Kādēļ Baltijas lasis kapitulē "peldošajām cūku fermām"? (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Ik gadu vairāki miljoni nēģu kāpuru

Carnikavas pašvaldība kopš 2013. gada finansējusi aptuveni 20 miljonu nēģu kāpuru ielaišanu upes augštecē. Nēģu kāpuru mākslīga pavairošana sadarbībā ar zivju audzētavu “Brasla” tiek veikta par līdzekļiem, kurus pašvaldība iepriekšējā gadā ir ieņēmusi no novada zvejniekiem par zvejas tiesību iznomāšanu. Tādējādi “nēģu karalistes” dome rūpējas, lai Carnikavas novadam raksturīgo nēģu zveja būtu saglabājama un attīstāma nākamajām paaudzēm.

Pēc mākslīgās pavairošanas nēģu kāpurus ielaižot Gaujā, katrs no tiem ir aptuveni milimetru resns un nepilnu centimetru garš. Upē tie pavada kādus trīs gadus, pēc tam migrē uz jūru, kur pāris gadu barojas, lai pēc tam atkal atgrieztos Gaujā uz nārstu. Nēģis izaug aptuveni sešu septiņu gadu laikā. Carnikavas novada pašvaldība ik gadu Gaujā posmā no Siguldas līdz Murjāņiem ielaiž aptuveni trīs miljonus mākslīgi pavairotu nēģu kāpuru.

Nēģu kāpuru iegūšana un inkubācija Latvijā uzsākta jau pagājušā gadsimta 60. gados zivjaudzētavā “Kārļi”, taču zinātniski pamatota nēģu audzēšanas biotehnoloģija tika izstrādāta tikai 80. gados Baltijas Zivsaimniecības zinātniskās pētniecības institūtā (tagadējais institūts “Bior”). Mūsdienās nēģu kāpurus iegūst zivjaudzētavās “Dole” un “Brasla”, kā arī pēc ilgāka pārtraukuma 2019. gadā to atsāka zivjaudzētavā “Pelči”. Katru gadu Latvijas upēs tiek ielaisti vairāki miljoni nēģu kāpuru, izkliedējot aptuveni 100 īpatņu uz vienu kvadrātmetru.

Arī Salacgrīvas novada dome ik gadu organizē nēģu kāpuru ielaišanu Salacā upes posmos no Staiceles līdz Mērniekiem un no Mazsalacas līdz Iģei, kur nav tik liela dabiskā veidā izšķīlušos mazuļu koncentrācija. Nēģu kāpurus Salacai piegādā zivjaudzētava “Kārļi”, kas veica arī to izlaišanu upē augšpus Staiceles. Savukārt kāpuru izlaišanu lejpus “stārķu galvaspilsētas” nodrošināja Salacgrīvas novada domes darbinieki. Nēģu kāpuru iegādei finansējums rasts, piedaloties Zivju fonda izsludinātajā projektu konkursā. Kopējās izmaksas – 3630 eiro, no tiem Zivju fonda finansējums – 3160 eiro.

Kas labāks – Baltijas vai Norvēģijas lasis?

Pēdējos gados krietni pieaudzis mākslīgi audzēto, pārsvarā no Norvēģijas eksportēto lašu piedāvājums mūsu lielveikalos un arīdzan Rīgas Centrāltirgū. Vai lasis no delikateses kļuvis par ikdienas patēriņa preci?

Laikā, kad sarūk Baltijas lašu nozveja, sabiedrībā dominē viedoklis, ka Norvēģijas fjordos rūpnieciskie audzēšanas apstākļi palielina kaitīgo ķīmisko savienojumu koncentrāciju, kā arī parazītu izplatību lašos, tādēļ mākslīgi audzēto lašu gaļas uzturvērtība ir zemāka nekā mūsu pašu zvejotajām cēlzivīm.

Norvēģijas lasis ir vispopulārākais Norvēģijas eksporta jūras produkts – to ēd vairāk nekā 100 valstīs, un tieši lasis veido 32 procentus no visa Norvēģijas zivju produktu eksporta apjoma. Ik gadu Norvēģija eksportē aptuveni 500 tūkstošus tonnu lašu un foreļu.  

