Dzintris Kolāts: Labdabīga ironija veicina iecietību Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Dzintris Kolāts: "Ar laiku saproti, ka svarīgas ir tikai dažas lietas, to skaitā ironisks skats gan uz apkārtējiem, gan spogulī." Foto: LETA un no Dz. Kolāta privātā albuma
"Vikipēdija" apgalvo, ka 1. aprīlis kā joku diena Rietumu kultūrā parādās jau Džefrija Čosera "Kenterberijas stāstos", tātad 14. gadsimtā. Lai kā arī būtu, daudzās valstīs par īsto dienu izjokošanai uzskata 1. aprīli, citās, piemēram, Dienvidamerikā, citu datumu, tomēr īpaša diena jokiem atvēlēta ir arī tur. 1. aprīļa priekšvakarā ar publicistu DZINTRI KOLĀTU pavisam nopietni sarunājas Māris Zanders.
– It kā pašsaprotami ir tas, ka, lai komunikācijā iesaistītie puslīdz saprastu un novērtētu viens otra jokus, nepieciešams, lai viņi saprastu arī joka plašāko kontekstu, asociatīvās ķēdes utt. Savukārt kontekstiem ir raksturīgi mainīties, rezultātā joki kļūst grūti vai vispār nesaprotami. Piemēram, jaunākā paaudze objektīvi nesaprot (un tas nav pārmetums) jokus – citātus no padomju perioda filmām. Pieļauju, ka mēs ar tevi savukārt nesaprastu jokus un asprātības, kas saistītas ar to informatīvo vidi, kuru lieto jaunāki cilvēki, bet ne mēs.
– Jā, ar to jārēķinās.
– Jautājums ir, vai ir konteksti, tēmas, kurās sakņotus jokus vairāk vai mazāk saprot dažādu paaudžu un dažādu pieredžu cilvēki?
– Jā! Sex, drugs & alcohol un visi stāsti, kas vijas ap to. Cilvēciskās vājības. Es bieži pārlasu "Faustu", daļēji zinu to no galvas, un ģeniālā Gētes caur Mefistofeļa muti pateiktās lietas ir saprotamas, aizraujošas man un arī jaunākiem cilvēkiem. Pat manas meitas palienē tēva palienētos izteicienus…
– Tavas meitas nav jaunākā paaudze.
– Nu, paldies! Bet vismaz cita paaudze tā ir gan. Labi, par pašu jaunāko paaudzi es neņemos spriest, tomēr pieņemu, ka mans iepriekš teiktais attiecas vai attieksies arī uz to. Cilvēki dzimst, pieaug, iemīlas, sastrīdas, aiziet pie cita vai citas, skandāli, salabšanas, un stāsti ap visu to vijas jau tūkstošiem gadu.
Ar Raimondu Vējoni, kurš uzaicināts uz neformālu LU Ģeogrāfijas fakultātes absolventu saietu Kuivižos. Toreiz viņš vēl nebija prezidents. Un dzēra tikai kvasu.
– Kad es saku, ka tavas meitas vairs nav jaunākā paaudze (ar tādu saprotot pilngadību sasniegušus ļaudis), es minu, ka jaunākajā paaudzē ar seksu saistīti joki vairs var arī "nerullēt" vai pat izsaukt noraidījumu. Līdz ar to jautājums ir par to, vai šodien jokošanu neietekmē tas, ka ir pavisam cita izpratne par t.s. politkorektumu, ka ir daudz svarīgāk piedomāt, vai tu kādu ar savu joku neaizvaino.
– Es tomēr teiktu, ka jokot var diezgan droši. It sevišķi, ja vajadzības gadījumā cilvēks ir gatavs atvainoties, kas galu galā taču nav nekas briesmīgs. Saprotot tavu jautājumu, es teiktu, ka liberālās sabiedrības uzstādījumi te ir diezgan pretrunīgi. No vienas puses, liberālisms atļauj pietiekami lielu uzskatu brīvību, līdz ar to pieļauj brīvību arī uzskatu, par ko var jokot, sadursmēm. No otras puses, liberālisms ļoti, teiksim tā, feldfēbeliski uzpasē, vai neparādās politnekorektas lietas. Tomēr kopumā šie pārspīlētie politkorektuma pieprasījumi neietekmē to mediju sadaļu, kas darbojas ar t.s. melno humoru un satīru. Tāpat būtu jāsaka gan, ka katrā no mums sēž iekšējais cenzors, un arī es pārāk neaizraušos ar tēmām, kas – nu jā! – var radīt man problēmas. Kaut gan pa sāls graudiņam esmu dažos gadījumos ielicis (vai runa būtu par viendzimuma attiecībām vai ebreju lietām, vai citiem "delikātiem" sektoriem), un līdz šim man nekādas ziepes par to nav sanākušas. Man šķiet, ka atslēgas vārds ir "samērīgums". Ja tu, kā saka, laid melno humoru nepārtraukti, tad… Paradoksam ir jābūt kā rozīnītei, smieklus par anekdoti dažkārt izraisa daži pēdējie vārdi stāstījumā. Vispār jau daudz atkarīgs arī no tā, kā tu stāsti. Droši vien tev pašam ir zināmi cilvēki, kuri stāsta anekdotes tik vienmuļi, ka vairāk smiekli nāk par pašu stāstītāju, un tad tu ar šausmām gaidi anekdotes beigas, kad it kā pienāksies smieties.
