Dace Melbārde: "Es labprāt turpinātu strādāt" Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Kultūras ministra amatā Dace Melbārde bija piecus gadus. Ja vien būtu tāda iespēja un piedāvājums, viņa labprāt turpinātu darboties šajā amatā, taču tas atkarīgs no politiskā spēka, kas veidos jauno valdību.
Foto: Jānis Deinats
Vērtējot piecu kultūras ministra amatā pavadīto gadu laikā paveikto, Dace Melbārde atzīst – teju astoņdesmit procentu no iecerētā ir izdarīts. "Es labprāt turpinātu strādāt, ja vien topošās valdības vadītājs man piedāvās šo amatu. Esmu gatava turpināt strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri atbalsta kultūru un tās prioritātes, kuras esam definējuši," sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" teic ministre, kura šonedēļ aktīvi piedalīsies valsts simtgades svinēšanā, jo viņai "nav bijis laika pēc vēlēšanām sēdēt uz čemodāniem" – viņa turpina darīt savu darbu un iet uz priekšu.
– Kas ir tie darbi, kurus izdevies paveikt šo piecu gadu laikā?
– Stājoties amatā, biju ļoti piesardzīga attiecībā uz lielu infrastruktūras projektu īstenošanu, taču mums izdevies sakārtot, piemēram, abas lielās Dziesmu svētku norises vietas. Par to ir patīkama sajūta. Mežaparka estrādē šobrīd ir pabeigta skatītāju zona un labā sadarbībā ar Rīgas domi jau uzsākta estrādes pārbūve, nodrošinot, ka svētku 150 gadu jubileju varētu svinēt laikmetam atbilstošā vietā. Prieks, ka būtiski uzlabojumi panākti arī Daugavas stadionā.
Taču daudzu politiķu un lēmumu pieņēmēju parāds Latvijas sabiedrībai ir Nacionālā koncertzāle Rīgā. Pozitīvi, ka šī valdība ir pieņēmusi stingru lēmumu un pateikusi, ka koncertzālei ir jābūt. Pateicoties šim jāvārdam, varam iet tālāk. Kultūras ministrijai ir uzdevums līdz gada beigām valdībā prezentēt koncertzāles atrašanās vietu. Tā jāizdiskutē ar Rīgas domi, pilsētas plānotājiem un arhitektiem un kultūras kopienu. Mums ir jāpiedāvā arī finansēšanas un apsaimniekošanas modelis. Tas nav viegli, jo viedokļi par to, kur un kādai jābūt koncertzālei, ir atšķirīgi. Domāju, būs ļoti līdzīgi tam, kā bija ar Nacionālo bibliotēku, proti, daļa sabiedrības būs par, daļa – pret. Taču ir ļoti svarīgi pareizajā brīdī pārstāt tikai runāt, jo nekad visi nebūs vienisprātis. Ir jāpieņem lēmums un jāsāk koncertzāles būvniecības process. Ne velti mūsu pasaulslavenie mūziķi jau gadiem ilgi norāda, ka Rīgā ir jābūt koncertzālei.
Šobrīd svarīgi ir saprast, kas vadīs valdību – spēki, kuri saprot un atbalsta kultūru, vai arī cilvēki, kuri priekšvēlēšanu laikā izteicās, ka kultūra nav svarīga un to var apvienot ar citām nozarēm. Arī koncertzāles jautājumā tam būs būtiska ietekme.
"Es ļoti lepojos ar Dziesmu un deju svētkiem, kas, manuprāt, bija vieni no skaistākajiem šo svētku pastāvēšanas vēsturē," atzīst kultūras ministre Dace Melbārde.
– Labs piemērs, manuprāt, ir Elbas filharmonija Hamburgā – kopš tās uzcelšanas apkārtne ir ļoti mainījusies un attīstījusies.
