Advokāts un dizainere Siguldā veido radošo kvartālu ^{Apriņķis.lv}

– Uz Siguldu atnācāt dzīvot pirms pāris gadiem, tātad salīdzinoši nesen. Kā nonācāt līdz lēmumam dzīvot tieši šeit, turklāt iegādāties Zaļo villu?

Eva: Abi esam no laukiem: es – no Kazdangas, Andris – no Lielvārdes puses. Lauku dzīve mums ir asinīs. Sākumā mums bija doma dzīvot Līgatnes pagastā, mežmalā pie Zvārtes ieža, kur mums ir lauku īpašums. Tur mēs joprojām braucam, taču, kad pieteicās meitiņa, nolēmām ikdienu bāzēt Siguldā.

Andris: Kādu laiku dzīvojām Rīgā, tad sākām meklēt vietu savām lauku mājām. Izvēlējāmies skaistu vietu Līgatnē un vienlaikus sākām dzīvot dzīvoklī Siguldā, lai būtu ērta loģistika ar Rīgu, kamēr iekārtojam savas lauku mājas. Kad no Līgatnes pārcēlāmies uz dzīvi Siguldā, sākām domāt, ko varētu darīt šeit uz vietas, lai nebūtu jābraukā uz Rīgu. Man pašam līdzšinējā darbošanās bija saistīta ar nekustamā īpašuma jomu, strādāju par zvērinātu advokātu. Eva savukārt darbojās dizaina jomā un pasākumu organizēšanā. Tad nu likām savas idejas un prasmes kopā. Sākotnēji meklējām Siguldā māju, kur dzīvot. Gājām garām Zaļajai villai un nodomājām: "Skaista māja!"

Eva: Sākumā pat neizskatījām ideju pirkt šo māju, jo tās ir lielas investīcijas. Pēc kāda laika tomēr nācām apskatīt villu, un pamazām radās mīlestība pret to, jo lauku stils mums ir ļoti tuvs. Īpašnieki teica, ka, viņuprāt, villa mūs ir gaidījusi. Iegādāties, uzņemties atjaunot šo ēku – tas ir smags darbs, kas ne katram būtu pa spēkam. Ar Andra pieredzi nekustamā īpašuma jomā mums izdevās iegādāties ēku, taču process nebija viegls. Villai bija trīs īpašnieki, ne visi uzskatīja šo ēku par vērtību. Izskanēja arī viedoklis, ka ēku labāk nojaukt.

Andris: Skatoties tīri no biznesa viedokļa, ēkas vēsturiskais statuss šai vietai drīzāk ir apgrūtinājums. Taču mēs uz ēku skatāmies nevis kā uz peļņas objektu, bet drīzāk kā uz sociālu mērķi. Jūtam, ka mums, kas atnākuši dzīvot uz Siguldu, ir kaut kas jādod sabiedrībai. Jau uzsākot šeit darboties, rēķinājāmies ar to, ka tas nebūs viegls darbs. Ilgus gadus, iespējams, būs grūti gūt ienākumus, bet tas ir mūsu ieguldījums Siguldas attīstībā.

Eva: Tā ir mūsu mīlestība uz māju, uz vietu. Bez tā nevar.


Sākotnēji ēka bijusi dabīga koka krāsā, tad brūna, tad kādā brīdī nokrāsota zaļa. Kopš tā laika siguldieši ēku dēvē par Zaļo villu.

– Vai uzreiz bija skaidra vīzija, kā izmantot Zaļās villas ēku?

Eva: Sākumā mums bija doma šeit veidot boutique viesnīcu, jo Zaļā villa tam ir ideāli piemērota. Tās ir viesnīcas, kas atbilst pieczvaigžņu līmenim, bet ir nelielas, šarmantas un romantiskas. No biznesa perspektīvas tas atmaksātos. Taču sapratām, ka nevaram atļauties Zaļo villu aizslēgt sabiedrībai. Ja šeit būtu viesnīca, villa būtu pieejama šauram cilvēku lokam, un daudzi siguldieši būtu uz mums dusmīgi. Šī māja tomēr prasa savu sociālo funkciju, kā tas vienmēr līdz šim ir bijis. Māja ir ar savu auru, savu apziņu, un mums tas ir jārespektē.