– Kā, tavuprāt, mainās humora pastāvēšanas formas? Piemēram, man ir radies iespaids, ka cilvēki, ja runa ir tieši par jokiem, ne tik daudz stāsta tos viens otram tradicionālā komunikācijā, bet, teiksim, lasa jokus, aplūko attēlus sociālajos tīklos. Mēs cenšamies saņemt informāciju vizualizētā formā.
– Šķiet, vidējās un jaunākās paaudzes cilvēki kopumā ir vientuļāki, vairāk uzturas virtuālajā vidē, un tas, protams, maina arī informācijas uztveres paradumus. Viens no maniem kā redaktora pienākumiem ir saistīts ar smieklīgu ierakstu tviterī vai kādos citos sociālajos tīklos apkopošanu. Tas patiesībā ir viens ne-smieklīgs darbs – es vienkārši braucu cauri ierakstiem, atlasu un publiskoju tālāk. Respektīvi – nav nekādas komunikācijas, es vienkārši paļaujos uz kaut kādu savu pieredzi un izjūtu, un tālākais jau ir klikšķu skaits utt.
Dzintris Kolāts, tiekoties ar cilvēka "brālēnu" gorillu Ugandā, Bvindi mūžameža nacionālajā parkā.
– Noteikti, ka ir kādi mērījumi, bet liekas, ka sociālajos tīklos joku plašā nozīmē ir gana, dzīvajā komunikācijā – nē.
– Sociālajos tīklos es redzu, ka augstu (to var spriest pēc klikšķiem) tomēr tiek novērtēts oriģināls humors, jo īpaši sociāli aktuāls humors. Es runāju par cilvēkiem, kuri nav plaši pazīstami kā, piemēram, Jānis Skutelis, bet viņu rakstītie īsie tekstiņi spēj savākt simt un vairāk cilvēku reakciju, un, manuprāt, šie cilvēki ir liela vērtība. Un mums, mediju cilvēkiem, patiesībā vajadzētu šos cilvēkus meklēt rokā un jautāt, vai viņi kaut ko negrib laiku pa laikam uzrakstīt.
– Vai tev ir skaidrojums, kādēļ mūsdienu Latvijā faktiski nav politiska satura anekdošu? Apņirgt vai lamāt valdību mums patīk ne mazāk kā padomju laikā, bet, ja tad politiskās anekdotes žanrs plauka, šodien ne.
– Lai gan šodien poligons tam būtu plašāks, vai ne? Man nav pilnīgas un galīgas atbildes, bet, iespējams, ir divi iemesli. Pirmais: lai cik dīvaini tas skanētu, acīmredzot nav pieprasījuma. Otrais: ja nav pieprasījuma, nerodas jeb, ja tā var teikt, neizkristalizējas autori. Ja mēs runājam ne tikai par anekdotēm, bet arī par politisko satīru kā žanru, nav jau nekā diža. Varbūt es, dzīvojot savā “burbulī”, kādus autorus nezinu, bet man nav prātā Egils Līcītis, mūsu sens paziņa Mārcis Bendiks, Egils Zirnis un vēl daži…
– Jautājums, vai mēs neesam arī liecinieki tam, ka mainās attieksme pret politiku kopumā. Proti, vairs ne joki, dzēlības, bet tā skarbi – politiķi tiek nosaukti par zagļiem, maitām utt. Respektīvi, kad tu minēji pieprasījuma trūkumu, tad, jā, nav. Pieprasīts ir saukt lietas īstajos vārdos, un nav te ko jokot!
