Apaļais jūrasgrundulis signalizē par klimata pārmaiņu izraisītu trūci ekosistēmā (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Ziemas bez sniega, rudens bez atvasaras

Nav apšaubāmas laiku lokos pārbaudītas patiesības. Arī klimata stāvokli var raksturot ar dažādiem, savstarpēji saistītiem rādītājiem, taču Latvijas apstākļos galvenie daudzgadīgie indikatori ir šādi: gaisa un ūdens temperatūra, dienu skaits ar gaisa temperatūru zem 0ºC, ledus segas pastāvēšanas perioda ilgums, sniega segas ilgums uz zemes. Pēc tā varam secināt, ka globālā mērogā pēdējo 100–150 gadu laikā notiek ievērojamas klimata pārmaiņas – tas kļūst siltāks, turklāt daudz straujāk nekā vairāku iepriekšējo tūkstošu gadu laikā.

Pēdējā vēsturiskajā laika posmā vērojamā globālā sasilšana var tikt izskaidrota tikai ar cilvēku darbības izraisīto (antropogēno) siltumnīcas efektu. Dažādu veidu kurināmā un degvielas sadedzināšana, rūpnieciskie izmeši, ūdenstilpju un okeānu piesārņojums, lopkopība, meža platību sarukums un cilvēku saimnieciskā darbība kopumā rada globālas pārmaiņas Zemes atmosfērā, kur uzkrājas ogļskābā gāze (CO₂), metāns un citas izmešu gāzes. Šis gāzes slānis Zemes atmosfērā darbojas līdzīgi siltumnīcas stiklam – tas ir caurlaidīgs ienākošajam starojumam, bet aiztur Zemes virsmas atstaroto siltumu.

Baltijas jūras baseinā, modelējot globālās klimata pārmaiņas jūras ekosistēmā un zivsaimniecībā, Latvijas Universitātē tapa pētījums “Klimata mainība un globālā sasilšana” Māra Kļaviņa un Andra Andrušaiša redakcijā valsts pētījumu programmas “Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi” ietvaros. Tiek prognozēts, ka šā gadsimta beigās Latvijā gada vidējā gaisa temperatūra paaugstināsies par 5–7ºC, un jo īpaši tas būs jūtams ziemā. Piemēram, ap 2050. gadu janvāra vidējā temperatūra sagaidāma virs 0ºC, bet vasarā bieži uznāks karstuma viļņi. Tāpat tiek prognozēts, ka Latvijā arvien biežākas būs bezsniega un bezledus ziemas, un arī iepriekšējā to lieliski pierādīja. Pavasaris būs bez lieliem paliem un iestāsies agrāk, bet rudens pienākšot vēlāk, lai gan šis gads par to neliecina. Nokrišņu daudzums kopumā pieaugšot nedaudz, taču biežākas kļūs atmosfēras ciklonisko aktivitāšu krasās svārstības, sausuma periodiem mijoties ar ilgstošām lietavām. Tādēļ nav ne mazāko šaubu, ka klimata pārmaiņas būtiski ietekmēs ne tikai savvaļas zivju resursus un zvejniecību, bet arī akvakultūras attīstību Latvijā nākamajos 30 un tālākajos gados.

Kur slēpjas Baltijas jūras unikalitāte?

“Zivis ir ekoloģiski plastiskas un ar lielu dabiskās atražošanas potenciālu, tāpēc spēj piemēroties vides svārstībām un atkāpēm no optimāliem vides apstākļiem. Pasaules okeāna mērogā klimata pārmaiņu izraisītā ūdens relatīvi nelielā sasilšana, iespējams, neradīs kritiskas sekas zivsaimniecībā, turpretī Baltijas jūrā un iekšējās ūdenstilpēs klimata pārmaiņu ietekme būs daudz lielāka. Siltākajos ūdeņos parādīsies dažādas jaunas zivju sugas, savukārt vietējās aukstūdeņu sugas var izzust. Tiek prognozēts, ka globālās sasilšanas ietekmē jūras rūpnieciskās zvejas depresija paplašināsies, bet akvakultūras loma visā pasaulē kopumā pieaugs,” ir pārliecināts mūsu zivju pētniecības patriarhs Andis Mitāns.

