Bērns un mobilās ierīces. Pieredze un ieteikumi ^{Apriņķis.lv}

“Rīgas Apriņķa Avīze” devās noskaidrot, kāda šajā jomā ir vecāku pieredze un kādi ir psihologa ieteikumi, kas vecākiem būtu jāņem vērā.

Vasarā lieto vairāk

Laurai ir trīs bērni. Meitām ir desmit un septiņpadsmit gadi, dēlam – divi. Abām Lauras meitām ir tālruņi, turklāt desmitgadniecei Luīzei ir arī viedpulkstenis.

Laura stāsta: “Jau tad, kad vecākā meita uzsāka skolas gaitas, aktuāls bija jautājums par mobilā tālruņa iegādi. Tiesa, no spēlēm toreiz bija pieejama labi ja “čūska”. Pirmo mobilo tālruni gan vienai, gan otrai meitai pirkām, kad viņas uzsāka mācības 1. klasē, jo mums šķita svarīgi, lai mēs varētu sazvanīties. Taču tagad uzskatu – ja ir cita iespēja sazināties, tad 1. klasē tālrunis nav nepieciešams.

Stundu laikā tas tāpat bērniem nav pieejams. Arī pēc stundām bērns var tālrunim uzmanību nepievērst un uz zvaniem neatbildēt. Rezultātā tālrunis savu funkciju nepilda, jo visu laiku stāv somā ar izslēgtu skaņu un kaudzi neatbildētu zvanu. Šā iemesla dēļ vidējā meita jau gadu lieto viedpulksteni.

Pulksteni ir atļauts turēt uz rokas arī stundu laikā. Ja nemaldos, Luīzes klasē diviem skolēniem ir viedpulkstenis. Man ļoti patīk. Ar viedpulksteni iespējams sazvanīties – zvana laikā ieslēdzas brīvroku režīms, meita var izlasīt arī manis sūtītās ziņas. Atbildēt uz ziņām gan nevar. Tāpat tālrunim ir bērna atrašanās vietas noteikšanas funkcija. Tā noder tad, ja kaut kur atstātais vai nozaudētais pulkstenis jāatrod. Iespējamas arī papildfunkcijas drošībai, piemēram, vecākiem tiek nosūtīta ziņa, ja pulkstenis strauji maina atrašanās vietu, pārvietojas ātrāk par 30 kilometriem stundā. Spēļu, paldies dievam, tur nav.

Luīzei mājās ir tālrunis, kas tiek izmantots spēlītēm brīžos, kad vecāki to ļauj. Kaut gan jāsaka, ka mēs tālruņa lietošanu īpaši neierobežojam, drīzāk piedāvājam alternatīvas brīvā laika pavadīšanai. Televizors, tālrunis, dators – tie ir līdzekļi laika nosišanai, un šajā brīdī bērna attīstība nenotiek, viņš vienkārši sastindzis sēž un skatās ekrānā, netiek attīstīta arī roku sīkā motorika. Un tad mēs brīnāmies, ka bērniem ir runas problēmas, slikts rokraksts.

Tāpat arī bērni mēdz kļūt agresīvi pēc ilgstošas skatīšanās ekrānā. Visa pamatā ir sarunas, skaidrošana. Kamēr bērns man uzticas un daudz ko stāsta, varu būt mierīga mamma.”

Kārums, kas jānopelna

Jāņa ģimenē aug divi puikas – deviņgadīgais Viesturs un trīsgadīgais Oskars. Viesturs pie sava pirmā tālruņa tika 2. klasē.

“Viesturs sāka apmeklēt pulciņus, kas notiek ārpus skolas, tādēļ radās nepieciešamība saskaņot dienas gaitas, sarunāt, kur un cikos kāds Viesturu vedīs. Viesturam ir iPhone 5s tālrunis. Izvēli noteica pavisam vienkāršs kritērijs – šis tālrunis mums jau bija mājās. Tā teikt, izmantojām tos resursus, kas ir pieejami.

