Juris Pūce: Uzklausīšu un sadzirdēšu visus, bet nevaru apsolīt, ka visiem piekritīšu ^{Apriņķis.lv}

– Neredzu jēgu kārtējo reizi pārrunāt administratīvi teritoriālās reformas solītos ieguvumus, tādēļ jautāšu par iebildumiem, ar kuriem rēķinies.

– Arī pēcvēlēšanu periodā braukājot pa novadiem un objektīvi novērtējot situāciju, teikšu, ka liela daļa cilvēku, to skaitā mazos novados dzīvojošo, administratīvi teritoriālo reformu atbalsta. Bet, protams, ir arī bažas un bailes, un pašvaldību vadītāji (šajā gadījumā nav jēgas viņus par to kritizēt) šīs viņu vēlētāju sajūtas nodod tālāk. Bažas lielā mērā ir emocionālas un saistītas ar, teiksim tā, nomales sajūtu, respektīvi – bažas ir par to, vai, novadiem apvienojoties, mēs (kas nu katrā konkrētajā gadījumā) nepaliksim par nomali, kas nevienu neinteresē. Šo emocionālo attieksmi nedrīkst ignorēt.

Ir arī racionālā puse, kas saistīta ar demokrātisko deficītu, proti, ar varbūtību, ka, apvienojoties lielākās vienībās, samazinās kādas apdzīvotas vietas pārstāvniecība vēlētajās struktūrās. Šīs divas tēmas diskusijās parādās daudz biežāk nekā praktiska rakstura bažas par kādiem publiskajiem pakalpojumiem, jo, man šķiet, vairākums Latvijas iedzīvotāju ir sapratuši, ka ar pašreizējo administratīvi teritoriālo struktūru samērojami labus publiskos pakalpojumus visā Latvijas teritorijā nodrošināt nav iespējams. Un to apzinās arī cilvēki, kuri dzīvo mazajos novados.

Emocionālais faktors ir jāuzrunā ar korektu dialogu, parādot, ka neviens valsts varai nav vienaldzīgs. Domāju, ka valstij būs jāpiedāvā arī ļoti praktisks atbalsts, atsevišķa investīciju programma, kas būs vērsta uz teritorijām, kuras baidās kļūt par nomali.

Jāpiezīmē, ka šāda atbalsta pieredze ir realizēta gan citās valstīs, gan arī Latvijā. Reāli vērtējot, jāsaprot, ka šādas programmas gan nebūs nedz šogad, nedz nākamgad, tās jāplāno uz 2021.–2022. gadu.

Ja runājam par demokrātijas deficītu, pārstāvniecību, tad šobrīd Latvijā ir apmēram 1765 pašvaldību deputāti, un skaidrs, ka pēc reformas to skaits saruks. Un te ir iespējama diskusija, ko esmu gatavs arī pats rosināt, proti, vai apvienotajā pašvaldībā obligāti ir jābūt 17 deputātiem, kāpēc nevar būt, teiksim, 21? Jo tas, iespējams, palielinātu varbūtību, ka kāda pagasta iedzīvotāji ir pārstāvēti arī jaunajā sastāvā. Kopīgās izmaksas vienalga būs samazinājušās, savukārt demokrātijas deficīts būtu mazāks.

– Ministru kabineta 5. februāra sēdē, kurā, kā tēlaini izteicās premjers, tika dots starta šāviens administratīvi teritoriālajai reformai, jaunās valdības pirmajām sēdēm raksturīgo mierīgumu pajauca Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvis Māris Pūķis, kuram jau bija iebildumi. Pašvaldību lobiji ir pilnīgi normāla parādība, tomēr brīžiem grūti saprast, vai iebildumi ir tādēļ, ka nevar taču tā piekrist valdībai, vai tādēļ, ka ir reāla interešu sadursme.

– Divu nedēļu laikā, kopš esmu šajā amatā, esmu ticies ar divu plānošanas reģionu pārstāvjiem, ar Latvijas Pašvaldību savienības Latvijas Novadu apvienības valdi, ar Pierīgas pašvaldību apvienību, ar Reģionālo attīstības centru apvienību, ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju, un dažādas tikšanās, protams, vēl būs. Jau minētās bija ne tikai tādas iepazīšanās tikšanās – to laikā tika pārrunāta arī administratīvi teritoriālā reforma.

