Mazās kuģošanas iekustināšanai jāsasniedz kritiskā masa (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Jāmotivē vidusslānis
Daudzus gadus parastajiem mirstīgajiem tas bija liegts. Mazās kuģošanas tradīcijās bija pārrāvums, jo padomju laikā jūrasspējīgas laivas drīkstēja piederēt tikai kolhoziem. Pēc neatkarības atgūšanas visiem bija vajadzīga nauda – laivas tirgoja prom uz ārzemēm. Ja jau kolhoza vairs nav, kam tad tās vairs vajadzīgas? Divtūkstošo gadu sākumā bandīti un citi bagātnieki sapirkās dārgas jahtas un kuterus, ar ko dižoties. Uzvedās kā narkokarteļu bosi. Un tad krīze 2008. gadā visu salika pa vietām. Parādu piedzinēji laivas atņēma.

“Lai kādā jomā sāktu veidoties tradīcijas un kultūra, vajag, lai vidusslānis sāk par to interesēties. Skandināvijā katrai ģimenei ir sava laiva. Pie mums tikai dažus pēdējos gadus sāk veidoties apziņa, ka nav nepieciešama superjahta, lai atrastos pie ūdeņiem,” secina jahtkluba komodors. Viņš uzsver, ka ļoti svarīgi, lai arī pašvaldības iesaistītos piekrastes sakārtošanā. Rīgā un ap to ir brīnišķīgi laivojami ūdensceļi, nesen arī Juglas ezers atvērts kuģošanai. Taču vajadzīgas arī piestātnes, krodziņi, vietas, kur piknikot, respektīvi – jārada mērķi, kurp laivotājiem doties. Iespējas attīstībai ir visplašākās, vajadzīga tikai gribēšana. Bet administratīvajā galā ar to ir, kā ir.

Īpašumtiesības ir problēma
Jau gadiem neatrisināts jautājums ir saistīts ar ūdeņu apsaimniekošanu Daugavā. No jūras līdz Vanšu tiltam par ūdeņiem atbildīga ir Rīgas brīvosta. Un aiz tilta sākas bīstamā zona, jo ne tur dziļums kartēts, ne bojas saliktas. Laivas sasit dzenskrūvi, sabojā motoru, salauž ķīli. Un no tādiem ūdeņiem labāk vispār izvairīties.

Vēl viens problemātisks jautājums jahtklubiem, līdz ar to katram, kam jādomā, kur savu kuģi pietauvot un aprūpēt, ir īpašumtiesības. Mazajām ostiņām nākas konkurēt ar privātīpašumu attīstītājiem, un tas nav vienkārši. Pie ūdeņiem mājas uzcēlušie bagātnieki bieži vien vēlas, lai šie ūdeņi un ainava piederētu tikai viņiem. Arī par Pilsētas jahtklubu, kas atrodas Ķīpsalā, visādas sūdzības sarakstītas. Miljonāram Vilim Vītolam laivas aizsedz skatu uz Vecrīgu un vispār – laivotāju rosība traucē.

Arī citiem klubiem problēmas rada tieši zemes nomas problēmas. Latvijas Zēģelētāju savienības ģenerālsekretāre Vita Matīse kā vēl vienu piemēru min burāšanas klubu “360”, kas par atrašanos Mežaparkā maksā bargu nomas naudu Izglītības un zinātnes ministrijai, kaut gan klubā notiek bērnu apmācība un vispār – veselīga dzīvesveida veicināšana būtu valstiski atbalstāma lieta.

Vajag visu par ūdeņiem
Šķērslis straujākai laivošanas un burāšanas ienākšanai sabiedrības nodarbju klāstā ir informācijas trūkums. Kur kuģot, kādi ierobežojumi ūdeņos, kur turēt laivu vai jahtu, kur saņemt pakalpojumus. Zēģelētāju savienība sabiedriskā kārtā cenšas apkopot vismaz informāciju par jahtklubiem – tā atrodama adresē sailinglatvia.lv – ar interaktīvu karti. Tā ir daudz labāka, nekā burātājiem piedāvā apskatīt Rīgas brīvosta – eastbaltic.eu.

Pašas ostas mājaslapā informācija par burāšanu un ūdenstūrismu ir vienkārši žēlīgi pieticīga, bet labā ziņa tā, ka problēma ir pamanīta un jaunajā mājaslapas versijā arī šī sadaļa tikšot izstrādāta bagātīgāk. Tiesa gan, jāņem vērā, ka ostai atšķirībā no ūdeņiem ir savas atbildības robežas. Tātad pagaidām tāda viegli pieejama resursa, kur būtu viss par Latvijas ūdeņu lietošanu, nav. Attiecīgi jaunajam laivotājam vai burātājam savs atpūtas uz ūdeņiem modelis jāliek kopā pašam – kā, kur, ar ko un cik tas maksā.

Kā ikvienā citā jomā, arī mazajai kuģošanai ir daudz formāli atbildīgo, taču trūkst ietekmīgu lobistu. Te piemērs būtu jāņem no makšķerniekiem – iepriekšējo Saeimu laikā viņi spēja sakārtot visus nepieciešamos normatīvus sev par labu. Un pat mazo kuģu tiesību piešķiršanu kuģošanai iekšējos ūdeņos atņēma Jūras administrācijai, kas turējusi briesmīgi augstu prasību latiņu un uzticēja Ceļu satiksmes drošības direkcijai. Tagad iegūt maza kuģīša kapteiņa apliecību var pavisam viegli. Pat kursi nav nepieciešami. Jāsamācās teorija un jānoliek eksāmens. Piekrastes ūdeņiem gan nepieciešams arī praktiskais pārbaudījums.

Ja Saeimā un Rīgas domē tiktu ievēlēti ar laivošanu un burāšanu saistīti cilvēki, iespējams, arī fundamentālās problēmas, kas traucē integrēt ūdeņus sabiedrības dzīvē, tiktu risinātas raitāk. Bet, iespējams, ka mazās kuģošanas iekustināšanai vienkārši jāsasniedz kritiskā masa. Tāpat, kā tas ir ar velosipēdiem un skrejriteņiem Rīgā.

Jo Latvijas ūdeņi būs bagātāki ar laivām, jahtām un kuteriem, jo lielākas iespējas, ka satiksmes politikas veidotāji beidzot pamanīs arī mazos kuģus.