Ar tālruņa lietošanu nekādas problēmas nav bijušas, spēlītes pārmērīgi nav spēlētas. Skolā tālruni lietot nav atļauts, savukārt pēc stundām jābrauc uz pulciņiem. Mājās Viesturam ir atļauts lietot tālruni, bet tam ir stingri ierobežojumi, piemēram, iepriekš sarunājam, ka tā būs tikai viena spēle.

Problēmas sākas tad, kad aizbraucam ciemos un Viesturs redz, ka citiem bērniem spēles tālrunī vai planšetē ir atļauts spēlēt ilgāk. Taču mūsu ģimenē spēles gan tālrunī, gan planšetē ir kā kārums, kas jānopelna. Piemēram, mums ir noruna – ja izlasīsi tik un tik lappušu grāmatā, varēsi paspēlēt spēles planšetē. Ja ir mēģinājumi pārkāpt noteikumus, mēs bloķējam daudzas aplikācijas, ko Viesturs iecienījis.

Kopumā gan jāsaka, ka viņam tālruņa lietošana nav sevišķi aktuāla. Par to liecina situācijas, kad viņš gandrīz aizmirst savu tālruni kafejnīcā uz galda vai arī atstāj to pa brīvdienām skolā.”

Normas dienā

Trīs dēlu mamma Ilze atzīst, ka norobežot bērnus no viedierīcēm ir tikpat kā neiespējami, jo tie ir visapkārt gan skolā, gan draugu un radu lokā. Šobrīd savs tālrunis esot vecākajam dēlam, kuram ir desmit gadi, savukārt septiņgadnieks un piecgadnieks mēdz uz maiņām spēlēt spēles planšetē.

“Vecākajam dēlam pirmo tālruni nopirkām, kad viņš gāja 2. klasē. Sākumā nopirkām Just5 tālruni, taču tam bija problēmas ar zonu. Skopais maksā divreiz – nācās pirkt citu tālruni, jo veikalā atteicās atdot naudu par Just5, jo defektu nekonstatēja. Nopirkām Samsung, un ar to problēmu nav bijis. Kad pēc vairākiem mēnešiem otrreiz aiznesu Just5 atpakaļ uz veikalu, tad gan ekspertīze atzina defektu un iedeva jaunu tālruni vietā.

Kad vecākais dēls gāja 1. klasē, daudziem klasesbiedriem bija tālrunis, bet 2. klasē – teju visiem, un arī mēs pievienojāmies vairākumam. Dēls ļoti vēlējās savu tālruni, lai iederētos to draugu pulkā, kam tālrunis jau ir, bet reāli viņš to skolā tikpat kā neizmanto. Arī sazvanīt viņu ir diezgan bezcerīgi – tad drīzāk jāzvana skolotājai. Tālrunis noder tad, kad dēls pats grib mums piezvanīt. Biežāk tālrunis tiek izmantots mājās, kad dēls sarakstās ar klasesbiedriem “WhatsApp” grupā, spēlē spēles vai skatās video.

Jāatzīst, ka ik pa laikam paskatos, ko viņš dara “WhatsApp” grupā. Ir bijušas situācijas, kad kāds no klasesbiedriem grupā ir nepieklājīgi izturējies pret citiem. Pateicu par to skolotājai, un viņa audzināšanas stundā izrunāja ar bērniem pieklājīgas komunikācijas normas internetā.

Arī savam dēlam skaidroju, ka virtuālajā vidē jāizturas pieklājīgi pret citiem, ka nedrīkst atbildēt svešiniekiem un ka nedrīkst nevienam sūtīt privātas bildes. Skaidroju to tā: visu, ko tu ieliec internetā, tu parādi visai pasaulei uz visiem laikiem. Tad viņš saprot, par ko es runāju.”

Psihologa ieteikumi

Kādā vecumā bērnam var iegādāties pirmo mobilo tālruni, kādi ir atbildīgas tā lietošanas principi un kā pamanīt atkarības pazīmes, vaicājām psihologam Krišjānim Zarembam.