Ir skaidrs, ka pastāv viedokļu dažādība – ir pašvaldības, kas to atbalsta vairāk, ir tādas, kas ir mazāk atbalstošas, ir arī dažas, kas vismaz savulaik ir bijušas aktīvi pret. Es no savas puses pašvaldību vadītājiem esmu apsolījis, ka uzklausīšu un sadzirdēšu visus, uz iebildumiem centīšos atbildēt, ka neesmu iecirtīgs. Bet skaidrs, ka es nevaru apsolīt, ka visiem piekritīšu. Kaut vai tāpēc, ka viņu pašu intereses ir dažādas un nereti pat pretējas.

Un, starp citu, ar šo dilemmu ir jāsadzīvo arī Latvijas Pašvaldību savienībai, kurai tās biedru intereses ir jālīdzsvaro. Metodes, kādas šim mērķim tiek lietotas, ir dažādas – kāda nu kuro reizi… Bet jebkurā gadījumā es esmu atvērts dialogam.

– Es gan atgādināšu, ka daža laba no šobrīd koalīcijā ietilpstošajām partijām (tiesa, ne tā, kuras biedrs esi tu) savulaik deklarēja, ka ne tikai valdības sēdēm jābūt slēgtām, bet ka lēmumu pieņemšanai t.s. sociālo partneru piekrišana vairs netiks prasīta. Un zināmā mērā var šādu nostāju saprast, jo lēmums vienalga jāpieņem valdībai un parlamentam, savukārt sēdēs runāt pieteikušies lobiji lēmuma pieņemšanu pamatīgi ievelk.

– Laikam ejot, es pats esmu iemācījies vairāk novērtēt demokrātijas plusus. Jā, process var likties ilgāks un vairāk enerģijas patērējošs, turklāt nereti diskusijas ir par patiesībā nelielu daļu no kopējās problēmas. Tomēr vienlaikus šīs diskusijas ir iespēja sašaurināt neatrisināto jautājumu loku. Un es nepateikšu neko jaunu – demokrātija ir kompromiss. Vēlēšanas parāda vairākuma vēlmes, bet tas nenozīmē, ka nav jārespektē arī mazākuma intereses. Tas attiecas uz jebkuru sektoru.

Latvijas Pašvaldību savienības un citu pašvaldību organizāciju gadījumā to loma lēmumu pieņemšanā valstī ir mainījusies, jo mainījusies ir politiskā situācija. Es negribētu teikt, ka šis ir slikts laiks šīm organizācijām, es teiktu – šis ir citādāks laiks. Skaidrs, ka iepriekš ir bijušas valdības, kurās liela dominance bija partijām, kurās ir ļoti daudz pašvaldību vadītāju, un nereti šiem vadītājiem bija, kā saka, tieši kanāli partiju politikas ietekmēšanai, pat neizmantojot Latvijas Pašvaldību savienību.

Var gadīties, ka šajā valdībā tādas situācijas būs retāk, bet es neuzskatu, ka man ministrija ir jāvada pēc principa “kas ir slikti Latvijas Pašvaldību savienībai, tas ir slikti man”. Līdz ar to domāju, ka lielākajā daļā gadījumu mēs atradīsim pragmatiskus risinājumus kopā.

– Tajā pašā laikā (mēs to redzējām kaut vai minētajā valdības sēdē) savu vārdu administratīvi teritoriālās reformas jautājumos grib teikt arī citas ministrijas.

– No šī procesa gan es nebaidos, jo tas ir objektīvi neizbēgams un nepieciešams. Katrā jomā, kur vienlaikus darbojas gan valsts, gan pašvaldība, ir tāda komplicēta “puzle” (man gan labāk patīk teikt “mudžeklis”), un sarunās to min arī pašvaldību vadītāji, norādot uz nevēlamu nenoteiktību. Tos diedziņus ir jāsāk no viena gala vilkt ārā un atšķetināt. Bet svarīgi saprast, ka šis process lielā daļā gadījumā ir atkarīgs nevis no administratīvi teritoriālā izkārtojuma, bet no tā, kā ir organizēta konkrētās nozares politika.

