Krista Antanoviča: Es palīdzu bērnu nākotnei ^{Apriņķis.lv}

Meitene ar ambīcijām

Vienkārša lauku meitene ar neierobežotām ambīcijām – tā par sevi runā Krista, kura jau trešo vasaru pēc kārtas devās uz Ameriku, lai palīdzētu ģimenēm ar izglītības uzlabošanu.

Krista nāk no maza lauku ciemata Jaunbērzē, kas atrodas aptuveni piecpadsmit kilometru attālumā no Dobeles, un no 7. klases mācījās Dobeles Valsts ģimnāzijā. Tā kā diezgan lielu daļu dzīves viņa pavadīja šajā pilsētā, jaunā sieviete to sauc par savu. Pastāstīt, ar ko tieši viņa šobrīd nodarbojas, nav tik vienkārši, kā varētu likties, tomēr viņa atrod īstos vārdus, lai to izskaidrotu.

“Kad cilvēki man jautā, tad es bieži vien saku, ka esmu daudzpusīga pārdošanas speciāliste. Nu jau aptuveni trīs gadus nodarbojos ar tiešo pārdošanu, dodoties vasarās uz Ameriku, lai palīdzētu ģimenēm ar izglītību tur. Noteikt daudzi gribētu teikt, ka tā ir tikai pārdošana, bet manās acīs es tiešām palīdzu un ietekmēju bērnu nākotni, jo Amerikā izglītības sistēma nav ne tuvu tik laba kā mums šeit Latvijā. Paralēli tam esmu strādājusi TV3 ziņās, vākusi ziedojumus SOS bērnu ciematiem un trenējusi jaunākus studentus, lai iegūtu pārdošanas, laika plānošanas, veselīgas domāšanas prasmes,” – tā par savu līdzšinējo karjeru stāsta Krista.

Šobrīd jaunā sieviete strādā par pārdošanas speciālisti vienā no pensiju pārvaldītājiem – uzņēmumā “Indexo”.

Jauno studentu iespējas

Par grāmatu pārdošanas iespējām Krista uzzināja augstskolā, kur daudzi jaunie studenti tika aicināti vasarās doties uz Ameriku, tomēr savu pirmo braucienu viņa piedzīvoja tikai trešajā studiju gadā, kad viņas draugs, kurš jau divas vasaras bija devies šajā braucienā, sāka uzrunāt arī viņu, sakot, ka tā būs vienreizēja pieredze.

“Es tajā laikā domāju, ka tas nebūs man, manas angļu valodas zināšanas bija sliktas, un vispār es nevarēju iedomāties, ka es varētu kaut ko tādu savā dzīvē izdarīt. Protams, arī mani vecāki un draugi bija skeptiski, jo kurš gan brauc uz Ameriku tirgot kaut kādas grāmatas. Tā izteicās daudzi mani draugi, kuri šobrīd, satiekot mani, vienmēr saka: “Krista, tu esi malacis!” Nu tad tā arī sanāca, ka mans draugs mani sekmīgi pierunāja, jo tajā brīdī gāju praksē TV3 ziņās un biju jau sagaidījusi darba piedāvājumu tur palikt, bet es tajā brīdī sapratu, ka tas, ko iegūšu Amerikā, būs kaut kas vairāk par darbu no astoņiem līdz pieciem.

Un tā arī bija. Vienā brīdi es vienkārši sapratu, ka šī taču ir mana dzīve, man ir jāpieņem lēmumi, man ir jācīnās un jāaug, man ir jāmācās, ja kaut ko nesaprotu, man ir jādara piecreiz vairāk par citiem, ja negribu būt vienkāršs vidusmēra latvietis. Būt vienkāršam cilvēkam, strādāt parastu darbu, saņemot 600 eiro uz rokas, ir okei, bet tas nav mans ceļš. Es no dzīves gribu paņemt visu, ko varu, tāpēc arī daru vairāk nekā citi.”

Krista stāsta, ka studenti šos braucienus uzsāk tieši pirmajā mācību gadā, jo tad, pēc viņas domām, esot labāka iespēja izaugt un iemācīties tādas prasmes, kuras cilvēki saprot tikai 30 gados. “Ne velti bieži vien, kad satieku jaunus cilvēkus, viņi saka, ka es neizklausos kā 24 gadus jauns cilvēks, jo tā pieredze, ko iegūstam, ir patiešām vērtīga.”

