Egils Kalva ar lietpratību un sirdi savos augļu dārzos Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks, “Ogres Vēstis Visiem”
Gluži kā rotaļā “Kas dārzā...”! No labās: Daiga, Diāna, Egils, Guniņa, Sanita, Gunvaldis. Foto – Andris Upenieks
Ļoti patīkami un aizkustinoši, ka mans bijušais skolas audzēknis Egils Kalva atsaucīgi piekrita sarunai. Par savām mājām, dzimtas mantojumu un turpinājumu, par saviem augļu un ogu dārziem, par darbu, kas arī sirdslieta un māksla.
– Jā, arī māksla. Nu kas var ābeļziedu pavasarī un sulīgu ābolu rudenī uzgleznot labāk par pašu Dievu, dabu? Apskatiet zemeņu, aveņu, upeņu, ķiršu, plūmju ogu tuvplānā – tā ir dievišķā māksla!
– Katrai mājai savs stāsts. Pastāsti, Egil, par saviem “Ķenteniem”, kā kļuvi par jauno saimnieku, kā mēdzam tevi tagad godāt! Nevaru aizmirst senā Ķeipenes muzikanta Pētera Oša daudzināto: “Izskrienam malu malas, Siguldu, Turaidu, Cēsis, bet mūsu pašu vietējo Siguldu neievērojam – tā atrodas Ķentenu, Kārklu, Aliņu gleznainajos kalnos un lejās…”
– Ar ainavu burvību “Ķenteniem” patiešām ir veicies. Kārklu kalna salīdzinājums ar Siguldas ainavām man arī ir ienācis prātā. Ne bez dibināta iemesla mākslinieku plenēri tik daudzus gadus no vietas rosās tieši pie mums Ķeipenē: vai tad šeit gleznainu ainavu trūkst? Bērzu, lazdu gatve uz mūsmājām vien ir mākslas cienīga, dīķu un pļavu līči, pauguri, ielejas tāpat. Nav brīnums, ka mājas atrodamas jau senās kartēs, ik pa laikam celtas no jauna, nedaudz mainot to atrašanās vietu, bet paliek aizvien kaut kā pamatīgas, svinīgas un nesatricināmas. Divdesmitā gadu simteņa sākumā mans vecvecvectēvs iegādājās “Ķentenus”, bet diemžēl tūlīt sākās Pirmais pasaules karš. Pēc kara no mājām, saimniecības ēkām pāri bija palikušas tikai drupas, šāviņu bedres un ierakumi. Ar milzu apņēmību un neatlaidību māja atdzima no jauna, un pagājušajā gadā “Ķenteni” svinēja savu vēsturisko simto jubileju.
– Un māju ļaudis? Viņu gars…
– Saimnieki šeit vienmēr bijuši uzņēmīgi, strādīgi un lietpratīgi, visticamāk, tieši tāpēc nepaglābās arī no izsūtīšanas uz Sibīriju. Deviņdesmitajos gados mājas, zemi atguvām un atkal kļuvām par likumīgiem senču mantiniekiem, saimniekiem. Tēvs ar rūpīgu, radošu izdomu iekārtoja saimniecību. Katru gadu uzskatāmi redzams, kā “Ķenteni” attīstās, mainās, pārtop, pilnveidojas. Kalvu dzimtas ļaudis visos laikos bijuši strādīgi, labi agronomi, saimniekojuši gudri, racionāli, prasmīgi. Dieva, dabas, darba vienībā kopuši arī dzimtas un tautas dvēseli. Tagad pat mūsu mazā meitiņa Guniņa jau cenšas neatpalikt: katru dienu skrien uz siltumnīcu, dārzu – kaut ko palīdzēt, palaistīt, paravēt, rūpēties par katru zaļumiņu. Nopietni sakot, dārzkopība māju cilvēkiem ir asinīs un no laika gala iemīlēta.
– Redzams, ka esi māju cilvēks. Tas nozīmē, ka ģimenē klājas labi un pasaules plašumi pārāk nevilina. Māju tuvumā un tam apkārt staigā tavi mīļie – vecāmāte, vectēvs, tēvs, māte, māsas, sieviņa, meitiņa, un pats esi tēva un saimnieka godā. Kā tu jūties starp saviem mīļajiem?
