Menu
 

Institucionālā neatkarība un profesionalitātes atkarība. Intervija ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Ēriks Kalnmeiers: “No katras publiskas vēršanās pret mani personīgi vai pret prokuratūru kopumā ir izdarāmi secinājumi.” Foto – no LR prokuratūras arhīva Ēriks Kalnmeiers: “No katras publiskas vēršanās pret mani personīgi vai pret prokuratūru kopumā ir izdarāmi secinājumi.” Foto – no LR prokuratūras arhīva

Par tiesiskumu kā demokrātiskai un pārtikušai valstij absolūti nepieciešamu īpašību Latvijā tiek runāts daudz un sen. Vienlaikus grūti nepamanīt domstarpības profesionālajās un politiskajās aprindās, kurām šis tiesiskums būtu jānodrošina.

Ceturtdien kļuva zināms, ka Saeimā ir savākti nepieciešamie 34 parlamenta deputātu paraksti, lai tiktu veikta Jaunās konservatīvās partijas politiķu rosinātā pārbaude Latvijas Republikas ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera atbilstības amatam izvērtēšanai.

Ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru sarunājas Māris Zanders.

– Kad publiskajā telpā parādījās atsevišķu politisko aprindu, piemēram, tieslietu ministra, izteikumi par nepieciešamību izvērtēt ģenerālprokurora darbu, jūs paudāt, ka vispirms vēlaties saprast izvirzīto pretenziju būtību. Vai esat sapratis?

– Esmu iepazinies ar Ministru kabinetā iesniegto informatīvo ziņojumu un varu teikt, ka absolūti lielākā daļa pārmetumu jau bija izskanējuši publiski, pirms tie tika apkopoti šajā ziņojumā. Un par jebkuru punktu es varu sniegt paskaidrojumu, turklāt nepiekrītu interpretācijai. Godīgi sakot, man pārsteigumu nebija.

– Kādai interpretācijai nepiekrītat?

– Kaut vai tādai Valsts kontroles pārbaudes tālākai interpretācijai, kas nekorekti apgalvo, ka ir nepamatoti maksātas piemaksas, ka maksāts divas reizes par vienu un to pašu darbu. Tas neatbilst patiesībai. Valsts kontrole visu ir pārbaudījusi, un problēma ir citā apstāklī – likums tiesnešiem šādas piemaksas noteikt neatļauj, savukārt prokuroriem atļauj, un, ņemot vērā atlīdzību apmēra līdzību, sanāk tā, ka prokuroram, saņemot likuma atļauto piemaksu, atlīdzība pārsniedz līdzīga līmeņa tiesneša atlīdzību. Respektīvi – Valsts kontroles revīzijas ziņojumā nav teikts, ka ir noticis likuma pārkāpums.

Savukārt, kas attiecas uz būvdarbiem, kas arī interpretācijā tiek pasniegti kā šausmu lietas, teikšu, ka nekāda patvarība nav notikusi, jo ir saskaņojums ar Finanšu ministriju. Līdzekļi, kas tika piešķirti ar ģenerālo mērķi uzlabot darba apstākļus šajā ēkā strādājošajiem, tam arī tika izmantoti.

– Pieņemu, mēs abi saprotam, ka paralēli jūsu jau minētajām un līdzīgām epizodēm, ir zināms kopējs politisks uzstādījums – mainīt prokuratūras vadību. Un epizodes ir pakārtotas uzstādījumam.

– Es piekrītu tam, ka jebkurā struktūrā, ieskaitot šo, ir lietas, ko var uzlabot. Arī manā darbā ir trūkumi. Tomēr ir likumā noteikta kārtība, kādā tas notiek, – ja tieslietu ministrs uzskatīja par nepieciešamu spert kādus soļus šajā virzienā (to, starp citu, norādīja tiesībsargs Juris Jansons, uzstājoties Valsts prezidenta amata kandidātu debatēs), vienalga nevar vispirms nākt ar politisku paziņojumu “es viņam neuzticos”, šādi dodot skaidru mājienu. Vajadzēja iniciēt faktu apkopošanu un virzīt to normālā ceļā.

Turklāt koalīcijas partneri saprata arī citu risku – proporcionāli liela daļa šajā ziņojumā faktiski ir veltīta Jura Juraša krimināllietai, un rezultātā tiek izdarīts politisks spiediens uz prokuratūru, uz tiesu varu. Jo kā citādi uztvert to, ka ziņojumā analizēts, kā uzsākts konkrētais kriminālprocess, tiek analizētas tādas detaļas, par kurām es pat nezinu, jo likums man neatļauj jaukties krimināllietās.

– Spriežot pēc citu koalīcijas partneru noskaņojuma, jūsu atstādināšana ir maz ticama. Līdz ar to man šķistu jēdzīgāk jautāt, kāds būtu tāds šīs, sauksim to par diskusiju, iznākums, kas būtu konstruktīvs arī jūsu skatījumā?