“Esmu pateicīga par to, kas man dzīvē jau ir dots”

Stāsti par to, kas pieredzēts Amerikā, Kristai ir daudzi, un katrs no tiem ir dažāds. Galvenā atziņa, kuru viņa ir ieguvusi katrā no šiem braucieniem, ir spēja novērtēt tos brīžus, kuros viņa varēja būt pateicīga par, to kas viņai dzīvē jau ir dots.

“Šogad, kad vasaru pavadīju Teksasā, Oklahomā un Kanzasā, satiku ļoti daudz meksikāņu ģimeņu, un tie stāsti, ko dzirdēju, bieži vien bija jāklausās ar asarām acīs. Kāda mamma man sacīja, ka trīs reizes mēģinājusi tikt pāri Meksikas robežai, lai varētu dzīvot drošu dzīvi. Tajā pašā laikā divas reizes tika deportēta, jo dokumentācija un process, kam nepieciešams iziet cauri Amerikā, lai cilvēks skaitītos oficiāls pilsonis, ir nežēlīgs un gadu ilgs process. Pat šobrīd viņai ir septiņi bērni un viņa nezina, kāds būs viņas ģimenes liktenis, jo katru dienu jebkurā brīdī viņa var tikt deportēta atpakaļ uz Meksiku, pat ja ir dzīvojusi Amerikā jau desmit gadus, vada pati savu ģimenes biznesu un dzīvo ļoti pieticīgu dzīvi.

Tādi brīži man vienmēr lika aizdomāties, cik daudz man dzīvē ir dots, jo varu dzīvot mierīgu dzīvi, neuztraucoties par to, kas ar manu ģimeni notiks rītdien. Kopumā šajā vasarā esmu palīdzējusi aptuveni divsimt ģimenēm, tāpēc tie stāsti mēdz būt ļoti daudz, un, manuprāt, tā galvenā sajūta, ko mēs varam iegūt šīs programmas ietvaros, noteikt ir kaut kāda sevis misijas atrašana, jo tik daudz cilvēku iet pa dzīvi, nesaprot, kur viņi dodas, kas ir viņu misija šajā dzīvē, bet, esot Amerikā, esmu sapratusi, ka galvenais ir dot citiem, palīdzēt citiem un pārējais atnāks pie tevis tik un tā. Kā mēdz teikt, jo vairāk dosi, jo vairāk nāks atpakaļ. Taisnība. Katru dienu notiek pilnīgi kaut kas cits, rutīnai šeit galīgi nav vietas,” – tā Krista par piedzīvoto Amerikā.

Viss ir atkarīgs no tevis paša

Vasaras, kas aizvadītas Amerikā, daudzējādā veidā ir mainījušas arī pašu sievieti, jo sevi salīdzināt pirms iegūtās pieredzes grāmatu pārdošanā esot grūti. “Kā es mēdzu teikt, kā pilnīgi divi dažādi cilvēki. Esmu iemācījusies, kā vadīt savu biznesu, jo vasarā tas, ko mēs darām, ir vadām savu grāmatu biznesu, atbildam par visu, kas, protams, nozīmē arī lielu atbildības nastu. Esmu iemācījusies pašdisciplīnu, pašpārliecinātību, protams, komunikācijas spējas ar dažādu kultūru pārstāvjiem, jo ikdienā katru dienu satieku piecdesmit cilvēku. Spēju dot iespēju attīstīties arī citiem jauniešiem, jo ikdienā palīdzu sasniegt mērķus arī jaunākiem studentiem, kuri ir tik tikko sākuši augstskolas gaitas. Palīdzu nospraust īstos mērķus, jo cilvēkiem ir sapņi, bet maza daļa tos uzliek uz papīra un tiem tiešām tic.

Tā kā man apkārt ir tik daudz biznesmeņu, tad es redzu, kā tas strādā. Varbūt tiešām cilvēkiem ir bailes nostādīt augstus mērķus tikai tāpēc, ka blakus nav kāda, kurš to jau ir sasniedzis, nav piemēra, kas iedrošinātu. Man tādi cilvēki ir blakus, tāpēc esmu ļoti pateicīga. Šeit jāmin, ka “Southwestern Advantage” man ir devis arī milzīgu kontaktu sarakstu Igaunijā, Amerikā, Lietuvā, Polijā, un, nenoliegšu, ir forši to apzināties.”