– Jā, “redz, kā viņš sadeva! Es domāju tieši tāpat!”. Lai kā mums varbūt nepatiktu to atzīt, bet cilvēki šodien – arī Latvijā – dzīvo labāk nekā kādreiz, mums vairs nav tik daudz jākreņķējas par Maslova piramīdas pamatu – ko vakarā ēdīsim, vai naktī neuzbruks ļaunie... Toties paliek vairāk laika strīdēties par vērtībām – liberālām, konservatīvām utt. Kāpēc visā šajā laukā ironija un joki ir maz pieprasīti, kāpēc viss, ja pareizi sapratu tavu domu, notiek žanrā “par tādām lietām nejoko”, es īsti nezinu. Acīmredzot sabiedrība šobrīd virzās caur noteiktu attīstības periodu, kurā šādi asni, kas parādās atsevišķu indivīdu gadījumā, nav pieprasīti. Kā teiktu Jānis Peters, to vajadzētu pētīt. Kā klājas joku gabaliem teātros, par to man grūti spriest, savukārt dažādiem koncertiem ar humora elementiem klājas diezgan labi. Bet, jā, šodien ir vajadzīgi briesmu stāsti, asinis…
– Interesanti arī skatīties uz to, kā mainās humora forma pat filoloģiskā izpratnē. Atceries, padomju laikā bija Andrejs Skailis, Valdis Artavs... Droši vien šiem pantiņiem nebija lielas literārās vērtības, bet bija tāds žanrs.
– Man šķiet, ka šim žanram par labu nāca tā laika mediju vides specifika. Proti, bija lietas, par kurām rakstīt nedrīkstēja, bija lietas, par kurām rakstīt tieši vajadzēja, bet nevienu tās neinteresēja, un tad nu palika šāds humors, kas plaši lietoja Ēzopa valodu. Un šīs valodas lietošana radīja aizraujošu spēli, kad vieniem likās, ka viņi saprot, par ko īstenībā ir runa, bet tie citi gan nesaprot, lai gan arī tie citi saprata, – īsi sakot, tā bija viena no retajām legālajām sfērām, kas cilvēkus patiešām interesēja.
– Tā varētu būt, lai gan vispār es runāju par veselu literatūras virzienu, kas Latvijā dažādās formās pastāvējis jau gadsimtiem. Ja tā ērtāk, sauksim tās par ziņģēm vai lustēm, joku dziesmām utt.
– Man jau liekas, ka dzejai šodien vispār neklājas viegli, tās ir maz…
– Tam nu gan es nepiekrītu, bet tā ir cita tēma.
– Ja mēs atgriežamies pie tā, ka veselīga satīra, kas nav vērsta uz ļaunumu un konfrontāciju, ir vajadzīga, ka tā ir baigi forša, ka ironija, kas neievaino, patiesībā ir jauka liberāla vērtība, tad … Varbūt valstij vajadzētu ar konkursu, grantu starpniecību veicināt šo žanru?
– Izklausās debili. Valsts maksā par satīru! Tad mēs esam galma modelī, kur valdnieks maksā savam ākstam.
– Bet kādas ir alternatīvas? Ļaut lietām ritēt pašplūsmā, cerot, ka varbūt kādreiz uzradīsies pilnīgi ģeniāls humorists vai ka pēkšņi sāks augt pieprasījums? Es, protams, apzinos vājās vietas atbalsta modelim – man nāk prātā, ka padomju laikā bija konkursi par labāko, teiksim, ugunsdzēsējiem vai zvejniekiem veltīto dziesmu…
– Alternatīva ir pieņemt, ka pieprasījuma nav, un nemēģināt kaut ko mākslīgi veidot.
– Labi, bet es tikai atgādināšu, ka šāds žanrs savā būtībā ir vērsts uz tolerances starp cilvēkiem veicināšanu, tādēļ tas ir ļoti vajadzīgs. Šķiet, noteiktā segmentā par līderi uzskatītais “Charlie Hebdo”, manā skatījumā, ir tāds ļauns, uz konfrontāciju vērsts humors un satīra, un tāda tikai pastiprina cilvēku pretstāvi. Skaidrs, ka man kā cilvēkam ar noteiktu uzskatu un vērtību sistēmu, visvieglāk ir ironizēt par saviem pretiniekiem – cik viņi ir stulbi, idioti utt. “Idioti”, protams, kaut ko ģenerēs pretī, un tad mēs visi kopā šausmināsimies, ka medijos un sociālajā vidē notiek tikai, atvainojos, vemšana. “Ja viņi drīkst – mēs arī drīkstam.” Labi, arī šādam humora veidam ir sava vieta milzīgajā spektrā, bet šobrīd problēma ir tā, ka šī vieta ir nesamērīgi liela.
– Vienīgā problēma, kurš būs tas soģis, kas šķiros, vai šī ironija ir uz konfrontāciju vērsta vai nav.
– Robeža ir diezgan izplūdusi, tomēr esmu pārliecināts, ka pat tā sauktajam vidējam cilvēkam piemīt spēja just, ka te nu ir pāršauts pār strīpu. Galu galā – ja es par kādu parādību viena teksta ietvaros pasmejos vienreiz (pat ja tas ir kādu aizskaroši), tas ir viens, bet ja sešpadsmit reižu – tas vienkārši ir garlaicīgi. Ja runa ir par teātra, literatūras aprindām, gan jau arī tur ir cilvēki, kuriem ir pietiekami attīstīta izjūta par robežas kritērijiem.