Zane Eniņa: Inčukalnā varu būt tuvāk dabai Apriņķis.lv
- Autors: Ilze Ručevska
“Bērnību un studiju gadus pavadīju Rīgā, bet pēc augstskolas pabeigšanas sāku meklēt iespēju dzīvot ārpus Rīgas – gribējās savu dārzu un neatkarību no kaimiņiem. Pāris gadus ar dzīvesbiedru braukājam ap Rīgu un meklējām jauno dzīvesvietu. Un tā dažādu apstākļu sakritības rezultātā pirms 17 gadiem piezemējāmies Inčukalna pagastā.” Foto – no privātā arhīva
Komunikācijas speciāliste, blogere un kaislīga ceļotāja. Tāda ir šīs reizes rakstu sērijas “Ievērojami cilvēki Pierīgā” stāsta varone Zane Eniņa. Zanes dzimtās mājas ir mūžam dzīvā galvaspilsēta Rīga, bet jau 17 gadus viņas dzīve rit Inčukalnā. “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar grāmatas “Nekaunīgais pingvīns” autori, lai uzzinātu vairāk par dzīvi Inčukalnā, brīvā laika iespējām un daudz ko citu.
Kaislīga ceļotāja un blogere
Zane Eniņa ikdienā strādā mārketinga un komunikācijas jomā. Ārpus tā viņas lielākā kaislība ir ceļošana un rakstīšana, kā rezultātā tapis blogs “Mugursoma.lv”. “Nesen iznāca arī mana pirmā grāmata “Nekaunīgais pingvīns”, kas vēsta par maniem piedzīvojumiem Dienvidamerikā, Lieldienu salā un Antarktīdā. Laikā, kad neceļoju, pievēršos dārza darbiem, vācu dabas veltes, nodarbojos ar kokapstrādi, adu, lasu un daru vēl dažnedažādas lietas, kas latviešiem ierastas, tā Zane stāsta par sevi.
Iespēja būt tuvāk dabai
Dzīve Inčukalnā Zani dara laimīgu, jo pašai savs dārziņš un neatkarība no kaimiņiem esot bijis tieši tas, ko viņa ir meklējusi. “Pāris gadus ar dzīvesbiedru braukājām pa Rīgu un meklējām jauno dzīvesvietu. Un tā dažādu apstākļu sakritības rezultātā pirms 17 gadiem piezemējāmies Inčukalna pagastā.”
Tuvums galvaspilsētai, pēc viņas domām, arī ir liels pluss, jo nepieciešamības gadījumā tā ir tikai pusstundas attālumā. Sievietes lielākais prieks Inčukalnā ir mežs. “Ogas un sēnes aug pat pagalmā. Ir iespēja jebkurā laikā iziet dārzā un saplūkt svaigas dabas veltes maltītei.” Būt tuvāk dabai, pēc Zanes domām, esot lielākais ieguvums dzīvei Inčukalnā.
Brīvais laiks mājās – dārzā
Savā pilsētā blogere labprāt izvēlas paviesoties Inčukalna Velnalā, kur ikvienam ir iespēja tikt pie garda avota ūdens. Sirds tuvs viņai ir Imanta Ziedoņa muzejs Murjāņos, kā arī vecā kamaniņu trase, kura atrodas pavisam netālu. “No pastaigu takām, manuprāt, interesantas ir gar Lojas upīti vedošās un Kaļķugravas avotu tuvumā esošās pastaigu vietas. Tomēr visbiežāk es izvēlos palikt mājās. Parasti gan atpūsties nesanāk, jo acu priekšā parādās darāmie darbi. Nesen iegādājāmies pirti, tagad tā ir biežākā atpūtas vieta,” tā Zane Eniņa.
Savās pārdomās par Inčukalnu blogere cer, ka ceļinieku iecienītā atpūtas vieeta “Sēnīte” kādreiz atdzims no jauna. Tāpat viņa ļoti gaida mirkli, kad atsāks darboties pilsētas peldbaseins. Stāstot par brīvo laiku ārpus darba, Zane saka, ka tas paejot aktīvā veidā – dārzā. “Darboties dārzā vai mežā, doties pārgājienā. Ja gribas ko mierīgāku, labprāt palasu grāmatu, pagatavoju ko garšīgu un ieeju pirtī.”
Novērtēsim to, kas katram no mums ir
Zanes dzīve pandēmijas laikā ir bijusi ļoti dažāda. Tās laikā ir tapusi grāmata un mājas interjerā tikušas ieviestas pārmaiņas, kā arī šajā laikā blogere pati pārslimojusi Covid-19, pēc kā saka, ka nu jau varot dzīvot daudz mierīgāk.
“Pagājušā gada pavasaris bija ļoti interesants – pirmo reizi dzīvē vairākus mēnešus biju sevi pašizolējusi no citiem cilvēkiem un notikumiem. Pēc tam vasara pagāja jau brīvāk, bet rudenī pārslimoju kovidu, tāpēc tagad varu dzīvot salīdzinoši mierīgāk. Galvenā atšķirība ir tāda, ka tagad daudz vairāk laika tiek pavadīts mājās. Beidzot parādījās brīvs laiks lēnītēm pārlūkot iepriekšējo septiņu gadu ceļojumus, un rezultātā tapa grāmata. Arī māja tika pie vairākiem sen gaidītiem uzlabojumiem, piemēram, grāmatu plaukta viesistabā,” tā par pandēmijas laiku savā dzīvē stāsta Zane.
Šis laiks viņai ir sniedzis iespēju pārdomāt lietas un novērtēt to, kas katram no mums ir. “Arī to, cik ļoti svarīgi man ir citi cilvēki, savstarpējā saziņa. Līdz tam nebiju domājusi, ka tik ļoti ilgošos pēc tādām vienkāršām lietām kā sarunas pie ugunskura, kopīga tējas padzeršana, apskāvieni. Globāli, domāju, vīruss mums, cilvēkiem, kā sugai cenšas pateikt, lai beidzam darīt pāri dabai un sākam dzīvot apdomīgāk. Lai mazāk tērējam, vairāk radām paši un izmantojam tos resursus, kas ir tepat mums blakus.”
Dzīve, kas šobrīd tiek lielākoties pavadīta mājās, liek Zanei ilgoties pēc saviem ārzemju draugiem. Tāpēc viņas lielākā vēlēšanās ir iespēja vai nu doties ciemos pie viņiem, vai arī uzņemt ciemos pie sevis – Inčukalnā.