Menu
 

Baiba Paleja: Ģimene ir mana stiprā pils Apriņķis.lv

  • Autors:  Andris Upenieks, “Ogres Vēstis Visiem”
“Nāc līdzās!” nometnē Saulkrastos 2020. gadā. No labās: tētis Edijs, mamma Baiba, Lote, Līva, Dana, Lauma. Foto – no privātā arhīva “Nāc līdzās!” nometnē Saulkrastos 2020. gadā. No labās: tētis Edijs, mamma Baiba, Lote, Līva, Dana, Lauma. Foto – no privātā arhīva

Laiks skrien, bet daudz kas paliek nemainīgs. Nekā dīvaina, ja vecākiem, skolotājiem bērni paliek bērni visu mūžiņu. Mūžīgs arī jautājums – cik varam iedot līdzi viņu dzīves ceļam, cik jāizcīna pašiem? Bet, kad izdarīts teju viss, nav lielākas laimes, ja mamma var teikt: es esmu laimīga. Bet laimīga nenozīmē viegli.

Esmu priecīgs, ka mana bijusī audzēkne piekrita šai sarunai. Bērnību, pamatskolas gadus Baiba aizvadījusi Ķeipenē, Rutas un Dzintara Ezerkalnu ģimenē. No mājas un pagalma staro gaišums, darbs, izsmalcināta gaume, sevis ziedošana, kas summējas mīlestībā. Nemaz nav pārspīlēti, ja Baiba, Ieva, Ilze, Aija, Gatis un Valdis atmiņā palikuši kā Ķeipenes skolas izcilības. Bet saruna šoreiz ar Baibu.

– Nenoniecinu skolotāja nozīmi cilvēka personības tapšanā, bet šad tad pie sevis pasmaidu: par pedagogiem dēvējam skolotājus un citus šīs «cunftes» darbiniekus, bet ne māti un tēvu, kas ir īstie audzinātāji un dara to no sirds, nevis «amata» dēļ. Kāda loma ģimenei tavā bērnībā?

– Ir grūti noformulēt galveno lomu, bet skaidrs, ka tieši ģimenē tiek ielikts pamats visai dzīvei. Esot vecākajai no visiem sešiem bērniem, daudz iemācījos – pļaut ar izkapti, braukt ar traktoru, skaldīt malku, lauku darbus, kulināriju, galu galā arī “bēbīšu” auklēšanu. Mums tētis bija stingrs un prasīgs: ļoti daudz nācās palīdzēt mājas darbos, bija labi jāmācās un jāuzvedas (ar šo gan ne vienmēr veicās tik labi). Vecāki mudināja meklēt, pilnveidot savus talantus skolas pulciņos, mākslinieciskās jaunrades kolektīvos. Mamma vienmēr bijusi optimisma un veselīga humora pilna. Jebkuros, it īpaši grūtajos, dzīves posmos ģimene bijis galvenais atbalsts un patvērums.

– Jau agri radinājies pie darba…

– Darbs ir manas spilgtākās bērnības atmiņas. Vasarā nekāds brīvlaiks nesanāca. Bija pašiem savi kartupeļu un mārrutku lauki kaplējami, mazdārziņš, kur audzējām teju visu nepieciešamo. Gādājām sienu, saknes lopiņiem, un pastāvīgi steidzināja kāds mājas solis, pieskatāmi brāļi un māsas. Uhh! Cik atceros, darāmā mums bērnībā nekad netrūka. Papildus, protams, kolhoza biešu vagas. Varbūt tieši darba rūdījums ir tas, kas vēlākos laikos līdzējis izturēt arī grūtus pārbaudījumus.

– Ja neskaita ģimeni, tad zināšanu pamats veidojas pamatskolā. Tev tā bija toreizējā Ķeipenes astoņgadīgā skola. Kas no tiem gadiem atmiņā ataust spilgti?

– Vai man dieniņ! Es darīju visu: sportoju, dejoju modernās un tautas dejas, dziedāju korī, individuāli, ansambļos, folkloras kopā… Mācījos gana labi, piedalījos dažādās mācību olimpiādēs, mājās pārvedu godalgas. Spēlēju skolas teātrī. Ar Hermaņa Paukša lugu “Uzmanību, cūka!” viesojāmies daudzās rajona skolās. Tā bija mana pirmā lielā titulloma.

