Logo
Drukāt šo lapu

Neparastā Pierīga. Baldones novads – starp pagātni un nākotni Apriņķis.lv

Neparastā Pierīga. Baldones novads – starp pagātni un nākotni Foto: Una Griškeviča; publicitātes

Braucot uz Baldoni, autobusā skan vecā, labā grupas "Jumprava" dziesma "Prom no pilsētas", savukārt es pa ceļam cenšos atcerēties, ko zinu par šo Pierīgas novadu. Daudz jau nav – zinu, ka 80. gados šeit cepa ļoti garšīgus kliņģerus, pēc kuriem cilvēki brauca pat no Iecavas, un to, ka Baldone allaž bijusi slavena ar savām ārstnieciskajām dūņām un sērūdens avotiem. Taču, kā pārliecinājos manas lieliskās gides – Baldones Tūrisma attīstības biedrības locekles Zanes Ulmanes – vadītajā ekskursijā, Baldones novads patiešām ir gatavs piedāvāt ļoti daudz interesantu apskates objektu un aktivitāšu.

Ar slēpēm un riteni – tieši ūdenī

Kā stāsta Zane, Baldones novads var lepoties ar dažādām sportiskajām aktivitātēm, kam cilvēki nododoties ļoti labprāt, un ar tām saistīts arī mūsu pirmais apskates objekts – Baldones "Waterjump" jeb atpūtas komplekss ekstrēmo sporta veidu un aktīvās atpūtas cienītājiem. Protams, pašlaik pa Baltijā lielāko, 12 metrus augsto slip’n’slide estakādi dīķī neviens nemēģina iešļūkt ne ar slēpēm, ne snovborda dēli vai riteni, taču vasarā šī esot ļoti iecienīta atpūtas vieta. Tā tapusi pēc divu puišu iniciatīvas, pateicoties piesaistītajai Eiropas fondu naudai, līdz ar to ieeja šajā parkā ir bez maksas. Skatoties uz ledaini auksto ūdeni un tukšo tramplīnu, mēģinu iztēloties, cik aizraujoši skati šeit varētu būt vērojami gada siltajos mēnešos, savukārt Zane atgādina, ka te katru gadu jūlijā notiek Baldones "Waterfest" – īsts romantikas apvīts festivāls, savukārt dīķi iecienījuši vecpuišu un vecmeitu ballīšu dalībnieki, un tad varot redzēt dažādus tiešām fotosesijas vērtus skatus. Viņa pati gan neesot mēģinājusi pa estakādi nošļūkt, taču viņas mazbērni to novērtējuši par gana labu izklaidi esam.


Pašlaik 12 metrus augsto slip’n’slide estakādi Baldones ekstrēmās atpūtas parkā "Waterjump" neviens neizmanto, bet vasarās šī ir ļoti
iecienīta izklaides vieta.

Krāsainas gleznas un dūņu ziepes

Baldones dziednieciskais avots dokumentos minēts jau 15. gadsimtā, bet kopš 17. un 18. gadsimta, pateicoties ārstnieciskajiem sēravotiem un dūņām, tā sāka kļūt pazīstama arī kā kūrvieta. 1793. gadā barons K. fon Līvens šeit licis uzcelt pirmo sērūdeņu vannu māju, izbūvēt avotu un uzlikt tam jumtu. 1795. gadā viņš sēravota nostiprinājumu atjaunoja un virs tā uzbūvēja jumtu, zem kura piestiprināja uzrakstu vācu, latīņu un krievu valodā: "Hailung dem kranken, freude dem gesunden. Aegrotis saluti, sanis laetitial. Больному изцеление, здоровому увеселение." Baldones kūrortu oficiāli nodibināja 1797. gada 25. septembrī.