– Man jau vispār patīk arī ceļot, iepazīt pasauli, paplašināt redzesloku, bet kopumā varētu teikt, ka esmu māju cilvēks. Dzīvoju ar savu mīļo sieviņu Sanitu, kura arī ir agronome, un trīs gadus veco meitiņu Guniņu. Ar Sanitu iepazināmies Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Dažus gadus abi nostrādājām Dārzkopības institūtā Dobelē. Sanitai bez ģimenes, zemītes, dārziem patīk arī būvniecības un remontu darbi.
– Nepārvērtējams ir tavu vecāku padoms un arī līdzdalība gluži vai neapdarāmajos lauku un mājas darbos…
– Tētis Gunvaldis ir Jaunsargu instruktors Ogrē, Suntažos, kā arī pasniedz valsts aizsardzības mācību Madlienas vidusskolā; viņš ir arī neaizstājams palīgs plašajos saimniecības darbos. Viņš ir uzkrājis pamatīgas zināšanas, pieredzi un vienmēr zina, kā labāk, pareizāk darbus kārtot – secīgi, racionāli, radoši un ar kārtību ik lietā, ik vietā. Ļoti novērtēju to, ka allaž ir, kam paprasīt padomu. Turklāt tētis ir ne tikai padomdevējs, bet arī uzņēmīgs darītājs. Mamma Daiga rūpējas par mājas soli un mājiniekiem. Maltīšu reizēs pie galda bieži sanākam kādi astoņi cilvēki, paēdināt tādu pulku nav joka lieta. Bet viņa pati neuzspēlēti attrauc, ka tas tā iegājies un nejūtot ne mazāko slogu, visu darot ar patiku…
Mamma visos ieklausās ļoti vērīgi un vienmēr ir gatava labvēlīgai sarunai. Jaunākā māsa Diāna mācās Skrīveru vidusskolā, bet vecākās māsas Santa un Una izskolojās, ieguva labu izglītību, ir īstas lietpratējas savā specialitātē, dzīvo un strādā Rīgā. Vecmammai Lolitai ļoti patīk darboties pa puķu dārzu un dārzeņu dobēm – no agra rīta līdz vēlam vakaram. Viņas enerģija ir apbrīnojama un neizsmeļama, no viņas staro inteliģence, no kuras varam mācīties.
– Arī vectēvam Jānim sava neatsverama loma pilnskanīgajā māju būšanā. Kad uzzināju, ka viņš ir biškopis, neviļus ausīs ieskanējās Ivara Vīgnera un Jāņa Petera jaukā dziesma “Bišu ganiņš”…
– Vectēvam patīk darboties ar bitēm, jā, kā mēdz teikt, bišu ganiņš... Bez viņa zināšanām ar biškopību, iespējams, nemaz nebūtu sācis darboties. Vectēvs iemācīja, ka pie bitēm jābūt mierīgam, jādarbojas uzmanīgi, labestīgi, nesteidzīgi, rāmi, jāpārzina bišu daba, paradumi, kā arī raksturi un lidojumu ceļi. Jau bērnībā gāju līdzi tētim un vectēvam pie bitēm – pat bez kārtīgiem cimdiem un maskas, kaut arī tolaik bites bija niknākas. Tagad labi saprotos ar mierīgākām medus vācējām, bet no pāris bišu dzēlieniem īpaši nevairos. Ne velti ir teiciens, ka diena, kad tev iedzeļ bite, tiek nodzīvota par brīvu, jo bišu inde paildzina mūžu.
– Tava pirmā skola bija Ķeipenes pamatskola. Labi mācījies. Nebūs nepieklājīgi, ja atgādināšu, ka sava gudrā prāta dēļ biji iemantojis labvēlīgu iesauku – Einšteins. Arī es uz šo tavu titulu raudzījos ar pietāti, bet tavs tēvs Gunvaldis reiz ar pastāvīgo labsirdību sejā pasmaidīja: tas taču pagodinoši! Arī māsas Santa, Una, Diāna bija priekšzīmīgas skolnieces, apdāvinātas, smaidīgas un katra ar īpašu humoru apveltītas. Tā sakot, ģimenes firmas zīme? Kas to veido un notur?