Baiba un Līva Nacionālajā bibliotēkā.


– Jā, atceros tavu skatuvisko tēlu, kurā ik nianse likās nostrādāta līdz smalkai pilnībai. Un tad tā trakā slēpošana! Jokojām, ka distanču slēpošana kļuvusi par Ķeipenes nacionālo sporta veidu, bet tas nebija tikai joks…

– Mums bija ārkārtīgi aizrautīgs sporta skolotājs – Andris Upenieks (smaidu ilgāk, nekā piedienas, – A. U.). Rajona sacensības Ķeipenē bija ierasta lieta, un mūsējie bija labākie daudzus gadus no vietas. Protams, pateicoties vecāku, kā arī toreizējās kopsaimniecības atbalstam. Ar laiku skolai bija viss – sniega motocikls, labas slēpes, trases.

Bet sākotnēji viss tapa ar rociņām, kājiņām, slēpītēm. Mīdījām, blietējām sniegu, lai varētu izveidot labu trasi – slidsolim tai bija jābūt vismaz divarpus metrus platai, un tā tapa divus, trīs un piecus kilometrus garas distances – reljefs kā kalnu, leju zemei pieklājas. Cītīgi trenējāmies, pa vakariem slīpējām, pucējām slēpes. Lai slīdvirsma taptu kā spogulis, līdzēja stearīns, karsts gludeklis, žilete, korķis, kaprona zeķe… Pētījām laikapstākļus un jaucām labākos smēru kokteiļus. Kad, pateicoties vecākiem, tiku pie savām pirmajām plastmasas slēpēm un grafīta nūjām, mana aizrautība kļuva neaprakstāma.

– Sacensībās, trašu kopšanā netrūka arī kuriozu…

– Spilgtā atmiņā ir pāris republikas mēroga sacensības. Vienas notika Rīgā, Biķernieku trasē: bija traks atkusnis, sacensību vietā ieradāmies vien mirkli pirms starta, nepaspējām izbraukt trasi, tādēļ ik pa laikam bija sajūta, ka maldos, vajadzēja stāties un lūkot virzienu, bet finišā tāpat biju otrā, aiz komandas biedrenes. Toreiz Ķeipenes komandai bija 1. vieta, bet republikas finālsacensībās Ērgļos meitenes tika pie sudraba godalgām.

Ļoti zīmīgas sacensības izvērtās, kad sniega segas tikpat kā nebija, bet mums bija jāuzņem slēpotāji no vairākiem rajoniem. Gājām palīgā skolotājam glābt trasi – sniegu nesām ar rokām, maisiņiem; kur sliedēm cauri sūcās ūdens, klājām virsū koka sprungulīšus, kuplus egļu zarus, apberot ar sniegu, sliedes pārvelkot no jauna un jauna... Viesiem bija ko brīnīties: apstākļu slēpošanai nav nekur, bet Ķeipenē – ideāla trase! Sportam veltīju visvairāk laika, protams, arī citos veidos: lodes grūšanā, šķēpa mešanā, tāllēkšanā, augstlēkšanā, skriešanā, rokasbumbā, basketbolā un, protams, visdedzīgāk slēpošanā...

– Ne mazāk aizrautīgas bija nodarbības pie skolotāja Jura Jefremova…

– Protams! Ļoti spilgtā atmiņā puķkopības pulciņš viņa vadībā. Skolotājs bija kaislīgs biologs, ķīmiķis un skolas apkārtnes apzaļumotājs. Viņa vadībā selekcionējām dāliju un zemeņu šķirnes, kuras tika godalgotās vietās pat toreizējās Vissavienības mērogā. Tas, protams, nozīmēja daudz darba skolas izmēģinājumu lauciņos, kur bija arī sava koku skola…

– Talantīgākie Ķeipenes skolas absolventi mācības turpināja Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā….

– Pēc Ķeipenes ļoti gribēju iet mācīties uz Murjāņu sporta vidusskolu, taču vecāki šo ideju kategoriski nocirta pašā saknē. Mana nākamā izvēle bija Skrīveri, jo tur Ķeipenes skolas absolventi bija iestaigājuši pamatīgu un pārbaudītu taciņu. Gribēju iet vieglo ceļu un mācīties humanitārajā novirzienā, bet mammas uzstādījums bija strikts: jāizglītojas fizikas/matemātikas klasē! Pareizi vien bija: arī vidusskolas laikā rajona matemātikas olimpiādēs izcīnīju labas vietas…

– Nekautrējies, dažkārt tiki pat uzvarētājas godā!

