Logo
Drukāt šo lapu

Biotopi ap mums. Vai protam tos apsaimniekot?

Dabas parkā "Piejūra" ietilpst arī pelēkā kāpa pie Garciema. Tā ir vieta, kur mīt gan garlūpas racējlapsene, gan citi kukaiņi, kas mīl siltumu un priežu mežu; te smilšu laukumiņos ligzdo arī stepes čipste, tādēļ ligzdošanas laikā kāpas apmeklētājiem būtu vēlams uzmanīgi skatīties, kur liek kāju. Dabas parkā "Piejūra" ietilpst arī pelēkā kāpa pie Garciema. Tā ir vieta, kur mīt gan garlūpas racējlapsene, gan citi kukaiņi, kas mīl siltumu un priežu mežu; te smilšu laukumiņos ligzdo arī stepes čipste, tādēļ ligzdošanas laikā kāpas apmeklētājiem būtu vēlams uzmanīgi skatīties, kur liek kāju. publicitātes, Aigars Lapiņš, Agnese Jeņina

Ikdienā staigājot gar upi vai ezeru, pa mežu, pļavu vai kāpu, mēs droši vien neaizdomājamies, ka tas ir biotops, turklāt bieži vien – aizsargājams. Arī Pierīgā tādu netrūkst, piemēram, dabas parkā "Piejūra", kas atrodas triju pašvaldību – Rīgas, Carnikavas un Saulkrastu – teritorijā. 

Lai noskaidrotu, kā tiek aizsargāti un apsaimniekoti biotopi, vai šajās platībās ir pieļaujama saimnieciskā darbība un kā tiek organizēta iedzīvotāju izglītošana, "Rīgas Apriņķa Avīze" iztaujāja divas ekspertes – Carnikavas novada pašvaldības Attīstības un plānošanas nodaļas "LIFE" projekta "LIFE CoHaBit" vadītāju Gundegu Ulmi un Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Projektu vadības pārvaldes Projektu nodaļas "LIFE CoHaBit" projekta vadītāju, teritorijas plānošanas un vides eksperti Lauru Veinbergu.

Kas ir biotops jeb dzīvotne?
Par biotopu sauc samērā viendabīgu platību, kas piemērota kādu konkrētu augu, dzīvnieku vai sēņu sugu pastāvēšanai, – vismaz tā liecina definīcija. Piemēram, pļava, purvs, grava ir biotopi, kas savukārt tiek dalīti vēl sīkāk: parkveida pļavas, upju palieņu pļavas, neskarti augstie purvi, kaļķaini zāļu purvi... Virsāji, iežu atsegumi, dažnedažādi mežu veidi, alas, kāpas, avoti, purvi – tā kā tas viss ir atrodams tepat ap mums, top skaidrs, ka Latvija patiešām ir bagāta ar ļoti daudzveidīgiem biotopiem jeb dzīvotnēm. Jāuzsver, ka daļa no tiem tiek klasificēti kā īpaši aizsargājami, taču tas nenozīmē, ka to esamība kādā teritorijā automātiski nozīmē saimnieciskās darbības ierobežojumu. Ir virkne dzīvotņu, kuru pastāvēšanai tieši nepieciešama cilvēka līdzdarbība, piemēram, zālāja pļaušana un siena novākšana vai pļavas noganīšana. Vēl der piebilst, ka arī Latvijā ir spēkā "Natura 2000" jeb Eiropas Savienības mēroga ekoloģiskais tīkls, kas veidots Eiropas nozīmes vērtību – savvaļas augu un dzīvnieku sugu, kā arī dabisko biotopu – aizsardzībai, jo "Ziņojumā par biotopu un sugu stāvokli Latvijā (no 2007. līdz 2012. gadam)" konstatēts, ka tikai 11 procenti Eiropas Savienības nozīmes biotopu veidu un 28 procenti sugu atrodas labvēlīgā aizsardzības stāvoklī. Kāda ir situācija ekspertu vērtējumā?