– Iedzimtība, laba audzināšana, centība un dabiska vēlme skoloties. Mācīšanās man allaž ir padevusies, ja vien ir bijusi īsta interese par konkrēto priekšmetu. Esmu izlasījis daudz labu grāmatu, kuras bez dzīves gudrības lieliski trenē atmiņu, padziļina domāšanu un bagātina vārdu krājumu – izveicīga valoda saskarsmē ar mājiniekiem, draugiem, pircējiem, klientiem, palīgiem ir gluži nepieciešama. Jāpateicas, protams, vecākiem, skolai un dzīves skolai. Mācīties, pildīt mājasdarbus mājās neviens nespieda: pats iekārtoju visam laiku, un pats ar visu tiku galā.
– Kā jau tas kārtīgam puikam piestāv, biji darbīgs un apzinīgs. “Ķenteni” no skolas labu trīs kilometru attālumā, bet ne lietus, ne sniegi, ne vēji nekļuva par traucēkli, lai atļautos nokavēt kādu mācību stundu, treniņu. Bumbotāji smejas, ka jāspēlē ar galvu, nevis bumbu. Tu biji vērīgs padomu uzklausītājs: no malas ar patiku vēroju, kā uz laukuma izveicīgi, domājoši darbojies ar prātu… Ko tev dzīvē devis sports?
– Kā mēdz sacīt – veselā miesā vesels gars. Sportošana uztur ķermeni labā fiziskā formā, arī asina prātu un radošu izdomu. Volejbols ir komandas sports, tāpēc mācījos darboties komandā – nebiju gremdētājs, bet piespēles varēju iedot itin labas. Paveicās, ka bija labs sporta skolotājs, kurš mācēja izraisīt interesi par sportu, sporta spēlēm. Pirms pandēmijas ar ģimeni bijām pasākuši braukt uz Mālpils peldbaseinu: ziemā pēc smagā darba mežā bija ļoti patīkami atveldzēties, kādu stundiņu papeldēt un tīkami atslābināties džakuzi…
– Kā tev veicās turpmākās izglītības ceļos, un kā nonāci pie lēmuma kļūt par dārznieku, uzņēmēju savās tēva mājās?
– Pēc Ķeipenes pamatskolas pabeidzu Smiltenes ģimnāziju. Pēc tam ieguvu profesionālā bakalaura grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Izmācījos par agronomu. Divus gadus nostrādāju Dārzkopības institūtā Dobelē, tur ieguvu pamatīgu speciālo izglītību. Jau stājoties universitātē, zināju, ka pārņemšu tēva saimniecību. Tas likās dabisks lēmums, jo mani interesē lauku darbi un prātīga saimniekošana. Tēva saimniecība jau bija labi iekārtota. Apzinājos viņa ieguldījumu, smagi strādājot, prasmīgi nostādot nozari uz drošiem uzņēmējdarbības pamatiem. Būtu grēks neturpināt tik labi iedibināto, sasniegto un ļauties panīkumam. Labi saprotu, ka, strādājot savā saimniecībā, strādāju sev, savai ģimenei, dzimtai, un tas man sagādā lielāko prieku.
– Kāds ir tava plašā dārza profils, ko audzē un kā gatavo produkciju realizē? Bieži iepērkamies Ogrē iecienītajā veikalā “Top”, kur “Ķentenu” āboli allaž jau priekšā…
– Jā, vislielākā ir ābolu raža. Ābeles aizņem 3,3 hektāru platību. Ābolus pārdodu veikalam “Ogres prestižs”, īstenojam programmā “Skolas auglis”, kā arī realizējam saimniecībā uz vietas. Salīdzinot ar ogām, ābolu priekšrocība ir tāda, ka tos var uzglabāt ērti un ļoti ilgi: noliktavā vēl tagad ir dažas pēdējās ābolu kastes. Mājās esam iecienījuši cept ābolus ar medu. Plānoju tuvākajos gados iestādīt vēl vienu ābeļu dārzu. Piecu hektāru platībā audzējam upenes. Tās novācam ar kombainu un pārdodam pārstrādei. Pēdējos gados upeņu audzētāju skaits ir krietni pieaudzis, līdz ar to arī integrēti audzēto upeņu cena ir zema. Jaunus upeņu dārzus vairs neplānoju stādīt, vairāk laika veltīšu citam. Hektāra platībā audzēju lielogu avenes. Pēc tām ir liels pieprasījums, cilvēki labprāt paši atbrauc un salasa sev vajadzīgo daudzumu: iegādājas ogas par zemāku cenu un tiek pie atpūtas svaigā gaisā, savukārt man nav lieki jātērē laiks, varu pievērsties citiem darbiem.