– Nu jā, arī tā mēdza būt… Skrīveros mācījās krietns pulciņš ķeipeniešu. Nedēļu dzīvojām internātā, tādēļ laika bija gana, lai turpinātu sportot, dziedāt, dejot. Sports sita augstu vilni: bija spēcīgas meiteņu basketbola un rokasbumbas komandas, kurās trīs gadus spēlēju arī es, vinnējot daudzus rajona un arī republikas mēroga mačus.

– Tavi vecāki bija Ķeipenes kolektīvās saimniecības galvenie speciālisti: mamma Ruta – ekonomiste, tētis Dzintars – inženieris… Tas neiespaidoja tavus izvēles ceļus?

– Ui, nu galīgi nē! Dažādos laikos man ir gribējies dažādi izpausties. Pēc vidusskolas beigšanas biju nodomājusi stāties ģeogrāfos, bet draudzene kaut kā pierunāja atbraukt līdzi uz Latvijas Universitāti, kur viņa grasījās iesniegt dokumentus ekonomistos. Iesniedzu arī es, tā sakot, draudzības vārdā. Lai arī konkurss bija milzīgs, tiku starp piecdesmit laimīgajiem budžeta grupā. Un, ja jau iestājos, nekas cits neatlika kā augstskolu pabeigt. Bet, ja nopietni, i patika, i padevās.

– Pamācījies arī ārzemēs…

– Sāku studēt, kad vēl bijām tikai pārmaiņu ceļā no plānveida uz tirgus ekonomiku. Pašiem savu zināšanu un pieredzes bija maz – lielākoties ekonomikas zinātne tika balstīta uz ārvalstu teorijām. Pateicoties labajām vācu valodas zināšanām, bakalaura studiju laikā man paveicās tikt studentu apmaiņas programmā – vienu semestri ekonomikas zinātnes varēju pastudēt Vācijā. Atmiņā šis posms palicis kā liels piedzīvojums un jaunu ārzemju draugu iemantošanas laiks. Vēl šodien sazināmies feisbukā.

– Ieguvi divus zinātņu maģistra grādus…

– Ar laiku teorijas mainījās, un mana iekšējā sajūta vedināja vēl pastudēt. Pēc ilgāka pārtraukuma iestājos Latvijas Universitātē un 2005. gadā ieguvu sociālo zinātņu maģistra grādu ekonomikā. Taču šīs zinības bija vairāk teorētiskas, un, tā kā mani interesēja prakse, iestājos Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā un 2009. gadā ieguvu profesionālo maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā. Tieši tad, kad sākām veidot savu rotaļlietu biznesu. Ekonomisko izglītību šajā dzīvē esmu it kā noslēgusi, bet atkal urda vēlme mācīties. Kad būšu skaidri izlēmusi, ko vēlos, šo domu realizēšu. Bet šoreiz laikam par un ap mākslām...

“Nāc līdzās!” 2019. gada Ziemassvētkos. No labās: Līva, mamma Baiba, Valsts prezidents ar kundzi, Lote, Lauma, tētis Edijs, mazā Dana priekšplānā.


– Jau studējot sāki strādāt, pēc augstskolas absolvēšanas turpināji, bet tad, kā pati saki, korekcijas ieviesa slavenākā jūsu ģimenes pārstāve Līva Paula. Viņas skološanās ceļš bez vecāku atbalsta, drīzāk cīņas (!) nav iedomājams… Bet Līvas izlaidumā tu teici: es esmu laimīga!

– Studiju laikā sāku strādāt tikko atvērtajā “McDonald’s”. Gada laikā tiku līdz restorāna vadītājai, rotācijas kārtībā kādu brīdi pat Tartu “McDonald’s” restorānā nostrādāju. Piecu gadu karjera šajā uzņēmumā noslēdzās līdz ar Līvas Paulas piedzimšanu.