– Skaidrs, ka secinājumi ir jāizdara, un mēs prokuratūras vadības līmenī jau esam tikušies un vēl tiksimies, lai analizētu, kas no ziņojuma patiešām ir ņemams vērā. Respektīvi, nevar tā vienkārši pateikt: “Tur nekā nav, aizmirstam!” No katras publiskas vēršanās pret mani personīgi vai pret prokuratūru kopumā ir izdarāmi secinājumi.

– Pakāpjoties malā no konkrētās situācijas – kā jūs vērtējat pašreizējo prokuratūras un lēmējvaras, izpildvaras attiecību modeli vispār? No vienas puses, prokuratūras un tiesu neatkarība ir pašsaprotama nepieciešamība, no otras puses, ir politiskais pieprasījums “dzīvot pa jaunam”.

– Tad jāsāk ar to, ka situācija ir nedaudz mainījusies visas Eiropas Savienības ietvaros. Venēcijas komisija gadu gaitā ir sekojusi līdzi tiesu un prokuratūras neatkarības jautājumiem, bet, redziet, te mums ir Eiropas Savienības Tiesas preses relīze, kas izplatīta 27. maijā, un te ir aprakstīts, kādi riski pastāv, ja prokuratūra ir pakļauta izpildvarai. Te konkrēti ir runa par kādu jautājumu Vācijā, kur prokuratūra ir pakļauta tieslietu ministram. Relīzē arī piebilsts, ka Lietuvā prokuratūra “sniedz neatkarības garantiju”, jo Lietuvā prokuratūra – un to es piebilstu no savas puses – tāpat kā Latvijā ir neatkarīga.

Citiem vārdiem sakot, Latvijas modelis atbilst tam, uz ko norāda Eiropas Savienības Tiesa. Līdz ar to nedrīkstētu pieļaut, ka politiķi – neatkarīgi no viņu partijas piederības – sāk vadīt prokuratūru. Mēs redzam, kas notiek Polijā – tur līdz 2011. vai 2012. gadam bija modelis, kurā tieslietu ministrs vienlaikus bija arī ģenerālprokurors. Pēc tam šos amatus atdalīja, bet 2016. vai 2017. gadā atkal atgriezās pie vecā modeļa. Sekoja tieslietu ministra vēršanās pret tiesnešiem, un rezultātā Eiropas Komisija ir sākusi izmeklēšanu.

– Bet paralēli šiem patiešām nozīmīgajiem jautājumiem par varas centru līdzsvaru ir normāls (neironizēju) ierindas pilsoņu pieprasījums, lai valstī beidzot būtu tiesiskums. Jūs publiski vairākkārt esat vērsis uzmanību uz kvalitātes kritumu izmeklēšanas procesā, bet pilsoņi, pat neapstrīdot šo diagnozi, tāpat turpina prasīt, kāpēc tiesvedības ilgst tik ilgi un vispār – kāpēc nav bargu notiesājošu sodu “lielajām zivīm”.

– Tiesiskums nav iespējams bez izmeklēšanas un pierādījumiem – tas ir pamatu pamats. Ir jāpatur prātā, ka tieslietu sistēma Latvijā ilgstoši nebija prioritāšu augšgalā. Krīzes periodā policijā tika ievērojami samazināts atalgojums un prom aizgāja ļoti daudz profesionāļu. Tika likvidēta Policijas akadēmija, bet vietā nekas nav radīts. Šo faktoru ietekmē diemžēl jāsaka, ka arī šobrīd izmeklēšana nav kļuvusi labāka, es gandrīz vai teiktu pretējo. Ir ļoti lielas problēmas ar profesionalitāti, ar kadru nokomplektētību.

Ģenerālprokurors vērtē, ka ir ļoti lielas problēmas ar profesionalitāti, ar kadru nokomplektētību.

– Tātad būtībā ļoti vienkāršs iemesls – krīzes sekas?

– Nē, te nekā vienkārša nav. Tas ir komplekss jautājums, ko nevar atrisināt vienā dienā. Pat nosakot šodien konkurētspējīgas algas, no kurienes tad radīsies tie profesionāļi, kuri nāks strādāt? Te jāpiebilst, ka šodien ļoti aktuāls ir kļuvis jautājums par augstākās juridiskās izglītības kvalitāti. Esmu pietiekami daudz komunicējis ar augstskolu pasniedzējiem, un arī viņi atzīst, ka augstākās juridiskās izglītības kvalitātes līmenis pazeminās. Viņi to savukārt sasaista ar vidējās izglītības kvalitāti…

– Precizēšu savu izteikumu “vienkārši”. Proti, var taču būt arī situācija, kad pastāvošā likumdošana ir objektīvi izveidojusies tāda, kas ir pretrunā prasībai pēc “ātra un barga soda”.

– Kriminālprocesa likums, kas ir pamats izmeklēšanai, stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Laika posmā pēc tam tas ir tik daudz grozīts – laikam neviens cits likums nav tik daudz grozīts –, un, pieļauju, ka grozījumu apjoms ir lielāks nekā sākotnējā likuma apjoms. Šī nestabilitāte ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā.