Tāpat atsevišķa tēma ir tas, ko nozīmēs visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešana, bet mēs nevaram visu sasiet kopā ar šo reformu. Vienlaikus administratīvi teritoriālā reforma, ceru, palīdzēs risināt ar ceļu uzturēšanu un sabiedrisko transportu saistītās problēmas.

Piemēram, šobrīd daļu autoceļu pārvalda valsts, daļu – pašvaldības, turklāt noteiktie kritēriji atšķiras. Vai, pareizāk sakot, daudzu pašvaldību gadījumā īstu kritēriju vispār nav – ceļu uzturēšana notiek tā, kā konkrētajā pašvaldībā ir iegājies. Un rezultātā mēs arī šajā jomā redzam ļoti lielas atšķirības starp pašvaldībām. Ir labi uzturēti ceļi, un ir slikti uzturēti ceļi – resursu trūkuma vai nemākulības rezultātā.

Paralēli ir liela diskusija par to, vai visiem ceļiem, kas šobrīd ir valsts pārvaldībā, šādā statusā arī jāpaliek – varbūt kādus var atdot pašvaldībām. Bet tas līdz šim nav bijis izdarāms, jo vienā pašvaldībā dzīvo, simboliski izsakoties, tūkstoš cilvēku, citā četrdesmit tūkstoši, un valsts nevar tā lemt: šiem nodosim, bet šiem gan ne. Tas savukārt būs realizējams tad, ja pašvaldības būs savstarpēji salīdzināmākas izmēru un funkcionalitātes aspektā.

Līdzīgi ir ar citām funkcijām, kur pagaidām ir neskaidrības par to, ko dara valsts un ko pašvaldība. Piemēram, amatiermākslas, amatieru teātru uzturēšanas funkcija. Šobrīd objektīvi nav iespējams noteikt vienotus kritērijus valsts un pašvaldību dalībai kādā funkcijā, jo pārāk atšķirīgas ir pašvaldību reālās iespējas. Un te pat nav jāmin tādi radikāli piemēri kā Rīga un Baltinava, iespējas var atšķirties arī Ogrē un Lielvārdē. Līdz ar to, atgriežoties pie jautājuma, es esmu runājis ne tikai ar Daci Melbārdi (Latvijas kultūras ministre – red.), bet arī citiem ministriem, un no viņu puses esmu dzirdējis atzinumu, ka būtu ļoti vēlams iegūt samērojamāku pašvaldību struktūru, kas savukārt palīdzētu arī nozares politikas līmenī.

– Priekšvēlēšanu periodā izskanēja dažādas, to skaitā diezgan radikālas, idejas par Rīgas kā pašvaldības un Pierīgas pašvaldību tālākām attiecībām. Cik saprotu, tas vairs nav īsti koalīcijas dienaskārtībā.

– Manuprāt, Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienošana būtu pārsteidzīgs solis. Atgādināšu arī, ka administratīvi teritoriālās reformas mērķis ir nodrošināt, lai Latvijā ir patstāvīgas, uz ekonomikas attīstību vērstas pašvaldības, un vairākums Pierīgas pašvaldību šādu uzdevumu izpilda jau šobrīd. Cita lieta – un es par to esmu runājis ar Pierīgas pašvaldību apvienību –, ka mums ir jāmēģina reformu redzēt kā iespēju papildus impulsam, papildus iespējām, ja Pierīgas pašvaldības aktīvāk sadarbotos kādā jautājumu lokā. Bet tas ir atsevišķi vērtējams jautājums, kam nepieciešama dziļāka analīze.

Pēdējo gadu laikā mēs esam ieguvuši diezgan daudz datu valsts līmenī par iedzīvotāju mobilitāti, par to, kā mainās pieprasījums pēc publiskajiem pakalpojumiem, bet Pierīgā pēdējo aptuveni desmit gadu laikā ir diezgan nozīmīgi mainījusies iekšējā mobilitāte.

– Man savulaik Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes pētnieki rādīja, kā to var “nolasīt”, izmantojot, piemēram, LMT datus.