Līvas ienākšana manā dzīvē daudz ko mainīja. Pirmajos gados bija ļoti, ļoti grūti pieņemt, ka Līva nekad neredzēs… Pamazām sāku pierast. Meklēju nodarbes un aktivitātes, kas līdzētu viņas attīstībai. Pēc speciālā bērnudārza Līva mācījās Strazdumuižas internātskolā, paralēli Juglas Mūzikas skolas klavierspēles klasē. Sākumā gāja ļoti grūti, bet apmēram 5. klasē sapratām, ka viņa spēj vairāk, nekā no viņas prasa. Beidzot 9. klasi, meitiņa ļoti labi nokārtoja centralizētos eksāmenus un bija pirmā skolniece, kura izvēlējās to darīt, jo parasti neredzīgie bērni ņem atbrīvojumu. Mums bija svarīgi saprast viņas zināšanu un spēju robežas, līmeni, salīdzinot ar “parastajiem” vienaudžiem.

– Apbrīnojama meitas uzņēmība un mammas pašaizliedzība!

– Līvai bija milzīga vēlme mācīties vispārizglītojošā vidusskolā, un mums izdevās pierunāt Babītes vidusskolu uzņemties šo misiju. Teikšu godīgi, sākumā raudājām abas, jo šim procesam neviens nebija gatavs, neviens nezināja, negribēja zināt, kā piemērot mācību līdzekļus, kā veikt pierakstus, piemēram, matemātikā un ķīmijā. Izlūdzos, lai izdevniecības vajadzīgās grāmatas Līvai izdod rediģējamā PDF formātā, jo tikai tādu lasa Līvas palīgierīces. Nopirkām viņai datoru ar speciālu runas sintēzes programmu, ar pašvaldības atbalstu iegādājām Braila rakstu ierīci. Lai arī Līvai sākumā bija bail no datora, jo baidījās to sabojāt, ātri tikām ar to galā. Atradu Līvai lielisku asistenti, pamazām visi pierada, un dzīve iegāja puslīdz normālās sliedēs. Bija jāpacīnās ar izlaiduma eksāmeniem, viņai pielāgoti bija tikai latviešu un angļu valodas eksāmeni, tos arī ļoti labi nokārtoja. Vidusskolas izlaidumā es patiešām biju laimīga, jo Līvai bija izdevies īstenot savu sapni, viņa bija ieguvusi vērtīgu pieredzi tālākajai dzīvei – reālai dzīvei un reālai videi.

– Ko Līva dara tagad?

– Tagad Līva studē Latvijas Kultūras akadēmijas programmas “Starpkultūru sakari” apakšprogrammā “Latvija – Spānija”, nu jau ir otrajā kursā budžeta grupā. Mācās ar milzu interesi un prieku. Brīvi runā arī spāniski. Šogad viņai mācību programmā bija filozofijas un literatūras vēsture, kur ļoti daudz jālasa. Rudenī atkal saķēru stresu, jo sapratu, ka neesmu spējīga šo apjomu nolasīt priekšā. Bet atradām risinājumu – nopirkām Līvai speciālu grāmatu lasīšanas ierīci, tagad drukātās grāmatas viņa spēj lasīt pati.

Paralēli visam cauri vijas mūzika. Pēc klavierspēles klases beigšanas Juglas Mūzikas skolā Līva turpināja apgūt saksofona spēli pie Ievas Slokas. Muzikālo izglītību un saksofona apguvi šobrīd turpina Pāvila Jurjāna Mūzikas skolas 11. klasē pie lieliska pedagoga Ainara Šablovska. Gatavojas milzīgam konkursam. Kaut kad, iespējams, šoruden…

– Bet ne mazāk slavenas, ievērojamas ir arī citas tavas atvases, ne mazāk svarīga ģimene, darbs, savs biznesiņš, vīra drošais balsts…

– Dzīvojam Babītē, Līvai ir trīs māsas. Laumai tūlīt būs sešpadsmit gadi, mācās Babītes vidusskolas 10. klasē, beigusi Babītes Mūzikas skolas kokles spēles klasi, turpina muzicēt Babītes novada koklētāju ansamblī “Balti”. Lotei ir divpadsmit, ļoti talantīga daudzās mākslās. Mācās tās pašas vidusskolas 6. klasē, Babītes Mūzikas skolas 5. kora klasē un apmeklē nodarbības Jūrmalas Mākslas skolā. Danai tikko palika astoņi gadi, mācās Babītes vidusskolas 2. klasē un Babītes Mūzikas skolas 1. kora klasē.

– Apbrīnojami! Kā ar visu tiekat galā?