Zane atgādina, ka sanatorija un vannu māja Baldonē darbojusies līdz pat pagājušā gadsimta 80. gadu beigām, kad šis bija visas Padomju Savienības mēroga kūrorts, taču pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas tas viss vienā brīdī beidzās. Ap lielo sanatorijas ēku, kas celta 80. gadu vidū, virmojušas dažādas peripetijas, to iekārojuši uzņēmēji, bet viss beidzies ar čiku… Taču uzņēmīgie baldonieši gluži labi zina, kurā purvā brīvi pieejamas dūņas, un veiksmīgi tās liek lietā. To dara arī kolorītā mākslinieku ģimene – bijušie rīdzinieki Rita Pranča un Andrejs Bovtovičs, kuri jau vairākus gadus saimnieko "Lauku" mājās. Šeit acis priecē ne tikai abu mākslinieku košās, spilgtās un ļoti izteiksmīgās gleznas, bet arī labi smaržo, jo otra viņu nodarbošanās ir ziepju gatavošana. Tām tiek izmantotas tikai dabīgās izejvielas – kazas piens, auzas un arī vietējās dūņas. Vēl pirms vairākiem gadiem kazu ganāmpulku turējuši paši – nu tās atdotas kaimiņiem. Saimniecībā bijuši arī truši, kas pērn pamanījušies apgrauzt kaimiņu kāpostlauku un Ritas mīļāko dievkociņu, un vairāki bišu stropi. "Mājlopi ļoti piesien pie mājas, tāpēc tagad kazas pienu ņemam no kaimiņiem, savukārt trušus palaidām savvaļā. Vistas nokoda lapsa, bet bites aizspietoja," ar smaidu rezumē Andrejs, bet Rita piebilst, ka tagad abiem esot vairāk laika gleznošanai, kā arī meistarklašu vadīšanai, jo cilvēki itin labprāt vēloties gan iemācīties rīkoties ar otu, gan gatavot ziepes. Turklāt novembrī abi mākslinieki ar savām gleznām piedalīsies izstādē Rīgā, Dzelzceļa muzejā. Taču, ja kāds interesents vēlēsies viņus apciemot, lai apgūtu kādu no abām piedāvātajām nodarbēm, arī tam laiku atradīšot.


Baldones spožums un posts – tā vietējie dēvē kādreizējā kūrorta teritoriju, kur laikazobs pamazām sagrauž gan grezno vannu māju, gan lielo sanatorijas ēku.

Ar skatu līdz apvārsnim

Lai gan aktīvie ziemas sporta veidi – slēpošana un snovošana – nav mana mīļākā brīvā laika nodarbe, Latvijā šādu aktīvistu netrūkst. To var darīt arī Baldonē, Riekstu kalnā, kur iekārtotas vairākas slēpošanas trases. Kamēr gaidām sniegu, Riekstu kalns piedāvā citas aktīvās izklaides iespējas – piemēram, rodeļu trasi un "Mežakaķi", kura pirmo grūtības pakāpi esot izmēģinājusi arī Zane. Protams, ja reiz esat atbraukuši līdz Riekstu kalnam, noteikti jāuzkāpj 19 metrus augstajā skatu tornī, kas pirms pāris mēnešiem uzcelts kalna jaunākajā nogāzē. No tā paveras fantastiska ainava uz apkārtni, turklāt no šejienes var saskatīt Rīgas augstākās smailes – piemēram, Zaķusalas TV torni. Tiesa, taka uz torni pagaidām nav labiekārtota, taču fiziska piepūle nekad nevienam nav nākusi par ļaunu. Starp citu, vēsturiskās liecības vēsta, ka no koka būvēts skatu tornis šeit esot bijis jau 19. gadsimta sākumā.


No 19 metrus augstā Riekstu kalna skatu torņa paveras iespaidīga ainava, turklāt no šejienes labi redzamas Rīgas augstākās smailes – piemēram, Zaķusalas TV tornis.

