Menu

VVD inspektors: Maluzvejniecība ir asinīs kopš padomju laikiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
  • Komentāri
VVD inspektors: Maluzvejniecība ir asinīs kopš padomju laikiem Foto: Valsts policija

Iestājoties lašveidīgo zivju ieguves lieguma periodam, Valsts vides dienests (VVD) no 1. oktobra līdz 31. decembrim pastiprināti kontrolē lašu un taimiņu dabiskā nārsta upes. Galvenā uzmanība pievērsta savvaļas lašu un taimiņu nārsta vietām Gaujā, Salacā, Ventā un to baseina upēs. Oktobrī Pierīgas ūdenstilpēs jau aizturēti divi maluzvejnieki.

Iereibis un caurā laivā

Jau divas nedēļas pēc tam, kad stājies spēkā liegums ķert lašveidīgās zivis, VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vides inspektori aizturējuši kādu zemūdens mednieku Gaujā pie Ādažiem, kur pārkāpējs bija nomedījis lielu taimiņa mātīti. Kā "Rīgas Apriņķa Avīze" jau ziņojusi, 22. oktobra pēcpusdienā pēc vairāku stundu ezera novērošanas inspektoriem izdevās pieķert maluzvejnieku, kurš bija izlicis tīklus Carnikavas novada Dzirnezerā. Informācija par šo maluzvejnieku tika saņemta no vietējiem iedzīvotājiem. "Mēs viņu aizturam gandrīz katru gadu," pastāstīja VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors Andris Strautiņš. "Ja ne mēs, tad Carnikavas pašvaldības policija. Saņēmām informāciju, ka viņš atkal ielicis tīklus. Tos viņš ezerā bija izlicis iepriekšējā dienā no rīta un jau bija izņēmis ārā, bet, kad mēs viņu aizturējām, viņš no jauna lika ūdenī citus tīklus. Kungs bija arī stipri iereibis, caurā gumijas laivā, kas ir pat bīstami dzīvībai."

Sabiedrība aktīvi ziņo par pārkāpējiem

Andris Strautiņš teic, ka rudens laikā maluzvejnieki visvairāk darbojas upēs, kur lašveidīgās zivis iet uz nārstu. Šīs upes tiek kontrolētas kā prioritāte. "Manā uzraudzības teritorijā ir Gauja, arī Saulkrastu upītes, un galveno vērību pievēršam lašu upēm," saka A. Strautiņš. "Pārsvarā mēs uzmanību veltām Gaujai un tās pietekām, Saulkrastu upītēm un, protams, arī citām upēm."

Vecākais inspektors skaidro, ka Gaujā nodarboties ar zemūdens medībām ir aizliegts. Neesot tā, ka ar zemūdens medībām nedrīkst nodarboties vispār, bet ir noteikts to ezeru un upju saraksts, kurās to drīkst darīt. "Gaujā tas ir aizliegts visu gadu," saka A. Strautiņš, "Carnikavas novada Dzirnezerā, Ādažu novada Dūņezerā to drīkst darīt, arī Juglas ezerā utt. Šie cilvēki ļoti labi zina, ka Gaujā to darīt nedrīkst, un mednieks, kuru aizturējām, ir vietējais iedzīvotājs, kurš apkārtni ļoti labi pārzina. Pateicoties sabiedrībai, mums maluzvejniekus izdodas noķert – makšķernieki un vietējie iedzīvotāji aktīvi ziņo par šādiem gadījumiem."


Valsts vides dienesta vecākais inspektors Andris Strautiņš teic, ka lašveidīgo zivju zvejas lieguma periodā inspektoriem darba ir daudz.

Hobijs asinīs kopš padomju laikiem

Interesanti, vai maluzvejniecības tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, vai arī tas ir hobijs, ko tā pa īstam saprot tikai vecāka gadagājuma cilvēki? VVD Lielrīgas reģionālās vides pārvaldes vecākais inspektors A. Strautiņš pēc savas pieredzes un novērojumiem zina teikt, ka grēkāži lielākoties ir vecāka gadagājuma kungi. "Manā praksē pēdējos gados nav bijuši gadījumi, kad mēs būtu aizturējuši kādu pārkāpēju jaunieti," saka A. Strautiņš, "pārsvarā tie ir vīri gados, kuriem šis hobijs ir asinīs varbūt jau no padomju laikiem. Jaunieši sēž pie datora, internetā, un, lai viņus aizdzītu naktī kaut kur likt tīklus, – tādi gadījumi faktiski nav bijuši."

Labā ziņa gan esot tāda, ka šis netikums, par laimi, vairs nav tik populārs cik pirms 20–30 gadiem. A. Strautiņš atceras, ka 90. gados un līdz pat 2000. gadam maluzvejniecība Latvijā bijusi izplatīta stipri vairāk. Viņš gan atzīst, ka šī nodarbe samazinājusies, pateicoties soda sankcijām, kuru apmērs ir pietiekami iedarbīgs: "Jāteic, ka sodi ir ļoti lieli, salīdzinot ar to, kā tas bija iepriekš. Šobrīd sods par zveju aizliegtā laikā, aizliegtā vietā ir līdz 700 eiro. Soda apjoms ir ievērojams."

Maluzvejniecība iet mazumā

"Maluzvejniecība, par laimi, iet mazumā, sabiedrība ir kļuvusi apzinīgāka," saka A. Strautiņš. Taču vienalga ir lašu tīkotāji, kas rudenī, kad uz nārstu upēs no jūras ienāk lašveidīgās zivis, vai nu liek tīklus, vai medī tos ar harpūnām. "Ir, kas nārsta vietās zivis ar žebērkļiem dur, bet šogad, par laimi, mēs vēl neesam aizturējuši tādus," saka A. Strautiņš.

Lašveidīgo zivju saudzēšanas laikā daudziem tomēr rodas kārdinājums doties uz upēm, lai iegūtu šīs augstvērtīgās zivis. Pavasarī un vasarā, kad lašveidīgo zivju upēs nav, maluzvejnieki vairāk rosās ezeros un liek tīklus tur. "Manā praksē ir pierādījies: ja cilvēks dzīvo kaut kur Gaujas tuvumā, viņš zina, ka rudenī tas lasis līdz viņa mājai atnāk, un tad viņam reizēm neiztur nervi – cilvēks aiziet uz Gauju un ieliek tīklu vai nodur to zivi. Viņam nemaz prātā nenāk braukt kaut kur uz ezeriem tīklus likt," saka inspektors.

Kāpēc ir tik svarīgi saudzēt lašveidīgos

Lašu un taimiņu krājumi, pēc Andra Strautiņa un ne tikai viņa vien novērojumiem, kļūst aizvien mazāki. Un, pat ja zinātnieki apgalvo, ka tie esot tādi paši, tā tomēr neesot. Parunājot ar makšķerniekiem un zvejniekiem, arvien apstiprinās fakts, ka šīs zivis iet mazumā. "Jūrā, kad zvejnieki atļautajā laikā zvejo lašus, tos no tīkliem un murdiem izēd roņi," saka A. Strautiņš, "un, ja mēs vēl tos pēdējos nenosargāsim, var pienākt brīdis, kad šīs zivis mēs redzēsim vairs tikai zoodārzā vai Dabas muzejā. Zivjaudzētavas, protams, katru gadu izlaiž lašu un taimiņu mazuļus, bet tas procents, kas atgriežas, ir ļoti neliels."


Aizliegtais auglis, protams, ir salds, taču sods par neatļautu zveju ir gana sūrs...

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.