Otrs faktors ir jautājums par to, kāds ir tas pierādījumu apjoms, kas nepieciešams, lai pierādītu personas vainu. Nevienā likumā tas nav noteikts. Likumā ir noformulēts, ka apsūdzētā vaina ir jāpierāda tā, lai nerastos šaubas. Šaubu līmenis katram indivīdam ir dažāds! Izmeklētājam viens, prokuroram otrs, tiesnesim vēl cits. Rezultātā prokurors, kuram jāiet uz tiesu, protams, mēģinās nodrošināties, kā saka, ar rezervi, nevis minimālo apjomu, jo, nedod dievs, ja tiesā kāds pierādījums nobruks. Šādā kontekstā būtu svarīgi rīkot kopīgas apmācības, lai veidotos kopīga izpratne par jēdzienu “ārpus šaubām”, par pierādījumu apjomu.

Savukārt, ja runājam par iztiesāšanas ilgumu, ir vērojami uzlabojumi – lietas iztiesā ātrāk, ir ieviesti dažādi paātrinātā procesa veidi, diezgan daudzi procesi aiziet uz tiesu vienošanās kārtībā. Iespaids par lēnīgumu rodas no atsevišķām lietām, un tādu ir apmēram 15% no kopējā apjoma. Ja runājam par šo konkrēto kritēriju, tad Latvija starp citām Eiropas Savienības valstīm ir pa vidu, pat vairāk uz labo pusi.

– No juridiskā viedokļa “mazā blēža” un “lielā blēža” saukšana pie atbildības droši vien ir vienlīdz svarīga. Savulaik Ņujorkas toreizējais mērs Rūdolfs Džuljāni apzināti vērsās pret salīdzinoši sīkiem likumpārkāpējiem (logu sišana utt.), lai radītu psiholoģisku iespaidu, ka nesodīts nepaliks neviens. Tajā pašā laikā skaidrs arī, ka sabiedrība vēlas primāri “lielo blēžu” sodīšanu.

– Vispirms jāsaprot, ka es tādus apzīmējumus kā “lielie blēži” vai “mazie blēži” vispār nedrīkstu lietot. Likumā ir noteikts, ka prioritāras ir lietas, kurās iesaistītas valsts amatpersonas, nepilngadīgie (it sevišķi, ja runa ir par apdraudējumu nepilngadīgo dzimumneaizskaramībai). Ar iekšējo normatīvo aktu ir noteikta arī prioritāte finanšu noziegumiem. Starp prioritātēm ir arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija.

– Bet ierindas pilsonis teiks: tas labi, ka ir prioritātes, bet kur tad ir notiesājošie lēmumi šajās prioritātēs?

– Lai kādu sauktu pie atbildības, vispirms ir jāsavāc pierādījumi, un tad mēs atkal atgriežamies pie izmeklēšanas kvalitātes jautājuma. Un realitāte ir tāda, ka ne viena vien skaļi uzsākta lieta beigās ir izčākstējusi, jo nav savākti pierādījumi.

– Ja runājam par pierādījumu savākšanu, vai nav tā, ka mēs esam nebeidzamā skriešanās ar vēju situācijā? Finanšu noziegumi kļūst izsmalcinātāki, šo plānotāju un īstenotāju rīcībā ir izcili juristi, finansisti...

– Jā, tā ir problēma. Valsts policijā ir Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde, kas izmeklē visus smagos finanšu noziegumus, bet arī šīs pārvaldes resursi ir ierobežoti. Lai izmeklētu finanšu noziegumu, ir jāorientējas finansēs, tātad ir jābūt papildu izglītībai. Protams, tiek nodrošināti dažādi kursi, un var teikt, ka tādu apmācības iespēju, kādas ir tagad, nekad agrāk nav bijis. Bet jautājums ir, vai konkrētais cilvēks pats grib šīs papildu zināšanas apgūt. Un vai viņš arī spēj apgūt. Tā ir specifiska joma, kas objektīvi ne katram ir paceļama – arī mums prokuratūrā ir prokurori, kuri ir izcili, teiksim, slepkavību lietās, bet finanšu lietās viņi ir vāji. Ir cilvēki, kuriem šādas finanšu lietas patīk, bet laikam gan vairāk ir to, kuriem nepatīk.

– Prokuratūrai nav likumdošanas iniciatīvas tiesību, bet vienlaikus jūsu struktūra ir, ja tā var teikt, praktiķi, kuri redz, kas strādā un kas nestrādā. Kāds ir mehānisms, lai jūsu ierosinājumi nonāktu līdz likumdošanai?

– Pie Tieslietu ministrijas eksistē pastāvīga Krimināllikuma un Kriminālprocesa darba grupa, kurā ir pārstāvēta arī prokuratūra. Ja darba grupa izvērtē mūsu ierosinājumus un atzīst par labiem esam, tad to formē kā Tieslietu ministrijas iniciatīvu un virza tālāk izskatīšanai. Šajā darba grupā ir arī Valsts policijas pārstāvji, bet viņi savas iniciatīvas var virzīt arī ar Iekšlietu ministrijas starpniecību. Šāds modelis normāli darbojas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.