– Ļoti liela ir arī tevis audzēto stādu izvēle, tātad arī šajā jomā darba gana…
– Stādu audzētava ir tā, kas prasa vislielāko darbu. Audzējam ābeļu, bumbieru, plūmju, ķiršu, lazdu, krūmcidoniju, saldo pīlādžu, nokareno pīlādžu, aroniju, upeņu, jāņogu, aveņu un vīnogu stādus. Tos visus apkopt, acot, veidot un tirgot ir ļoti laikietilpīgs process, kas prasa arī labas zināšanas. Stādus realizējam gadatirgos, kā arī saimniecībā uz vietas. Aptuveni jau ir zināms, cik daudz iespējams pārdot – tik daudz arī saražojam. Jaunākā aizraušanās ir vīnogu stādu audzēšana. Jau esam izmēģinājuši dažādas šķirnes un iekārtojuši stādījumus gan atklātā laukā, gan divās siltumnīcās. Vīnogu stādus tirgojam jau ar ogu ķekariem.
– Darba apjoms ir milzīgs. Vai varat iztikt bez algota darbaspēka? Arī tehnikai savs nozīmīgs svars: aršana, kultivēšana, pļaušana, ogu novākšana ar kombainu, tehnikas apkopes, remonti…
– Protams, ka darbu ir ļoti daudz un ne vienmēr visu var paspēt, tomēr tiekam galā paši saviem spēkiem bez algotiem darbiniekiem. Visvairāk pūļu prasa stādu audzētava un dārzu izpļaušana visu sezonu. Arī ābolu vākšana rudenī ir laikietilpīga. Visi darbi pakārtoti tādā secībā, lai varētu paspēt izdarīt visu nepieciešamo. Par laimi, tehnika plīst reti, un vienmēr atrodas labi kaimiņi, kas var palīdzēt un labprāt palīdz. Stādu audzētavā ravēšanu atvieglo motobloks.
– Bezgala nozīmīgas ir rūpes par iespaidīgo ābolu tonnu prasmīgu uzglabāšanu, nereti vēl martā, aprīlī esam ciemojušies pie jums, bet ābols – kā tikko no ābeles!
– Ābolus uzglabājam virszemes noliktavā, kurai ir nosiltināti griesti. Lai uzturētu nepieciešamo mitrumu, noliktavā ir trīs nelieli urbumi, akas, kurās cauru gadu ir ūdens. Bija nodoms ierīkot arī dzesēšanas sistēmu, bet āboli tik labi jūtas, ka nav vajadzības lieki tērēties. Lai āboli labi glabātos, tiem jābūt saudzīgi novāktiem pareizajā gatavības stadijā, nebojātiem. Noliktavā ziemas šķirnes ir vismaz vienu reizi jāpāršķiro. Jālaista noliktavas grīda, ja ir zems mitruma līmenis. Temperatūra jāuztur +1…+4 grādu robežās. Āboli glabājoties un gatavojoties rada siltumu, tāpēc ziemā par zemām gaisa temperatūrām nav jāuztraucas.
– Šo sarunu iekārtojām uz ābeļu ziedēšanas laiku. Te mainās saullēkti ar saulrietiem, un milzu ziedu jūrā jūtamies kā apmulsuši: zied un smaržo viss. Kaut arī tas atkārtojas gadu no gada, dabas burvību ziedoņa laikā nevar izjust bez pacēluma, pārdzīvojuma, ko rada dievišķā dabas māksla…
– Brīdis, kad visi dārzi zied, patiešām ir maģiski burvīgs. Baltas ziedu kupenas mijas ar koku, krūmu, zālāju un savvaļas puķu krāsu paletēm, gaisā reibinoši smaržo. Visapkārt skaļi dūc bites, čakli apputeksnēdamas ziedus, lai pildītu medus rāmīšus, bet ļaudis rudenī varētu priecāties par lieliem, krāsainiem un sulīgiem āboliem. Katrs gads ir savdabīgs, atšķirīgs no pārējiem, un tas ir labi, tas palīdz darboties ar izdomu un neieslīgt rutīnā. Arī tālab, ka saimniecība ir ar plašu profilu un vērienu, darbi nekļūst vienveidīgi, apnicīgi. Ābeļu ziedēšana iezīmē īsu atelpas brīdi pirms vasaras darbiem, kas teju, teju sāksies atkal no jauna.
– Liels paldies, Egil, par saturīgo, izglītojošo un sirsnīgo sarunu!