Menu
 

Kāpēc nogruva Saulkrastu Baltā kāpa? Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
Gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi ļoti iecienījuši Balto kāpu Saulkrastos, no kuras paveras burvīgs skats uz Baltijas jūru, sevišķi saulrieta laikā. Gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi ļoti iecienījuši Balto kāpu Saulkrastos, no kuras paveras burvīgs skats uz Baltijas jūru, sevišķi saulrieta laikā. Foto: Elizabete Lukšo-Ražinska, Andris Vaiders

Pavisam nesen sabiedrības uzmanību piesaistīja Saulkrastu Baltā kāpa, kas ir tūristu iemīļots apskates objekts, – tā pamatīgi cieta nogruvumā. Kāpēc tā notika? Vai šo procesu varēja apturēt, vai – gluži otrādi – ar dabu cīnīties nevajag?

Baltā kāpa, kas nemaz nav kāpa

"Tas pilnīgi noteikti bija gaidāms," par Baltās kāpas nogruvumu saka Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents, ģeoloģijas zinātņu doktors Jānis Lapinskis, kurš jūras krastu procesu pētījumos iesaistās jau daudzus gadus. Viņš stāsta, ka kāpas nogruvums tika paredzēts jau krietni agrāk, taču  pēdējās desmitgades laikā netika piedzīvotas pietiekami spēcīgas vētras, tāpēc Saulkrastu Baltās kāpas laipa varēja noturēties pārsteidzoši ilgi.

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs Dainis Ozols apstiprina, ka erozijas procesi Baltās kāpas apvidū jūras, vēja un Inčupes ietekmē notiek jau gadu desmitiem. Arī šis nobrukums ir tiešs dabas procesu, nevis cilvēku darbības rezultāts, saka eksperts. Jau pirms diviem gadiem, kad kāpai bija radušies nelieli izskalojumi, ģeologi prognozējuši, ka, upei nemainot gultni, šis process var turpināties. "Nobrukušais materiāls ir kāpu smiltis, kas tur uzkrājušās salīdzinoši nesen," saka D. Ozols, "un nav runa par eroziju, kāda notiek Vidzemes akmeņainajā jūrmalā vai Jūrkalnes stāvkrastos. Laika gaitā šai vietā kāpa atjaunosies un tad atkal tiks izskalota."

Ne vienam vien "Rīgas Apriņķa Avīzes" lasītājam izbrīnu, iespējams, radīs fakts, ka Baltā kāpa no zinātniskā viedokļa nemaz nebūtu saucama par kāpu, bet gan par stāvkrasta nogāzi. "Saulkrastu stāvkrasta nogāzes, kuru nepareizi ir pieņemts dēvēt par Balto kāpu, erozija notiek jau sen. Šī erozija ir galvenais iemesls, kādēļ tā ir "balta"," skaidro J. Lapinskis. "Iepriekš – no 1980. līdz 2005. gadam – šādi nobrukumi notika ievērojami biežāk un lielākā daļa nogāzes bija pilnīgi brīva no veģetācijas." Viņš ir pārliecināts, ka stāvkrasta erozija notiks arī turpmāk.


Pēc nogruvuma teritorija ir norobežota un skats ir visai bēdīgs.

Pēdējais vaininieks – oktobra vētra

Saulkrastu novada domes pārstāve Marika Grasmane stāsta, ka kāpas nogruvumu izraisīja stiprie vēji un Inčupe, kas ar savu plūduma maiņu ļoti ietekmē kāpas stāvokli, kā arī cilvēku radītā antropogēnā slodze. "Pēc stiprā vēja, kas Saulkrastos bija oktobra sākumā, tika konstatēts, ka kāpas ziemeļu daļā, kur atrodas noeja (panduss, pa kuru līdz pludmalei var nokļūt ar ratiņiem) uz jūru, ir radušies bojājumi," saka M. Grasmane. "Šī vieta tika norobežota, lai neradītu bīstamas situācijas, ar domu, ka koka dēļu laipu demontēs."

Tam piekrīt arī profesors J. Lapinskis: "Pēdējā dažādu vaininieku ķēdē bija tā mazā vētriņa, kas paplucināja Latvijas piekrasti oktobra sākumā. Vētras laikā Rīgas līcī paaugstinājās ūdenslīmenis un bija lielāki viļņi, kas uzskalojās līdz nogāzes piekājei un izskaloja tajā robu. Smiltis virs šī roba, palikušas bez atbalsta, nobruka kopā ar laipas fragmentu. Laipa pati šo notikumu nedz kavēja, nedz veicināja."

Kaut arī pašvaldība vairāku gadu laikā ir veikusi dažādus pasākumus krasta uzturēšanai, tostarp nostiprinot to ar kāpu graudzāļu un kārklu stādījumiem, laipu un informatīvo zīmju ierīkošanu, daba tomēr dara savu. Pašvaldība laipu šajā vietā vairs neatjaunos, bet M. Grasmane zina teikt, ka nākamgad Bērzu ielas galā plānots izveidot jaunu noeju līdz jūrai, tādējādi nodrošinot vides pieejamību ikvienam apmeklētājam.