Govis un kazas visprecīzāk un atbilstošāk varētu kopt daudzus biotopus. Diemžēl šos dzīvniekus Latvijā tikpat kā vairs neredzam.
Govis un kazas visprecīzāk un atbilstošāk varētu kopt daudzus biotopus. Diemžēl šos dzīvniekus Latvijā tikpat kā vairs neredzam.

Top jauns aizsardzības plāns
Gundega Ulme stāsta, ka pašlaik dabas parkam «Piejūra» tiek radīts jauns dabas aizsardzības plāns, jo pašreizējais ir spēkā līdz 2019. gada beigām: "Ir noslēgts līgums ar Latvijas Dabas fondu, norisinās informatīvās sanāksmes un iedzīvotāju iesaiste, jo mēs mudinām, lai cilvēki iesaistās un nāk klajā ar saviem priekšlikumiem. Jau tagad redzam, ka jaunajam dabas aizsardzības plānam jānosaka gan dabas vērtību, gan rekreatīvo vērtību saglabāšanu un saskaņošanu, kā to paredz šā plāna mērķis. Respektīvi, mūsu dabas parks ir vērtīgs biotops, ko mēs sargājam un saudzējam, un mēs izglītojam cilvēkus, jo viņi iet šajā dabas parkā un izmanto to rekreatīvām vajadzībām. Tāpēc mēs cilvēkus mācām saaudzēt dabu un biotopus." Gundega Ulme norāda, ka Carnikavas novadā, lai tiktu pie jūras, ir jāšķērso dabas parks "Piejūra", līdz ar to tas ir viens no antropogēni noslogotākajiem dabas parkiem, turklāt cilvēki dažkārt pat nezina, ka iet cauri dabas parkam. Tādēļ viens no aktuālākajiem uzdevumiem ir apzināti veidot un plānot apmeklētāju plūsmu, panākot to, ka, ejot cauri kāpām, cilvēki izmanto dabā iezīmētās vai izbūvētās takas, un cenšoties panākt, ka viņi neizmīda kāpas un biotopus. "Tiesa, tās nebūs citviet tik ļoti ierastās dēļu laipas, jo šis projekts neparedz īpašu infrastruktūru; mēs centīsimies to risināt ar dabai tuvākām metodēm," skaidro G. Ulme, piebilstot, ka viens no uzdevumiem ir mazināt kāpu eroziju, tādēļ kāpās tiks nostiprināti speciāli klūgu žodziņi, kas aizkavēs smilšu aizpūšanu.

Toties Rīga šogad antropogēnās slodzes mazināšanai uz parka dabas vērtībām Mangaļsalā izbūvēs (lielākoties ar ERAF piesaistītajiem līdzekļiem un daļu "LIFE CoHaBit" projektam atvēlētajiem līdzekļiem) divas autostāvvietas, vairākas koka takas uz jūru, kā arī visā parka teritorijā, abos Daugavas krastos, uzstādīs robežzīmes, informatīvos stendus un zīmes, tualetes, velonovietnes, soliņus un atkritumu urnas.

Dabas parks
Dabas parks "Piejūra", kas atrodas triju pašvaldību – Rīgas, Carnikavas un Saulkrastu – teritorijā, ir īpašs ar tur sastopamajiem biotopiem. Lai iemācītu cilvēkiem šo vidi saudzēt, tiek domāts par viņu informēšanu un izglītošanu.