Zem zvaigžņotās debess kupola

Kuru no mums gan kādreiz nav vilinājušas zvaigznes vai vismaz iespēja tās aplūkot? Atceros, ka skolas gados labprāt ik pa brīdim apmeklēju planetāriju, kas vēl 80. gadu sākumā atradās tagadējā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrālē pie Esplanādes. Tur bija iebūvēts unikāls "Carl Zeiss" aparāts, ar kura palīdzību tika iegūti zvaigžņotās debess attēli, kurus pēc tam projicēja uz kupolveida telpas griestiem. Laiki mainījās, planetāriju likvidēja, bet par to, kur palika šī bezgala vērtīgā iekārta, vēsture klusē… Taču tāpēc jau neesam palikuši bez iespējas papētīt, kas īsti notiek zvaigžņu pasaulē, jo to piedāvā arī Baldones observatorija, kur zvaigžņotās debess novērojumi notiek kopš 1966. gada. Kopš tā brīža šeit darbojas arī "Varenais Šmits" jeb Baltijā lielākais firmas "Carl Zeiss" Šmita teleskops, ar kuru var novērot un fotografēt plašus debess laukus. Turklāt, pateicoties modernajām tehnoloģijām un satelītiem, zvaigžņoto debesi var pētīt arī diennakts gaišajā laikā (tās online attēls tiek projicēts uz zāles griestiem). Kā stāsta šīs vietas saimniece Vija Eglīte, kura atradusi brīvu brīdi starp ekskursijas vadīšanu divām skolēnu grupām, par zvaigznēm un debesu ķermeņiem interesējoties ne tikai astronomi, bet arī bērni. "Kad runājam par Saturna gredzeniem, visi domā, ka tie ir kompakti un tādi, pa kuriem var pārvietoties ar velosipēdu. Kad viņi attēlā ierauga, ka gredzeni sastāv no ledus bluķiem, daudzi saka – vajag tikai gribēt, tad arī tur varēs braukt ar riteni," smejas Vita un, kārtojot pledus, piebilst, ka šo zāli nekad neapsilda, jo tas varētu kaitēt unikālā teleskopa spoguļiem. Starp citu, otra populārākā planēta apmeklētāju vidū esot Marss, taču, kad bērni uzzina, ka tur nav pieejams Wi-Fi, viņi nemaz nekārojot tur nokļūt, pat ja tiek piesolīta kola un čipsi. Un vēl noteikti jāpiemin, ka tieši Baldones observatorijā mūsu astronomi atklājuši vairākus desmitus mazo planētu jeb asteroīdu, no kuriem viens ieguvis Baldones vārdu.


Ja ir vēlme papētīt zvaigžņoto debesi, to ar Baltijā lielāko optisko teleskopu – Šmita teleskopu – var izdarīt Baldones observatorijā. Pateicoties modernajām tehnoloģijām, zvaigznes redzamas online režīmā.

Kas slēpjas aiz baroka durvīm?

Kamēr braucam uz Mercendarbes jeb Mercendorfas muižu, Zane atgādina, ka savulaik šis novads bijis slavens ar savu dzelzceļu – lai atceramies kaut slaveno Ikšķiles–Baldones zirgu tramvaju vai dzelzceļa līniju, kas savienoja Vecumniekus ar Daugmali. Tagad par to liecina vien dažviet saglabājušies dzelzceļa uzbērumi mežā, un, kā saka mana gide, vienā vietā vēl varot nojaust, ka savulaik tur bijuši pieci sliežu ceļi.