– Jā, un šajos datos būtu vēl vairāk jāiedziļinās. Lēmums par pašvaldību karti šai valdībai būtu jāpieņem šogad vēlā rudenī…

– Klimata pārmaiņu apstākļos tā teikt ir riskanti.

– Nu, novembrī, decembrī... Piekrītu – tie ir stabilāki apzīmējumi mūsdienās. Īsi sakot, līdz tam būtu jātiek skaidrībā ar šo jautājumu. Jo, saku vēlreiz, Pierīgas pašvaldībām nav resursu problēmas savu funkciju nodrošināšanai. Runa ir par to, ka, ja mēs raugāmies uz priekšu, vai mēs izmantojam visu šī Rīgas, sauksim to tā, urbānā areāla potenciālu?

Šobrīd pastāv dažas barjeras, piemēram, sabiedriskā transporta tīkla griezumā. Ja šajā areālā koncentrējas Latvijas ekonomikas lielākā daļa un tajā ir arī lielākais izaugsmes resurss, tad mums būtu arī jādomā, lai šo potenciālu nebremzē fragmentācija, kas Pierīgā patiesībā pēdējo gadu laikā diemžēl ir pieaugusi, kas izpaužas, teiksim, kā aktīva cīņa par deklarētajiem iedzīvotājiem, novērojama arī cīņa par skolēniem, kuri ir (tur nav ko slēpt) nozīmīgs ienākumu avots pašvaldībās, ja patur prātā valsts maksātās dotācijas skolotāju algām, kas faktiski ir atkarīgas no skolēnu skaita konkrētajā skolā. Notiek pārvilināšana, kas liecina, ka publisko pakalpojumu tīkls nav optimāls.

– Vienai no koalīcijas partijām bija ideja par to, ka valsts pārņem no pašvaldībām skolas.

– Mēs šo priekšlikumu valdības veidošanas sarunu laikā pārrunājām, bet – es arī šo administratīvi teritoriālās reformas piedāvājumu veidoju, uzturot domu, ka nozīmīga valsts un pašvaldību funkciju pārdale nenotiek. Un gan es personīgi, gan mani deleģējušais politiskais spēks minēto priekšlikumu uzskata par nepārdomātu.

Visdrīzāk, mums būtu nepieciešami daudzi gadi, lai tādu īstenotu – kaut tāpēc, ka tas nozīmētu pilnīgi jaunu pārvaldības struktūru veidošanu: kurš nodarbosies ar visu šo īpašumu uzturēšanu, kurš apmaksās komunālos maksājumus un pieņems darbā sētniekus? Tāpat tad ir jautājums, kurš uzņemsies saistības?

Šobrīd pašvaldības, ja skolas remontē, nepieciešamos līdzekļus lielākoties iegūst aizņemoties. Atņemt pašvaldībai īpašumu, bet atstāt kredītsaistības laikam taču būtu galēji netaisnīgi. Kā notiek saistību pārnese, kā tās tālāk tiek uzskaitītas? Un galu galā kurš tālāk lemj par jau citām saistībām, kas nepieciešamas skolu tīkla attīstībā? Teorētiski šāda reforma ir iespējama, bet tās radītie ieguvumi būtu relatīvi nelieli, toties būtu jānodedzina milzīgs apjoms politiskas enerģijas, lai to izdarītu.

– Paralēli administratīvi teritoriālajai reformai un ar to saistītajiem jautājumiem Latvijā ir pašvaldības, kas (saku to bez ironijas) prasa sev īpašu uzmanību, jo tās, piemēram, ir austrumu pierobežā.

– Skaidrs, ka ekonomiskās attīstības līmenis Latvijā ir atšķirīgs. Tāpat skaidrs, ka pievērst lielāku uzmanību reģionam, kas ir Eiropas Savienības ārējā robeža, ir loģiski – tā notiek arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Bet nav arī jāaizmirst, ka tāda problēma kā, piemēram, neliels iedzīvotāju blīvums, ir raksturīgs ne tikai austrumu pierobežas, bet arī, teiksim, Ziemeļkurzemes novados. Bet te es gribētu arī norādīt, ka, lai pieņemtu pareizus lēmumus, mums jāraugās, lai būtu pienācīgi statistikas dati, un tā nemaz nav tik vienkārša lieta, te ir nepieciešami uzlabojumi.