Saulkrastu Tūrisma informācijas centra konsultante Laura Cielēna teic, ka nesen notikušais Baltās kāpas nogruvums nav mazinājis tūristu skaitu Saulkrastos. "Baltās kāpas lapenīte ar skatu laukumu joprojām ir pieejama, tāpat arī droši var pārvietoties pa Saulrieta taku," saka L. Cielēna.


Nogāzi arī turpmāk apdraud nogruvumi gan jūras viļņu, gan Inčupes tuvuma dēļ.

Cik tālu drīkst iejaukties dabas procesos?

Uz jautājumu, vai kaut ko varēja darīt, zinot, ka šāds nogruvums agri vai vēlu ir gaidāms, Jānis Lapinskis atbild īsi: "Nevajadzētu jautāt, vai varēja kaut ko darīt, jo iejaukties un apturēt eroziju, protams, ir iespējams. Jājautā, vai vajadzēja kaut ko darīt!" Profesors skaidro, ka uz šo jautājumu atbildēt nav tik vienkārši, jo ir daudz argumentu gan par, gan pret. Tomēr pārsvars, viņaprāt, ir pretargumentu pusē. "Dabas aizsardzība ir dabas daudzveidības saglabāšana un nevēlamu izmaiņu ierobežošana," saka J. Lapinskis. "Atbilstoši tam Saulkrastu Baltās kāpas gadījumā būtu jāsaglabā tie apstākļi, kas ir ļāvuši šādam dabas objektam izveidoties un pastāvēt. Dabas procesu traucēšana un mehāniska ierobežošana tā, lai fiksētu kādu esošu un šobrīd ērtu stāvokli, nav dabas aizsardzība, un ilgtermiņā tā parasti ir arī neizdevīgāka."

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs D. Ozols teic, ka infrastruktūras bojājumu mazināšanai un pastaigu laipas pasargāšanai eroziju konkrētajā vietā iespējams mazināt, novirzot Inčupes tecējumu pa taisno uz jūru, lai upīte nemestu loku tieši gar kāpas pakāji. "Šādā gadījumā vēja un viļņu nestais smilts materiāls ātri uzkrāsies lielās kāpas pakājē, aizpildot pašreizējo upītes gultni, un augstā nogāze būs ievērojami mazāk pakļauta viļņu erozijai. Savukārt pludmales teritorijā iztaisnotā upītes gultne, pa kuru notiks notece, tikpat ātri dabiskosies, un mākslīgas iedarbības pēdas nebūs saskatāmas," skaidro D. Ozols. "Vienīgi šādā gadījumā, erozijai neietekmējot kāpas nogāzi, kas pavērsta pret jūru, tā ātrāk un vairāk aizaugs un vairs nebūs īsta Baltā kāpa. Un te vietā ir aizdomāties, cik daudz cilvēks var iejaukties dabiskos procesos un kāds tam būs rezultāts."

Ģeologs atceras, ka savulaik, lai pasargātu no nobrukšanas Zvārtes iezi, tika izmainīta Amatas upes gultne Gaujas Nacionālajā parkā, taču līdz ar to teritorija sāka aizaugt, un nu ir jāvelta papildu pūles, lai atsegumus un klinti uzturētu atklātu.


Koka dēļu laipu demontēs un šajā vietā vairs neatjaunos.

Baltās kāpas pietiks vēl daudzām paaudzēm

Saulkrastu pašvaldības lēmumu laipu pēdējā nobrukuma vietā vairs neierīkot atbalsta arī J. Lapinskis. Viņaprāt, citas pieejas jūrai un ainaviskajai nogāzei joprojām ir izmantojamas. "Nav šaubu, ka arī esošās un vēl nenobrukušās laipas daļas ar laiku būs jālikvidē vai jāpārvieto un jābūvē no jauna," saka ģeoloģijas zinātņu doktors. "Tā ir neizbēgama samaksa par šo Saulkrastiem raksturīgo ļoti iespaidīgo dabas objektu, kurš var pastāvēt un būt iespaidīgs tikai mainībā – nepārtrauktā erozijas nodrošinātā atjaunotnē."

J. Lapinskis apstiprina, ka nogāze turpinās mainīties un nobrukumus nodrošinās gan Inčupes tecējums, gan vētru saceltie viļņi. Tomēr tas nenozīmē, ka šis dabas objekts nodils un pazudīs. "Vidējais ātrums, ar kādu nogāzes fronte atkāpjas, ir ļoti mazs, salīdzinot ar jūras stāvkrastu posmiem pie Jūrkalnes vai Staldzenes. Baltās kāpas pietiks vēl daudzām paaudzēm. Paradoksālā kārtā vienīgais, kas patiešām varētu apdraudēt šo dabas vērtību, ir pārlieku enerģiska tās glābšana – iekonservēšana."

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.