Tikmēr pa ceļu, kas ved cauri krāšņai simtgadīgai liepu alejai, kurā joprojām kuplo vairāki simti koku, esam nokļuvušas līdz Mercendarbes muižai – vienai no krāšņākajām Baldones vēsturiskajām celtnēm, kur tagad iekārtots Baldones novada muzejs, Tūrisma informācijas centrs un izstāžu telpas. Muižas ēkas lielākais lepnums ir baroka stila durvis no ozolkoka, kas gan varētu būt atceļojušas no kādas citas ēkas. No Zanes un viņas kolēģēm uzzinu, ka Mercendarbes kā apdzīvotas vietas vēsture iesniedzas jau 13. gadsimtā, kad šīs zemes piederējušas Rīgas bīskapam. 17. gadsimtā šī vieta bijusi pazīstama kā Mertzdorf (Mercdorfa), no 18. gadsimta vidus to sauca par Mercendorfu, bet kopš 20. gadsimta 20. gadiem – par Mercendarbi. Savulaik tā piederējusi Kurzemes bīskapam, kurš 1786. gadā muižu pārdevis Fridriham Georgam fon Līvenam, kuram piederējusi arī Līves muiža tagadējās Daugmales teritorijā. Starp citu, tieši pateicoties fon Līvenam, Baldonē tolaik sācis darboties kūrorts, celta vannu māja un villas, kurās mitinājušies kūrorta viesi. Kopš Līvena laikiem muižas ēkā, kur līdz pat 2012. gadam darbojies bērnunams, vēl saglabājušās vēsturiskās kāpnes, vestibila oriģinālās flīzes un sienu krāsojuma fragmenti. Muzejā, kur apskatāmas gan vēsturiskas fotogrāfijas, gan dažādi sadzīves priekšmeti, var iepazīties gan ar novada, gan kūrorta vēsturi. Un baldonieši, tāpat kā ķekavieši, pamatoti lepojas, ka viens no viņu pazīstamākajiem novadniekiem ir rakstnieks Alfrēds Dziļums, kura romāna "Vienas vasaras zieds" notikumi balstās uz patiesiem notikumiem Baldones apkārtnē. Tagad muižā notiek dažādi kultūras pasākumi un tiek rīkotas izstādes, ļaujot apmeklētājiem iepazīt arī kaimiņu novadu mākslinieku daiļradi.

Ķirzaciņa, vāverīte un Māriņa

Protams, esot Baldonē, ir jāiegriežas arī Ceriņu parkā, kur pašlaik krāšņi zied rudenīgās hortenzijas un gaisā jaušas sērūdenim raksturīgais aromāts. Un kā nu ne, ja tieši šeit zemes virspusē vairākās vietās joprojām izplūst šis ūdens, kam piemīt ārstnieciskas īpašības. Leģenda vēsta, ka neredzīga meitene, vārdā Māra, katru dienu skalojusi acis ar šo ūdeni un tiešām atguvusi redzi. Vai tā ir taisnība, neņemos apgalvot, taču Zane teic, ka cilvēki ūdens ārstniecisko iedarbību esot izmēģinājuši, turklāt ar visai labām sekmēm. Lai nu kā, parku joprojām rotā gan Svētās Māras skulptūra (to veidojis tēlnieks Voldemārs Jākobsons), no kuras izplūst sērūdens, gan arī vāverītes un ķirzaciņas skulptūras, kas vienlaikus ir arī sērūdens ņemšanas vietas. (Jāpiebilst, ka juku laikos abas no bronzas darinātās skulptūras tika nozagtas, tāpēc to vietā uzstādītas marmora skulptūras, kas nostiprinātas tā, ka, citējot Zani, tās būs ļoti grūti nozagt). Izmetam līkumu līdz bijušajai vannu mājai un sanatorijas ēkai, kas atgādina par bijušo godību, bet pašlaik diemžēl dveš pamestības elpu. Aizstaigājam arī līdz caurulei, pa kuru Ķekaviņas upītē ietek sērūdens, bagātinot tās ūdeņus ar vērtīgām vielām (pēc analīzēm spriežot, dzert to nevajadzētu, taču baldonieši dzer un nesūdzas). Vietējo aktīvistu veidotās sajūtu takas izstaigāšanu gan atstāju mazliet siltākam laikam, lai gan saprotu, ka būtu interesanti ar basām kājām sajust čiekurus, akmentiņus, slavenās Baldones dūņas un šaursliežu dzelzceļa posmu – visu, kas raksturo šo interesanto novadu.

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024