"Dzintarjūras" laiki – zelta laiki Apriņķis.lv
- Autors: Gints Šīmanis
Piemiņas vieta Pāvilostas kapos visiem zvejniekiem, kuru kaps ir jūras dzelme. Foto – Valdis Brauns
Zvejnieku kopsaimniecības “Dzintarjūra” augšupejas un spēka gadi ir Haralda Lukševica jaunības un brieduma laiks. Atšķirībā no četriem brāļiem Skudrām, kas ar jūru saistīti vairākās paaudzēs, viņi ar Krišu Pētermani nāk no zemniekiem.
Raksta “Pie smilšu pulksteņa starp Sakas tautastērpu un dzeloņdrāšu rulli Pāvilostā” pirmo daļu lasiet šeit.
Kapteinis Lukševics atceras: “Tēvs bija kā uzburts uz zemes darbiem. Domāju – tas nu gan nav priekš manis! Sāku apgūt jūras zinības. Pabeidzu kuģu vadītāju un stūrmaņu kursus un, kad “Dzintarjūra” ap 1950. gadu tika pie pirmajiem zvejas kuģiem, kļuvu par kapteini. Septiņpadsmit gadus nogāju jūrā, līdz sabeidzu muguru un bija jāpaliek krastā.
Tie Pāvilostai bija labi gadi. Daudz kas tika uzcelts, cilvēki strādāja ar lielu entuziasmu. Kad jūrā vairs nevarēju iet, kļuvu par zvejnieku kultūras dzīves vadītāju. Mums bija vareni kori, deju pulciņi un dažādi ansambļi. Zvejnieku dienas sarīkojumos dažkārt piedalījās pat 25 kolektīvi no vairākiem rajoniem – tos jau varēja salīdzināt ar mazajiem Dziesmu svētkiem. Vērtīgi bija skolēnu konkursi “Vai tu mīli jūru?”, kur bērni apguva zivju vēršanas un pakošanas, tīklu lāpīšanas, kuģa kursa noteikšanas un jūrnieku mezglu siešanas iemaņas.”
No 1988. līdz 1991. gadam Haralds Lukševics bija Pāvilostas ostas pārzinis, bet kopš kapteiņdienesta izveides – ostas kapteinis. Sarakstījis grāmatu “Pāvilosta laiku lokos”, kas enciklopēdiski vēsta par jauko mazpilsētu Sakas krastos. 2020. gada 1. oktobrī kopā ar visdažādāko paaudžu pārstāvjiem Haralds Lukševics kā tobrīd visvecākais pilsētnieks (Haraldam ir 88 gadi, – aut.) Simtgades parkā iestādījis sarkano ozolu, ierokot zemē arī vēstījumu nākamajām pāvilostnieku dzīves turpinātājām – pavarda kūrējām un dzimtu sargātājām. Haraldu Lukševicu te dēvē par “kapteini pēc būtības”, un viņš patiesi ir leģendāra personība, ierakstīta “Tautas saimes grāmatā” Latvijas simtgadē.
Kad atkal nāks Kristapsona laiki?
Tā nu ir sanācis, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas Pāvilostas pašvaldības galvgalī vairs neieraugām labi pazīstamo Uldi Kristapsonu, kurš kopš 2001. gada godprātīgi pildījis pilsētas domes priekšsēdētāja pienākumus, rūpējies par ostas attīstību un vietējo zvejnieku dzīvotspēju, bijis rosinošs paraugs paša dēlam Edgaram Eduardam un citiem vietējiem jauniešiem iepazīt un iemīlēt jūru, dzimto krastu un zvejnieka arodu.
Līdzīgi kā Nīcas novada mērs Agris Petermanis, arī Uldis Kristapsons bija ievēlēts no iedzīvotāju apvienībām, nevis partijām. Jaunajā Dienvidkurzemes novadā nu būs jāiztiek bez šiem ilggadējiem un pieredzējušajiem pašvaldību vadītājiem, kas partijās nestājas – tātad kandidēt pašvaldību vēlēšanās vairs nav tiesīgi. Uldis ir skaudrs: “Ar visu šo reģionālo reformu es neredzu jēgu kandidēt. Tas ir politisks pasūtījums, un man nav vēlēšanās tajā piedalīties. Esmu vadījis divdesmit gadu, jau pietiek. Visam savs laiks.” (“LSM”; 04.06.2021)
Uldis Kristapsons aizvadītos divdesmit gadus patiesi ir bijis rūpīgs un gādīgs saimnieks – cilvēks īstajā vietā un laikā. Risinot katras viensētas un katra pāvilostnieka dzīves iespējas, viņš akcentējis: “Ir pašvaldības, kurās daudzi bērni dzīvo viensētās. Piemēram, Pāvilostā, kas ir trešais mazapdzīvotākais novads Latvijā, bērnus ved ar sešiem autobusiem, kas brauc tiem pakaļ četru kilometru attālumā no lielceļa. Jāņem vērā, ka novads 46 kilometru garumā robežojas ar jūru, līdz ar to nevaram piesaistīt skolēnus no visām pusēm, kā to var darīt citi novadi. Šāda līkumošana gan izmaksā dārgi, toties bērni uz skolu tiek atvesti.” (“LVportāls”, 13.10.2015)
Ulda pārraudzībā noticis arī vērienīgākais Pāvilostas ostas rekonstrukcijas projekts kopš tās izbūves 1878. gadā – mola rekonstrukcija un pagarināšana –, kas izmaksāja 2,9 miljonus eiro. Toreizējais satiksmes ministrs Uldis Augulis: “Esmu gandarīts par Pāvilostas ostas attīstību, un ir prieks, ka Latvijā arī mazajām ostām ir tik lieli plāni un stratēģisks nākotnes redzējums. Tieši Pāvilosta ir vienīgā Latvijas mazā osta atklātās Baltijas jūras piekrastē un nozīmīgs jahtu ostu tīkla dalībnieks starp Liepāju, Ventspili un Gotlandi ar Eiropas līmeņa viesjahtu servisa infrastruktūru.”
Un patiesi – Pāvilostas moli ir iecienīta pastaigu vieta gan vietējiem iedzīvotājiem, gan pilsētas viesiem. Pāvilostas jaunā promenāde savienojas ar Ziemeļu molu, un no 200 metrus garās promenādes pastaigu var turpināt pa vairāk nekā 300 metru garo molu, kur tā daļa vēl ir saglabājusies vēsturiskajā akmeņu krāvumā. Savukārt Dienvidu mols ir garāks, un, atgriežoties no pastaigas, izveicīgākajiem ir iespēja uzkāpt atjaunotajā Armijas tornī un palūkoties uz pilsētu no putna lidojuma.
Ejot pa jebkuru Pāvilostas ielu, jūs nonāksit jūras malā. Stāsta, ka Pāvilostā ir visvairāk saulainu dienu gadā. Tātad te ir īstā vieta Latvijā, kur baudīt vasaru: sauļoties, peldēties, apbrīnot 19. gadsimta beigās būvēto molu, apskatīt Jūrakmeni – lielāko akmeni Kurzemes piekrastē –, mieloties ar lieliskajām kūpinātajām butēm, piedzerot Užavas alu, vai stilīgajā kafejnīcā “Laiva” baudīt tasi lieliskas itāliešu kafijas. Jā, Pāvilosta patiesi ir paradīzes stūrītis radošiem cilvēkiem, un nevis maza smilšaina pērle, bet gan saulains dzintara grauds pie Dienvidkurzemes novada krūtīm.