 Ne viss ir tā, kā izskatās
Abas ekspertes uzsver, ka gan Rīgā, gan Carnikavā šā plāna ietvaros ir paredzētas vēl vairākas aktivitātes: "Vides eksperti izstaigāja šīs teritorijas un izpētīja, kur un kas notiek, kas būtu jādara, aktualizēja datus par vērtīgajiem biotopiem un invazīvajām sugām, izstrādāja atzinumus un izveidoja darbu plānu." Tagad ir jāizsludina iepirkums un jāatrod cilvēki, kas paveiktu konkrētos darbus – piemēram, atbrīvotu teritoriju no invazīvajām (agresīvajām) sugām, kas ieviesušās parka teritorijā, kā arī aizsargātu vērtīgos biotopus. "Parkā "Piejūra" ir sastopama gan pelēkā kāpa, gan embrionālā kāpa, kas atrodas pie Garciema un kurai ir kultūrvēsturiska nozīme," stāsta Gundega Ulme. Taču kāpas apdraud invazīvās augu sugas, kas nomāc šeit sastopamo dabisko biotopu, – savvaļas jeb krokainā roze (Rosa rugosa), korinte, smiltsērkšķis, Tatārijas salāts (tas īpaši esot izplatījies Rīgas pusē), puķu sprigane un Kanādas zeltgalvīte. "Tur, kur kāpu tuvumā ir piemājas dārziņi, šīs puķes "iznāk" ārā no dārziņiem un "iet" iekšā parkā, turklāt tās ir grūti no turienes iztīrīt, jo parasti tām ir pamatīga sakņu sistēma, vai arī šie augi ļoti ātri vairojas ar sēklu palīdzību – piemēram, tā pati puķu sprigane. Ejot cauri kāpai, redzam – vai, cik skaisti! Taču gandrīz nevienam neienāk prātā, ka liela daļa šo augu ir agresīvas invazīvās sugas," rezumē Gundega.

Savvaļas krokainā roze (Rosa rugosa) ir agresīvs invazīvais augs ar pamatīgu sakņu sistēmu – tā dodas iekšā dabas parkā un ir grūti ierobežojama.
Savvaļas krokainā roze (Rosa rugosa) ir agresīvs invazīvais augs ar pamatīgu sakņu sistēmu – tā dodas iekšā dabas parkā un ir grūti ierobežojama.

Govju un kazu vietā – tehnika

Savukārt Laura Veinberga norāda, ka visai grūti bijis atrast darbaspēku, kas "Natura 2000" ietvaros būtu ar mieru veikt biotopu kopšanas darbus. Beigu beigās pieteicies viens pretendents, jo uzdevums bijis visai piņķerīgs – kopt biotopus paralēli dabā notiekošajiem procesiem. «Dabas parkam 2000. gadu sākumā jau bija viens "LIFE" projekts, kura ietvaros tika izstrādāts arī šobrīd spēkā esošais parka aizsardzības plāns – pēc tam, kad departamentā strādājošie saprata, ka govju un kazu, kuras apēstu to, kas jāapēd, vairs nav, tāpēc darbā jāliek tehnika. To secināja arī mūsu kolēģe – sugu un biotopu aizsardzības jomas eksperte Brigita Laime, kura, apsekojot šīs platības, teica, ka to apsaimniekošana ir nepietiekama. 

Lai gan Rīgas domes Mājokļu un vides departaments ik gadu veic zālāju un niedrāju pļaušanu, kā arī ierobežo krūmāju izplešanos vairākās vietās parka teritorijā, papildus ir jāveic specifiski pasākumi biotopu aizsardzībai, piemēram, ar saknēm jāizrok agresīvie svešzemju augi – krokainās rozes, korintes, zeltslotiņas, puķu spriganes –, kā arī jāecē pļavu platības, lai noņemtu veco, zemsedzei pieplakušo kūlu. Tāpat pelēko un mežaino kāpu kopšana jāveic, ierīkojot lauces un retinot mežaudzi un noņemot sūnu slāni, mežā veidojot atvērtus augsnes laukumus. Arī niedrāja platības mazināšana lagūnās paplašinās atklāta ūdens platību pieejamību putniem,» Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta ieguldījumu dabas parka "Piejūra" teritorijas kopšanā, piemēram, Vakarbuļļu piekrastes pļavu pļaušanā, ieskicē L. Veinberga. Viņa atklāj, ka arī šeit, tāpat kā pelēkajās kāpās, problēmas sagādā invazīvās sugas, konkrēti – niedres, ar kurām aizaug lagūna. "Esam noslēguši līgumu ar firmu "Piekraste.lv" par triju kompleksu aktivitāšu veikšanu, un tās projekta laikā ir jāveic vismaz trīs reizes. Piemēram, projekta laikā pludmale trīsreiz jāattīra no Tatārijas salāta – invazīvā auga, kas ieviesies starp graudzālēm. Tā arī ir specifiska lieta, lai gan varētu likties: ai, kas tad tur īpašs! Taču tas aug pelēkajās kāpās, kur nekādu tehniku nevar vest. Tas ir roku darbs, kas jāpadara četrus hektārus plašā teritorijā!"