Visa starpā es Kristai jautāju arī par dzīvošanu un finansiālo stāvokli laikā, ko viņa pavada, Amerikā tirgojot grāmatas. Sieviete stāsta, ka viss esot atkarīgs no viņiem pašiem. “Pirmajā vasarā strādāju, pārvietojoties ar riteni, tad mēs smejoties sacījām, ka šī ir studentu fitnesa programma, bet parasti pirmās vasaras studenti strādā ar riteni, lai izdevumi būtu mazāki. Pārējās vasaras strādāju ar mašīnu, ko īrēju vai uz vasaras mēnešiem nopērku. Dzīvojam mēs pie viesģimenēm, kas ir forša iespēja, kā iepazīt amerikāņu kultūru un tradīcijas,” – tā Krista.

Grāmatu pārdošana no durvīm uz durvīm

Krista stāsta, ka ne tikai iegūtā pieredze un daudzie stāsti, bet arī pašu cilvēku attieksme ļoti atšķiras no tās, kādu iegūtu Latvijā, pārdodot grāmatas pie māju durvīm. Pēc Kristas minētā, Amerikā cilvēki ir daudz atvērtāki tiešajai grāmatu pārdošanai.

“Katru reizi, klauvējot pie durvīm, kad kāds atver, cilvēki jau zina, ka tu kaut ko pārdod. Attieksme mēdz būt ļoti dažāda, jo ir gadījumi, kad cilvēki domā, ka tu esi kārtējais putekļusūcēju, apdrošināšanas vai logu pārdevējs, tāpēc ne visos gadījumos cilvēki ir atvērti. Tajā brīdī, kad cilvēki saprot, ka šīs grāmatas palīdzēs gan vecākiem, gan bērniem, lai skolā ietu vieglāk, tad attieksme ir pilnīgi cita. Mūsu produkts ir citāds, jo nav nopērkams veikalā, mēs jau vairāk nekā 160 gadus pārdodam grāmatas no durvīm uz durvīm. Tā ir mūsu biznesa pieeja, kas noteikti Latvijā cilvēkiem izraisa pārsteigumu.

Manuprāt, arī cilvēki, kas ir dzirdējuši par studentiem, kuri dodas uz Ameriku pārdot grāmatas, īsti nesaprot, kāpēc mēs to darām un cik patiesībā tas amerikāņu bērniem ir vajadzīgs, jo ietekme ir acīm redzama. Man ir neskaitāmi daudzas ģimenes, kuras vēl joprojām raksta un saka: “Paldies, ka pieklauvēji pie mūsu durvīm!” Tās sajūtas ir neaizvietojamas.” Stāstot par to, kā Krista pārdod grāmatas, vēlējos uzzināt, kā grāmatu pārdošana norit pandēmijas laikā. “Cilvēku reakcijas ir dažādas. 2020. gada vasarā bija vairāk cilvēku, kuri nopirka grāmatas, tikai sēžot pie mājas lieveņa, 2021. gada vasarā jau bija daudz atvērtāki, aicinot mūs iekšā.”

Vēlas apceļot visu pasauli

Kā jau iepriekš uzzinājām, sievietes darbs joprojām saistās ar pārdošanu, tikai šoreiz tas notiek Latvijā. Savukārt iespēju ceļot Krista izmanto, cik vien bieži tas ir iespējams. “Nupat tikko atgriezos no Spānijas, kur atpūtos un guvu jaunus iespaidus, jo mēģinu ne tikai ceļot darba dēļ, bet arī vienkārši pamazām piepildīt savu mērķi – apceļot visu pasauli,” – tā Krista stāsta par saviem nākotnes plāniem.

Atrodoties pastāvīgā darba ritmā, dodoties no vienas vietas uz otru, es vēl Kristai uzdodu pēdējo jautājumu: “Kāda ir tava ideālā brīvdiena?” – “Piecelties no rīta desmitos, izgulēties, tad doties uz brokastīm kādā piemājas kafejnīcā. Iedzert apelsīnu sulu, tas noteikti ir manas ideālās dienas brokastu dzēriens, un, ja pa vidu vēl ir kafija, tad pavisam skaisti. Tad aizbraukt uz kādu vietu, kur nekad neesmu bijusi, pēdējā laikā ir ļoti liela vēlme apceļot arī Latviju, ne tikai būt ārpus tās.”