Akvafermās lašu koši rozā nokrāsa tiek uzturēta ar sintētisko pigmentu – kantaksantīnu, kas 2002. gadā pēc Eiropas Komisijas Pārtikas zinātniskās komitejas ieteikumiem lašu barībā tika samazināts līdz 25 miligramiem uz kilogramu. ASV zinātnieki ir izteikuši bažas par Norvēģijas fermās audzēto lašu pārmērīgu piesārņojumu ar polihlorēto bifenilu, dioksīnu un citām toksiskām vielām, kurpretī Norvēģijas Pārtikas drošības departamenta ierēdņi uzskata, ka pesticīdu lietošana nevar radīt problēmas patērētājiem, jo noteikumi prasa to lietošanu pārtraukt vismaz 25 dienas pirms zivju nokaušanas, lai visi atlikumi tiktu izvadīti no zivs organisma, un tas tiekot ievērots.

Savvaļas lasim ir par 20 procentiem lielāks proteīnu saturs un par 10 procentiem zemāks tauku saturs nekā fermās audzētajam lasim. “Tas nav nekāds pārsteigums, jo fermās audzētās zivis nepavada savas dienas, enerģiski peldot aukstā okeāna ūdenī vai lecot augšā pa akmeņainām straumēm,” atzīst institūta “Bior” speciālists Vadims Bartkevičs.

Tikpat nepievilcīgs ir vides piesārņojums, ko rada lašu audzētavas. Pasaules zinātniskajā literatūrā tās pat tiek dēvētas par “peldošajām cūku fermām”, jo neapēstā barība (proteīna granulas) un zivju atkritumi biezā slānī noklāj jūras dibenu zem šādām fermām, veidojot labvēlīgus apstākļus vairoties baktērijām, kas savukārt patērē moluskiem un citām uz jūras dibena dzīvojošajām būtnēm nepieciešamo skābekli. Liela izmēra lašu ferma rada tikpat daudz ekskrementu, cik kanalizācija pilsētā ar 10 tūkstošiem iedzīvotāju.

Kopumā fakti un dažādu valstu monitoringa rezultāti liecina, ka uztraukumam par Norvēģijas laša uzturvērtības drošību nav pamata un tā nekaitīguma rādītāji pilnībā atbilst Eiropas Savienības un Latvijas normām. Tomēr, patērējot mākslīgi audzētos lašus, ir jāņem vērā tas, ka šim produktam ir augsts tauku saturs un uzturvērtības ziņā Baltijas savvaļas lasis pārspēj Norvēģijas fjordos audzēto lasi. Eksperti arī brīdina, ka tirgus pārpludināšana ar fermās audzētiem lašiem jau radījusi savvaļas lašu cenas kritumu, kas licis Baltijas jūras mazajiem zvejniekiem pamest tirgu un gadsimtos ierasto arodu.

Tajā pašā laikā Pasaules Dabas fonds jau otro gadu pievērš sabiedrības uzmanību ar kampaņu “Lai jūra čum un mudž”, skaidrojot to kā akciju cilvēku izpratnes par atbildību un ilgtspējīgu zivju resursu patēriņu vairošanai, kur ar zuša piemēru (pagājušajā gadā uzmanības centrā bija menca) tiek stāstīts, kā cilvēku ikdienas izvēles ietekmē vidi un jūras resursus. Pasaules Dabas fonda projektu vadītāja Elza Ozoliņa ir pārliecināta: “Mēs nevaram tikai zvejot un zvejot. Ir jāsalāgo temps un apjoms, kādā zivis tiek zvejotas, ar dabas iespējām šos resursus atjaunot. Dažādām ietekmēm ir jāapvieno spēki un jāizstrādā stratēģijas – gan uzņēmumiem, gan sabiedrībai, gan valsts institūcijām.”

Institūta “Bior” pētniece Sanita Purviņa ir optimiste: “Iespējams, ka Latvijas zivju resursu mākslīgas atražošanas plāns ir vienīgais valsts nozīmes ilgtermiņa plāns, kas ar dažādām korekcijām un uzlabojumiem veiksmīgi tiek īstenots līdz mūsdienām jau kopš Rīgas HES darbības sākuma 1974. gadā. Vai ir vēl kāds valsts mēroga plāns vai programma, piemēram, civilās aizsardzības, atkritumu apsaimniekošanas, izglītības vai veselības aizsardzības jomā, kas sekmīgi darbotos ilgāk par 45 gadiem, tas ir, no padomju laikiem līdz mūsdienām?”

Zivju resursu mākslīgās atražošanas plāns darbojas, un atšķirībā no vairākām Rietumeiropas valstīm Latvijā laši vēl arvien atgriežas uz nārstu dzimtajās upēs.