Stāstot par projekta laikā darāmajiem darbiem, L. Veinberga uzsver – ir ļoti svarīga pēctecība, lai nebūtu kā iepriekšējā "LIFE" projektā, kad tā ietvaros tika veikti pasākumi biotopu kopšanai, tomēr vēlāk secināts, ka tie netiek kopti pietiekami. Vēl, runājot par pelēko kāpu, L.Veinberga min, ka tā ir vieta, kur mitinās gan garlūpas racējlapsene, gan citi kukaiņi, kas mīl siltumu un priežu mežu; te smilšu laukumiņos ligzdo arī stepes čipste, tādēļ ligzdošanas laikā kāpas apmeklētājiem būtu vēlams uzmanīgi skatīties, kur liek kāju. "Būtībā šis biotops ir ļoti šaurs un vienlaikus – arī ļoti īpašs. Eiropā to ļoti sargā, to rāda cilvēkiem un viņus izglīto, cik ļoti būtiska un unikāla ir šī vide. Un, tā kā mēs esam Eiropas Savienībā, esam apņēmušies šo pelēko kāpu sargāt," saka eksperte, norādot – tā ir milzīga vērtība, īpaši no bioloģiskā viedokļa. Mums ir saistoša Eiropas Padomes Direktīva 92/43 EEK (1992.) par dabisko biotopu, savvaļas floras un faunas aizsardzību jeb Biotopu direktīva. Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas floru un faunu dalībvalstu teritorijā. "Paldies Dievam, ka Pierīgā nevienam nav ienācis prātā pa pelēko kāpu braukāt ar džipiem, kā tas nesen notika Kurzemē! Lielākie pārkāpumi, ar ko nācies saskarties, ir mašīnu novietošana parkā neatļautā vietā un ugunskuru kurināšana." Kā teic Laura Veinberga, visus šos jautājumus vajadzētu palīdzēt atrisināt un sakārtot jaunajam dabas aizsardzības plānam, kam spēkā jāstājas 2020. gadā.

Pelēkās kāpas dabisko biotopu mēdz pārmākt invazīvās augu sugas, kas ir grūti iznīdējamas, – puķu sprigane un Tatārijas salāts. Pēdējo nākas ar rokām ravēt ārā no graudzāļu audzēm.
Pelēkās kāpas dabisko biotopu mēdz pārmākt invazīvās augu sugas, kas ir grūti iznīdējamas, – puķu sprigane un Tatārijas salāts. Pēdējo nākas ar rokām ravēt ārā no graudzāļu audzēm.