– Tieši tā. Kad biju tur iepazīšanās vizītē, tikos ar koncertzāles valdes vadītājiem, un viņi atzina, ka pilsētai no koncertzāles ir milzīga atdeve – būtiski pieaudzis tūristu skaits, vide ap koncertzāli ir ieguvusi citu ekonomisko vērtību. Jāteic gan, ka pati zāles būvniecība nav tas labākais piemērs, jo ievērojami pārsniedza plānotās izmaksas.
– Beidzamajās nedēļās sabiedrību pamatīgi saviļņojusi ierēdņu galvās dzimusī ideja skolās samazināt literatūras stundu skaitu…
– Cik man zināms, šobrīd mācību satura veidošana vēl tikai notiek, vēl turpinās diskusijas, ar kādām metodēm tas būtu darāms. Pagaidām stundu skaits nav samazināts, un, manuprāt, tas nav pieļaujams. Domāju, ka sabiedrības reakcija tiks adekvāti uztverta, un ir ļoti labi, ka šāda informācija publiskajā telpā parādās laikus, līdz ar to ir iespēja reaģēt gan sabiedriskajām organizācijām, gan spēcīgām personībām. Savu atzinumu sniegusi arī Kultūras ministrija, norādot, ka ir nepieciešams saglabāt literatūras apguvi vismaz pašreizējā apjomā.
Taču es gribētu pozitīvi vērtēt drāmas kā metodes aktualizēšanu, uzsverot to kā metodi, nevis mācību stundu. Ja drāmu izmanto kā metodi, tā ir iespēja jauniešus vairāk iesaistīt satura izzināšanā, likt iedziļināties tēlos, attīstīt empātiju un emocionālo inteliģenci. Man liekas, ka šajā gadījumā lietas vienkārši ir jāsauc īstajos vārdos un nevajag jaukt mācību priekšmetus ar metodēm.
Kultūras ministrijai ir svarīgi turpināt ieguldīt līdzekļus labas literatūras tapšanā, un tā ir vēl viena lieta, ar kuru es tiešām lepojos – ar literatūras nozarē paveikto aizvadīto gadu laikā. Jau vairākus gadus grāmatnīcās pirktāko darbu plauktos regulāri ir latviešu literatūras jaundarbi, jo īpaši sērijā "Mēs. Latvija. XX gadsimts". Acīmredzot cilvēkiem patīk lasīt pašiem par sevi, tāpēc atliek novēlēt Gundegai Repšei un citiem rakstniekiem, lai izdodas šo ideju vai līdzīgu projektu īstenot arī turpmāk.
– Vai ir iemesls runāt arī par filmu nozares uzplaukumu?
– Noteikti! Tas sākās jau pērn. Simtgades filmas ir pierādījušas, ka cilvēki vēlas labas mākslas filmas, kas stāsta par mums pašiem, kurās ekranizēti mūsu literatūras šedevri vai vēstures notikumi. Turklāt varam piesaistīt šiem stāstiem arī starptautisku uzmanību dažādos festivālos.
Tāpat esam pierādījuši nozares varēšanu lēmumu pieņēmēju acīs. Uzskatu, ka kultūrā ir ļoti svarīgs politiskās pēctecības jautājums. Kultūras nozare nemīl pārrāvumus, un šajos gados vairāki tādi ir bijuši – gan attiecībā uz Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, gan filmu nozari, kad tā gandrīz pilnībā tika iznīcināta ar vienu nepārdomātu un neizdiskutētu lēmumu. Manuprāt, kultūras nozarē nav nepieciešamas revolūcijas un reformas. Ja kaut kas ir jāmaina, tad tikai evolūcijas ceļā – daudz sarunājoties un ieklausoties citam citā.
Pilnu interviju lasiet "Rīgas Apriņķa Avīzes" 16. novembra numurā.
"Viens no simtgades kultūras programmas notikumiem, ar ko noteikti varam lepoties, bija izstāde "Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā" Orsē muzejā Francijā, kas francūžiem sagādāja milzu pārsteigumu," ar prieku saka Dace Melbārde.