Andris: Nu jau nepilnus divus gadus esam saistībā ar šo ēku, bet aktīvi darboties, organizēt pasākumus sākām šā gada sākumā. Arī blakus esošo ēku – bijušo «Lattelekom» sakaru centrāli – iegādājāmies šā gada janvārī. Kad iegādājāmies Zaļo villu, sākām runāties ar cilvēkiem, klausījāmies, ko tā nozīmē siguldiešiem. Vācām informāciju, līdz sapratām, ka siguldiešiem šī māja ir mīļa, visiem ar kaut ko asociējas.

Eva: Ap mums sāka pulcēties Siguldas radošie cilvēki. Pirmajā sanāksmē sapulcējās 13 cilvēki. Tad sapratām, ka viņi ir izslāpuši pēc vietas, kur satikties, pēc platformas, kur būt, radīt.

Andris: Siguldā ir ļoti attīstīts sports. Arī māksla un kultūra šeit ir, tā nav pavisam aizmirsta, bet, teiksim tā, ir kur augt. Ir milzīgs potenciāls.


Viena no Zaļās villas telpām jau tagad ir izmantojama – tajā saglabājusies grīda, sienas, arī vecā krāsns.

– Kādā stāvoklī bija Zaļās villas ēka, kad to iegādājāties?

Andris: Tā jau sāka aiziet nebūtībā, bija pēdējais laiks, lai kaut ko saglābtu. Jumts bija caurs, iekšā tecēja ūdens. Mājai izmantojama ir tikai šī daļa, kurā atrodamies. Šeit ir saglabājušās grīdas, sienas, krāsnis. Pārējā daļā saglabājies tikai karkass. Pēdējā laikā, pirms iegādājāmies ēku, šeit atradās arhitekta birojs. Pārējā māja bija tukša, neviens par to nerūpējās. Esam mēģinājuši saprast, sajust, kas šajā ēkā ir bijis, kā tā veidota. Saglabāt to, ko var saglabāt, – tas ir mūsu princips attiecībā uz Zaļo villu, tāpēc mēs ar šo ēku īpaši nesteidzamies. Ēkas vēsture, tas nesabojātais, kas te ir, piešķir un piešķirs vēl lielāku vērtību villai nākotnē. Ar šo māju mēs ejam soli pa solim gan tāpēc, lai varētu to finansiāli atļauties, gan tīri praktiski, lai izprojektētu, lai atrastu pareizos meistarus, kas saprot, ko dara.

Eva: Pētot mājas vēsturi un iepazīstot to, saprotam, ka mums neko nevajag izdomāt, te jau viss ir. Tas ir jāver vaļā, jāieliek dzīvība.

Andris: Šeit tiešām ir bijis daudz kas. Villā savulaik bija pirmā aptieka Siguldā, tad vēl bibliotēka, miertiesa, pamatskola, slēpju noliktava, šūšanas darbnīca, veikaliņi, televizoru remontdarbnīca, autovadītāju kursi, arhitektu birojs, dzīvokļi, iespējams, vēl kaut kas.


Kopš janvāra Strapcānu ģimenes īpašumā ir abi blakus esošie nami – gan Zaļā villa, gan bijusī sakaru ēka.

– Kurā gadā celta Zaļā villa?

Andris: Esam precīza gadskaitļa meklējumos, bet pirmie dati, kas ir pieejami, liecina, ka tas varētu būt 1891. gads, kad telpas izīrētas aptiekāram. Šo ēku cēla Kropotkinu ģimene kā pansiju saviem viesiem. Šeit atpūtās krievu aristokrāti, notika ballītes.

Eva: Bildēs redzams, ka villā atpūšas smalki ģērbti viesi smokingos, cilindros. Te viss noticis ar izsmalcinātu pieeju, un mēs to villā centīsimies saglabāt, piemēram, izmantojot antīkas lietas interjerā.

Andris: Villai blakus esošā Valdemāra iela bijusi pirmā tirdzniecības iela Siguldā. Vietā, kur atrodas sarkanā māja, kādreiz bijusi Teodora Zaļkalna dzimtas māja, kur pulcējās tā laika inteliģence, tostarp Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš. Valdemāra ielā atradās pirmā privātā tējnīca un veikals. Tas bija pirmais privātais bizness Siguldā.



– Kādus finansējuma avotus izmantojat, lai segtu izmaksas, kas noteikti nav mazas?