Nedienas ar niedrāju dedzinātājiem un zeltslotiņu
Viens no lielākajiem Pierīgas biotopiem, kas ietilpst arī dabas parkā "Piejūra", ir lielie lagūnu niedrāju lauki Daugavgrīvā (tos noteikti ir pamanījis ikviens, kurš kaut reizi aizbraucis vērot putnus Daugavgrīvas lagūnā pie Lēpju ielas), un, kā daudzi noteikti atceras, šopavasar tur bija izcēlies milzīgs ugunsgrēks. Komentējot šo incidentu, L. Veinberga atminas, ka tieši tajā dienā divi viņu strādnieki niedrājā izzāģējuši krūmus, un abi bijuši liecinieki tam, kā divi pieauguši vīrieši niedrājam pielaiduši uguni. Par to ticis ziņots policijai, taču ļaundarus nav izdevies noķert. "Toreiz nodega aptuveni 80 procenti projektam atvēlētās teritorijas. Šī bija jau trešā reize, turklāt bija atlidojusi lielākā daļa niedrājā dzīvojošo putnu... Diemžēl tā ir sociāla rakstura problēma." Tagad gan viss jau esot ataudzis, tāpēc pamazām jāsāk domāt, kā cīnīties ar invazīvo augu – zeltslotiņu jeb Kanādas zeltgalvīti –, kas cenšas iekarot šo biotopu un kuru iznīcināt esot ļoti grūti. "Biotopu apsaimniekošana ir sarežģīta, jo nedrīkst ietekmēt ekoloģisko situāciju. Līdzsvars ir ļoti trausls," rezumē L. Veinberga.

Tatārijas salāts.
Tatārijas salāts.

Cilvēki ir jāaudzina!
Abas ekspertes norāda arī to, ka, uzsākot pelēkās kāpas kopšanas darbus, diezgan daudz nākas sastapties ar cilvēku protestiem. Tāpēc, kā norāda gan G. Ulme, gan L. Veinberga, topošajā projektā paredzēts lielu daļu aktivitāšu veltīt cilvēku informēšanai un izglītošanai, citādi daļa cilvēku par šiem darbiem esot pamatīgā šokā. "Šā iemesla dēļ pirms paredzētajiem darbiem kāpās kopā ar AS "Rīgas meži" un VAS "Latvijas valsts meži" speciālistiem rūpīgi izvērtēsim projektā paredzētās darbības. Priežu retināšanu esam paredzējuši veikt nākamā gada ziemā," par gaidāmajiem darbiem stāsta projekta ekspertes.

Runājot par sabiedrības reakciju, gan Gundega Ulme, gan Laura Veinberga kā vienu no spilgtākajiem piemēriem min situāciju, kāda izveidojusies Daugavgrīvā, kad tur netālu no dzīvojamajām mājām sākta krūmāju izzāģēšana. "Lai gan eksperti – cilvēki ar vides izglītību, to skaitā Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki, kas monitorē visas projektā veiktās praktiskās aktivitātes, – bija vienojušies, ka šis būtu labākais darbu veids, daži vietējie iedzīvotāji bija sašutuši, ka tiek izmainīta ainava. Kādam tas kalpoja aizvējam, kāds rudenī veda uz šejieni savus ārzemju radus, lai parādītu mūsu skaisto rudeni, kad bērziem zeltojas lapas... Protams, ka skats no 19 metrus augstā skatu torņa ir skaists!" Taču, iespējams, cilvēki neredzēja šā stāsta otro pusi – ar izlietotām šļircēm un citiem bīstamiem sadzīves atkritumiem pilnos krūmus (šā iemesla dēļ pat esot atcelta iepriekš plānotā biotopu sakopšanas talka), kā arī to, ka šādā nesakoptā vidē uzturas sociāli nelabvēlīgs sabiedrības slānis. "Pētījumi liecina, ka sakoptu vidi cilvēki mazāk piegružo, tā veicina vairāk pozitīvu emociju," novērojumos dalās Gundega Ulme, piebilstot, ka projektā paredzēta arī Izglītības centra izveide. "Jau tagad, kad bērns aiziet mājās, viņš vecākiem stāsta, ka te ir dabas parks un kā te jāuzvedas, tātad – notiek pieaugušo izglītošana caur bērniem," rezumē eksperte.

Puķu sprigane.
Puķu sprigane.


Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2018