– Skaidrs, ka algotu darbu man sen nav nācies strādāt. Līva un viņas māsas aizņēma gana daudz laika un spēka. Tā nu jau sen iztiku pelnām savos biznesiņos. 2008. gadā kopā ar vīru Ediju radījām savu koka rotaļlietu zīmolu “Lotes Toys”. Veidojam, ražojam koka rotaļlietas. Vīrs atbild par ražošanu, es – par pārdošanu. Ļoti noder valodu zināšanas: vācu, angļu, krievu. Sākums bija grūts, skrējām apkārt pa pasauli kā traki, bet nu jau var teikt, ka viss ripo savu gaitu un mūsu rotaļlietas aiziet plašajā pasaulē. Sasniegts zināms briedums: pēc naudas vairs neplēšamies, rāmi un lēnām atstājam laiku sev un bērniem...

– Uztveru jūs kā mūziķu ģimeni: pati dziedi kopā ar meitiņām. Kā jums izdodas noturēties uz pareizās nots un muzikālajā formā? Darbojaties arī fondā “Nāc līdzās!”…

– Man pašai nav sanācis iet mūzikas skolā, lai arī ļoti gribēju…Varbūt arī tādēļ visas meitas mācās mūziku, ir brašas dziedātājas. Fonda “Nāc līdzās!” misija ir dot iespēju bērniem, jauniešiem ar īpašām vajadzībām atraisīt talantus, ar mākslas palīdzību veicinot iekļaušanos sabiedrībā. Šogad fonds svinēs divdesmit piecu gadu jubileju. Līva tajā darbojas jau vienpadsmit gadus. Visu šo laiku ir bijusi “Nāc līdzās!” festivāla laureāte ar iespēju Ziemassvētkos kāpt uz lielās skatuves kopā ar slaveniem mūziķiem. Tas viņai ir milzu stimuls un gandarījums. Savukārt “Nāc līdzās!” koris pastāv septiņus gadus, un sākumā tajā dziedāja tikai jaunieši ar īpašām vajadzībām. Ar laiku radās vajadzība pēc dziedātāju asistentiem, tad nu sanāca, ka par dziedošajiem asistentiem kļuva vecāki un ģimenes locekļi.

“Nāc līdzās!” korī es sāku dziedāt tikai pirms 2018. gada Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētkiem. Sapratu, ka nevaru Līvu ar drošu sirdi laist lielajās ļaužu masās, arī māsas vēl nebija tik lielas, lai tiktu ar visu galā. Nebiju dziedājusi kopš skolas laikiem, bija bail, vai izdosies. Izdevās! Dziesmu un Deju svētki man bija liels un skaists pārdzīvojums. Novēlu katram kaut reizi mūžā Dziesmu svētkos būt iekšā kā dalībniekam! Šobrīd korim ir liegts mēģināt, bet ceru, ka drīz varēsim muzicēt atkal. Pietrūkst!

– Saruna it kā noslēdzas ar to, ar ko sākās. Ka ģimene tev ir viss un ka esi laimīga…

– Tā gluži nav. Pēdējā laikā cenšos vairāk laika veltīt sev. Daudzus gadus biju ziedojusies tikai ģimenei, līdz kādā mirklī sajutos bez prieka. Tā es lēnītiņām iemācījos pateikt “nē” un darīt arī to, ko pati vēlos. Man patīk iet! Pavasarī gar jūru viena pati izstaigāju piecdesmit kilometrus maršrutā Lielupe–Engure. Vasarā ar draugiem sanāca vēl vieni piecdesmit kilometri no Ragaciema līdz Mērsragam. Šogad iecerēts kājām aiziet līdz Kolkai vai otrādi – no Kolkas līdz mājām. Patīk ceļot, arī pa Latviju, kur vēl tik daudz neizpētītu vietu. Joprojām patīk slēpot – ka tik būtu sniegs! Aizrautīgi lasu. Sirdij tuvi ir klasiskās un kora mūzikas koncerti. Vasarā ierokos dārzā un siltumnīcā. Šobrīd pamazām no mammas atkal topu par Baibu. Jā, esmu laimīga!

– Paldies par sarunu, Baiba! Nevaru nepateikt, ka tagad pazīstu tevi daudz vairāk un jūtos dziļi saviļņots un aizkustināts…

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.