Andris: Pasākumi, kas šeit notiek, pamatā ir par ziedojumiem. Ieguldām savus personīgos līdzekļus, kā arī ir piesaistīts investors, kurš tic radošā biznesa kvartāla idejai un ir izsniedzis aizdevumu. Mūsu mērķis ir sabalansēt komerciju ar sociālo funkciju, strādāt pie kultūras projektiem, sociālās uzņēmējdarbības attīstības, kā arī ceram uz pašvaldības atbalstu. Tā jau ir sponsorējusi dažus atsevišķus lektorus un darbnīcu vadītājus. Pašvaldībai nav pieredzes atbalstīt radošo kvartālu kā privātu iniciatīvu, jo tā ir pati centusies būt šādu vietu radītāja. Ceram, ka mūsu sadarbība ar domi attīstīsies, kad pilsētas vadība redzēs, ko mēs šeit darām. Visās skaistajās, modernajās, tūristu iecienītajās pilsētās dome atbalsta privātos radošos kvartālus, ir speciālas programmas, kas ļauj cilvēkiem brīvi izpausties, jo tas darbojas daudz tuvāk cilvēkiem, bez formālajām birokrātijas barjerām, turklāt izmaksā daudz lētāk. Kā zināms, radošumam traucē birokrātijas šķēršļi. Domāju, ka arī Siguldas pašvaldība to drīz darīs.


Saglabāt to, ko var saglabāt, – tāds ir Evas un Andra princips.

– Uz kādām vērtībām balstīsies Zaļās villas kvartāls?

Andris: Sākot strādāt pie radošā kvartāla izveides, definējām tādus kā statūtus, vērtības, un tās ir šādas: inovācijas, zaļā domāšana, jauni biznesi, māksla, dizains, dzīves svinēšana un tradīciju godināšana. Viss, ko radām, tiek skatīts caur šo vērtību prizmu.

Eva: Jā, tas attiecas arī uz īrnieku izvēli. Mēs skatāmies, lai īrnieku darbība atbilst mūsu vērtībām. Mūsu pirmais īrnieks ir uzņēmums "VUUVEN". To radījusi Kristīne Ķepale, kurai ir vairāk nekā desmit gadus krāta pieredze ar rokām austa tekstila ražošanā. Šajā darbnīcā tiek austas augstas kvalitātes vilnas un lina šalles, dažādi aksesuāri un interjera tekstila produkti.

Plānojam villā veidot arī mazu veikaliņu, kur varēs iegādāties ar rokām darinātas lietas. Esmu uzaugusi rokdarbnieku vidē, arī pati daudz ko protu, tāpēc man šķiet svarīgi attīstīt šo virzienu. Mani kā kurzemnieci interesē šīs puses rokdarbi, tāpēc aicinu visus rokdarbniekus, lai atsaucas un piesakās Ziemassvētku rokdarbnieku tirdziņam, kas plānots Zaļajā villā no novembra līdz janvārim. Vēlamies sapulcināt rokdarbniekus, kuri nekad nekur nav pārdevuši savus darbus. Šāds koncepts jau sešus gadus veiksmīgi darbojas Kandavā, iepriekšējā gadā pulcējot aptuveni 190 rokdarbnieku. Arī cenas ir pieejamas plašam pircēju lokam atšķirībā, piemēram, no Rīgas tirdziņiem. Zaļās villas tirdziņā varēs aplūkot rokdarbus, iedzert tēju vai kafiju, nesteidzīgi baudīt dienu.


Zaļajā villā telpas īrē audēja no Liepājas puses. Viņa uz 100 un 50 gadus senām stellēm darina skaistas lietas no dabīgiem materiāliem.

– Kas vēl plānots Zaļās villas kvartālā?

Andris: Zaļās villas pirmajā stāvā ir liela telpa, ko izmantojam dažādiem pasākumiem, piemēram, tajā notiek joga, lekcijas. Vienā telpā strādā audēji. Plānojam villai šogad izbūvēt arī bēniņu stāvu, kas būs liela telpa. Vēlamies villā iekārtot arī amatnieku veikaliņu un īres apartamentus. Sarkanajā mājā, kas vēsturiski ir bijusi sakaru ēka un kvartālā tā turpinās būt Sakaru ēka, šobrīd notiek remontdarbi un telpu pārplānošana. Pagrabstāvā mums būs hostelis, ko ceram šoziem atvērt. Stāvu augstāk būs biznesa centrs ar kopstrādes telpām – šeit cilvēki varēs pastāvīgi vai uz noteiktām dienām nomāt darba vietu, kur strādāt, tikties, apmainīties idejām, radīt kopīgus projektus. Garāžās plānots zero waste veikals, coffee shops un kafejnīca, kur būs pieejama kafija un viegli, veselīgi ēdieni līdzi ņemšanai vai ēšanai uz vietas, kas piemēroti arī vegāniem. Viena zona Sakaru ēkā būs atvēlēta tehnoloģiskajai virtuvei, kur sadarbībā ar recepšu autori Diānu Bīlmani-Ozoliņu tiks gatavotas veselīgas maltītes. Viņa ir radījusi jaunu zīmolu "Stirna&Avocado". Diāna vadīs arī meistarklasi zaļā dzīvesveida festivālā "Green fest", kas pie mums notiks septembra beigās.

