi un spējīgi īstenot savas dzīves ieceres un mērķus. Tas ir vistiešākajā veidā saistīts ar katram piemītošo cilvēka cieņu, kas ir nostiprināta Satversmē un ko aizsargā Satversmes tiesa. Jo lielāka ir nevienlīdzība, jo nedrošāks ir cilvēks, jo mazāks ir viņa radošums un ticība savām spējām.
Lai arī tas ir vispārzināms, tomēr mūsu valstij, ejot cauri visām iespējamām krīzēm, nav bijis laika apstāties un padomāt par to, kas ir valsts centrālā vērtība un kā mēs sekmējam tās īstenošanu. Protams, ka valsts pastāv ikkatram cilvēkam, viņa cieņpilnai dzīvei. Tas nozīmē, ka valstij, lēmumu pieņēmējiem, ir konkrēts pienākums pārliecināties, kāds ir šo lēmumu vektors it visā: veidojot valsts budžetu, valsts un pašvaldību attiecības, nodokļu sistēmu, valsts pārvaldes modeli. Tam visam būtu sistēmiski jāsasaistās, veidojot iekārtu, kas vērsta uz nevienlīdzības mazināšanu un tādas kārtības nostiprināšanu, kas ļauj cilvēkam veidot cieņpilnu dzīvi.
Pilnu interviju lasiet portālā Lvportals.lv.