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “Bior” pētnieks Māris Plikšs jautā tieši: kā ekosistēmas izmaiņas Baltijas jūrā varētu ietekmēt sugu savstarpējās attiecības un zveju? Viņa gadu gaitā veiktie pētījumi liek mums nedaudz plašāk paskatīties uz Baltijas jūru ne tikai kā dabas vērotājiem, bet arī kā globālās sasilšanas līdzdalībniekiem un vaininiekiem.

Kas tad īsti ir Baltijas jūra? Tā ir slēgts iesāļūdeņu baseins ar samērā unikālu ekosistēmu, kas to atšķir no citām jūrām. Baltijas jūru drīzāk varētu uzskatīt par iesāļūdeņu ezeru, jo, no okeanogrāfiskā viedokļa, pasaulē par jūrām uzskata tos baseinus, kur ūdens sāļums ir lielāks par 29 promilēm (promile – viena tūkstošā daļa no procenta). Tai ir raksturīga ūdeņu vertikālā stratifikācija, kas nozīmē, ka sāļums palielinās līdz ar dziļumu. Turklāt 50–80 metru dziļumā ir izteikts sāļuma lēcienslānis, tā sauktais haloklīns, kur sāļums no 7–8 promilēm mainās uz 10–11 promilēm dažu desmitu metru robežās.

Jāņem vērā ļoti būtisks apstāklis – Baltijas jūrā ūdens apmaiņas laiks ir aptuveni 25–30 gadi, un tas ir mijiedarbības process starp Ziemeļjūras ūdeņu pieplūdumu un upju noteci. Ziemeļjūras ūdeņi lielo pieplūdumu gadījumos spēj nodrošināt liela mēroga ar skābekli bagāto un sāļo ūdeņu apmaiņu tieši dziļūdens ieplakās. Tomēr gados, kad pieplūdumu nav, dziļūdens ieplakās attīstās stagnācijas procesi un piegrunts slāņos parādās sērūdeņraža slānis, kur dzīvība nav iespējama.

Jāņem vērā arī tas, ka, salīdzinot ar citām līdzīgu platuma grādu Pasaules okeāna jūrām, Baltijā ir neliels augu un dzīvnieku skaits. Maz jūras zivju te ir tieši nelielā ūdens sāļuma dēļ, jo no jūras zivīm tam spēj pielāgoties tikai ar plašu sāļuma toleranci draudzīgās. Zemā temperatūra ziemā, it īpaši piekrastē, tradicionāli ir iemesls tam, ka tikai aukstummīlošās sugas spēj pielāgoties samērā skarbajiem vairošanās apstākļiem. Ne mazāk svarīga ir cilvēku aktīvā līdzdarbība visos šajos procesos, kas būtiski ietekmē ūdens kvalitāti, – Baltijas jūrai ir liels upju noteces baseins, kurš ietver aptuveni 85 miljonus iedzīvotāju.

Zivju ekoloģiskā mijiedarbība mazskaitlīgo zivju sugu kontekstā Baltijas jūras ihtioloģisko ainu padara diezgan vienkāršu – menca te ir galvenā plēsējsuga, kuras primārie barības objekti ir brētliņa un reņģe. Protams, pie plēsējsugām var pieskaitīt arī lasi un akmeņpleksti, tomēr to ietekme uz reņģēm un brētliņām ir neliela. Pēdējās desmitgadēs strauji palielinājies roņu un kormorānu jeb jūras kraukļu skaits, tomēr to postījumiem ir samērā lokāls raksturs. “Tāpēc ekosistēmas funkcionēšana ir lielā mērā atkarīga no reņģu, brētliņu un mencu krājuma dinamikas. Šajā, no zivju sugu skaita viedokļa, vienkāršībā arī slēpjas Baltijas jūras unikalitāte. Līdzīgu apstākļu un mijiedarbības starp jūras un saldūdens zivīm nav nevienā citā pasaules jūrā,” rezumē Māris Plikšs.

Turpinājums sekos.