“Pētījumos pārsvarā valda uzskats, ka bērniem līdz divu gadu vecumam nevajadzētu skatīties jebkāda veida ekrānos,” teic speciālists. “Tas attiecas gan uz mobilajām ierīcēm, gan uz datoru un televizoru. Tāpat nav vēlams skatīties ekrānos pirms naktsmiera. Runājot par laika ierobežojumu, kāds ir pieļaujamais maksimālais laiks dienā, ko bērni sākumskolas vecumā drīkst pavadīt pie ierīcēm, tad tā ir aptuveni viena stunda. Taču pētnieki atzīst – jo vēlāk un pakāpeniskāk bērna dzīvē ienāk tehnoloģijas, jo labāk tas ir bērna emocionālajai, sociālajai un intelektuālajai attīstībai.

Bērnam uzsākot sākumskolas gaitas, vecākiem parasti aktualizējas jautājums par mobilā tālruņa iegādi, lai varētu ar bērnu sazināties. Taču sazināties iespējams arī ar klases audzinātāja starpniecību, jo laikā, kad bērns atrodas izglītības iestādē, bērns tiek uzraudzīts, pieskatīts. Nereti viedtālrunis tiek iegādāts, jo bērns saka: visiem klasē ir, bet man nav! Tas vecākos izraisa dažādas emocijas un domas, taču visticamāk, ka šie “visi” ir tikai daži klasesbiedri. Ja vecāki tomēr nolemj iegādāties bērnam tālruni, labāk, ka tas ir pēc iespējas vienkāršāks, tāds, kuram ir tikai zvanīšanas un īsziņu nosūtīšanas funkcijas. Labs risinājums ir viedpulkstenis.

Bērns nespēj izvērtēt savas rīcības sekas, tāpēc vecākiem rūpīgi jāseko līdzi tam, ko viņš viedtālrunī dara. Vislabāk, ja iesākumā mobilās tehnoloģijas vecāki ar bērniem iepazītu kopā, pārrunājot to, kas redzams ekrānā. Protams, ir pieejami arī video un spēles, kuru mērķis ir bērnu izglītot. Tas ir viens no jēgpilnākajiem mobilo ierīču izmantošanas veidiem.

Bērni nereti spēlē arī tādas spēles, kas ir absolūti nepiemērotas viņu vecumam un attīstībai, piemēram, spēles, kurās ir vardarbība, biedēšana. Tas var negatīvi ietekmēt viņu uzvedību saskarsmē ar citiem, kā arī miega kvalitāti, kas savukārt ietekmē bērna uzmanību, koncentrēšanās spējas.

Vecāki bieži vien iedod bērnam viedtālruni vai planšeti, lai tādējādi iegūtu brīvu laiku sev, tomēr šis risinājums strādā īstermiņā. Ģimenē vajadzētu būt vienotai kārtībai, noteikumiem, kas ir saistoši visiem ģimenes locekļiem, piemēram, ka ēšanas laikā neviens mobilās ierīces nelieto. Viedtālruni vai planšeti nevajadzētu izmantot kā sodu vai apbalvojumu, jo tas piešķir mobilajai ierīcei īpašu statusu. Veselīga attieksme pret mobilajām ierīcēm nozīmē, ka nepiešķiram tām īpašu vērtību.

Par atkarību no mobilajām ierīcēm liecina tas, ka bērnam tā kļūst par dominējošo interesi. Atkarības pazīme ir arī tā, ka laikā, kad bērns mobilo ierīci nelieto, viņš kļūst viegli aizkaitināms, agresīvs. Mūsdienās internetā pieejamais saturs ir veidots tā, ka tam gandrīz nav beigu, noslēguma – sociālajos tīklos vienmēr ir jauna informācija, bērnu interesējošie video “Youtube” tiek piedāvāti viens pēc otra. Tas viss rada spēcīgas emocijas, adrenalīnu, jo tas ir pieejams tepat un tūlīt, rokas stiepiena attālumā. Tāpēc atkarība, jo īpaši bērniem, var attīstīties ļoti ātri.

Taču – jo jaunāks ir bērns, jo vieglāk ir mazināt viņa atkarību. Un otrādi – jo bērns ir vecāks, jo neelastīgāka kļūst viņa uzvedība, jo smadzenes kļūst mazāk elastīgas. Ja vecākiem rodas aizdomas par atkarību no ierīcēm, lietošanas laiks jāsamazina pakāpeniski.”