Eva: Sarkanās mājas augšējais stāvs ir 300 kvadrātmetru plaša galerija. Tur jau notikusi Siguldas mākslinieku izstāde. Mēs šo telpu gribētu saglabāt kā galeriju, bet finansiāli tas būs sarežģīti, jo galerija neko nepelna. Jādomā, kā šo telpu atpelnīt, tāpēc ceram arī uz domes atbalstu. Izstādes notiek Siguldas tornī, Kultūras centrā un "Baltajā flīģelī", bet tās visas ir salīdzinoši mazas telpas. Liela formāta mākslai ir nepieciešamas atbilstošas telpas. Svarīgi, lai publikai, kuru interesē arī māksla, Siguldā būtu vairāk, ko darīt. Galerijā varētu būt arī mākslas un dizaina tirgus, telpas semināriem, lekcijām, izrādēm, koncertiem. Telpa ir liela, to var transformēt vismaz trīs zonās. Tas, ko mēs negribētu, ir atdot ēku vienkārši biroju īrei. Tas būtu visvienkāršākais. Jāskatās, lai būtu interesanti nomnieki, inovatīvas idejas. Prioritāte numur viens šobrīd ir mākslinieki. Siguldā dzīvo daudz mākslinieku, par kuriem neviens nezina, ka viņi šeit ir, jo viņi realizējas Rīgā vai pasaulē un savstarpēji nav pazīstami. Ceram, ka radošais kvartāls varētu būt vieta, kur viņiem satikties.

Andris: Runājot par sarkanās ēkas izmantošanu, tai ir arī jumta stāvs. Ņemot vērā to, ka no tā var redzēt visu pilsētu, ir doma jumta stāvu izveidot īpašu – radīt tējnīcu, kur cilvēkam izmainās apziņas stāvoklis, viņš novelk apavus, iesēžas mīkstos spilvenos un atslābinās. Tā būs ekskluzīva vieta, kur varēs lūkoties arī zelta rudeni. Kopumā varētu teikt, ka aptuveni 70 procenti no tā, kas notiks kvartālā, mums ir skaidri, citādi mēs tīri finansiāli nevarētu šo projektu uzsākt. Taču mums nav strikta mērķa, kuru nedrīkstētu mainīt. Piemēram, joga mums šobrīd nebija plānota, bet tā šeit labi iederas un jau notiek. Radošais kvartāls nozīmē to, ka mēs esam atvērti mainībai, neparedzamajam.


Siguldas fotogrāfu darbu izstāde uz sakaru ēkas sienas. Tās kuratore bija siguldiete, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva.

– Zaļās villas kvartālā notikuši arī Laimes svētki. Kas jums ir laime?

Andris: Būt šeit un tagad.

Eva: Man laime ir radīšana. Pēc numeroloģijas abi esam devītnieki, kas ir aktīvs cipars, tāpēc nevaram ilgstoši nosēdēt mierā.

Andris: Abi aizraujamies ar meditāciju. Kādu laiku kā garīgo praksi apzināti izvēlējāmies dzīvot ļoti askētiski, mazā būdiņā meža malā bez ērtībām. Tad kādā brīdī sapratām, ka esam nonākuši šeit, lai realizētu to, kas mums ir iedots.

Eva: Arī Zaļās villas kvartāls ir riska projekts, taču visas garīgās prakses un spēka vietas pie dabas sniedz mums ticību, ka viss ir un būs labi.

Andris: Dzīvē ir gan kāpumi, gan kritumi, un mēs esam tam gatavi.


Eva un Andris vēlas villai šogad izbūvēt arī bēniņu stāvu, kas būs liela telpa. Darāmā vēl daudz.