Menu

Nenoslīkt plastmasas okeānā Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
  • Komentāri
Nenoslīkt plastmasas okeānā Foto: Rich Carey/WWF, Pasaules Dabas fonds, facebook.com, pixabay.com. Zīmējums: Aigars Lapiņš

Liela daļa no mums internetā redzējuši visai šausminošas bildes gan ar dzīvniekiem un putniem, kas aizgājuši bojā, jo cilvēka izmesto plastmasas maisiņu noturējuši par barību, gan fotogrāfijas ar piesārņotām pludmalēm un plastmasas maisiņu "upi" Filipīnās. Acu priekšā man aizvien ir kāda ļoti spilgta un briesmīga epizode no romāna, kura darbība risinās Austrālijā: stāsta galvenā varone vientuļā pludmalē uziet milzu bruņurupuci, kurš aizrijies ar plastmasas maisiņu un gluži vienkārši nosmacis…

Taču vēl biedējošākas šķiet fotogrāfijas no okeāniem, kuros peld četras piecas milzu salas, kuras veido lielākoties plastmasas atkritumi, apdraudot visu dzīvo sev apkārt. Cik šajās norisēs esam vainojami mēs, un ko ar to visu iesākt?

Neuzgrūst savas problēmas citiem

Kā sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" teic Pasaules Dabas fonda direktors un fonda Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis, ir grūti viennozīmīgi atbildēt, vai tieši Latvijas iedzīvotāji būtu vainojami pie plastmasas maisiņu piesārņojuma citviet pasaulē, taču "taisnība ir tas, ka ļoti daudz visdažādākās plastmasas pa taisno no Latvijas aiziet ūdeņos. Maisiņi ir ļoti viegli, vējš tos pārnēsā lielos attālumos, un tā tie nonāk ūdens ekosistēmās – pa upēm tie nonāk jūrā, un tā aizsākas šī nelāgā ķēdīte." Turklāt ar nevērīgi nomestajiem plastmasas maisiņiem mēs nodarām milzu ļaunumu dzīvajai dabai: "Vai nu maisiņā ir barība, ko dzīvnieks cenšas apēst, vai arī viņš maisiņu sajauc ar kādu citu bioloģisko sugu. Itin bieži var redzēt situācijas, ka dzīvnieks vai nu ir sapiņķerējies nevērīgi nomestā maisiņā, vai tas ir nokļuvis putnam uz galvas, un dzīvnieks pats saviem spēkiem no tā netiek vaļā. Tas nozīmē, ka dzīvā būtne, kas nonākusi šādā situācijā, visticamāk, aiziet bojā. Tāpēc var teikt – jā, situācija ir dramatiska! Un mēs neesam tiesīgi problēmu, ar kuru paši netiekam galā, uzgrūst citu sugu pārstāvjiem."


Nereti putns plastmasas priekšmetu notur par barību un pēcāk vairs netiek no tā vaļā. Rezultāts bēdīgs.

Mainīt cilvēku domāšanu

Zināms, ka no nākamā gada 1. janvāra stāsies spēkā Ministru kabineta izstrādātais un nule kā pieņemtais likums, kas paredz, ka iepakotāji tirdzniecības vietās plastmasas iepirkumu maisiņus patērētājiem vairs neizsniegs bez maksas. Ierobežojumi attieksies uz visu veidu plastmasas maisiņiem neatkarīgi no to materiāla biezuma; izņēmums būs vienīgi ļoti plānie plastmasas maisiņi, ko drīkstēs izmantot dažu specifisku produktu – gaļas, zivju u.tml. – iepakošanai higiēnisku apsvērumu dēļ. "Protams, īstermiņā tas varētu palīdzēt, jo ekonomiskā situācija mums nav pārāk spoža, tādēļ liela daļa cilvēku droši vien vērtēs, vai pirkt maisiņu par 20, 30 vai 50 centiem," spriež J. Rozītis, uzsverot – jebkura finansiāla ietekmēšana ir īslaicīga, ja tai paralēli nenotiek izglītojoša akcija, kas paskaidro, kāpēc plastmasas maisiņus vajadzētu lietot pēc iespējas mazāk. "Pirmkārt, šajā Ministru kabineta rīkojumā nav noteikta cena, cik maisiņiem būtu jāmaksā. Turklāt esmu jau dzirdējis, ka cilvēki saka: ja reiz esmu par maisiņu samaksājis, tātad es to varu izmantot atkārtoti un pēc tam izmest! Jo maisiņus viņi uztver kā papildu ērtību."

J. Rozīša teiktajam piekrīt arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, proti, tieši finansiālais instruments varētu būt spēcīgs arguments, kāpēc cilvēki sāks domāt par alternatīvām: "Pat ja maisiņu nāksies iegādāties par 10 centiem, cilvēki, iespējams, parēķinās, ka, gada laikā nopērkot aptuveni 400 plāno maisiņu, kopumā nāksies iztērēt vairākus desmitus vai pat simtus eiro. Varbūt tad viņi sāks aizdomāties, ka šādu summu nav vērts tērēt, un izmantos kādu alternatīvu iepakojumu?"



Mikroplastmasa – pat jūras sālī

Ir vērts atcerēties, ka dabā nonākusī plastmasa sadalās ļoti ilgā – pat vairāku simtu gadu – laikā. Taču saules, vēja un citu dabas apstākļu ietekmē vidē mikroplastmasas daļiņas nonāk daudz ātrāk, atstājot negatīvu iespaidu uz mūsu veselību. "Var likties, ka izmests plastmasas maisiņš – kas tad tur liels! Taču nupat notiek tas, par ko zinātnieki jau ir brīdinājuši, proti, bumerangs atgriežas, un tas atstās ietekmi arī uz mūsu veselību – visdārgāko, kas mums ir un kuras dēļ bieži esam gatavi kaut ko mainīt," uzsver Jānis Rozītis, piebilstot – šis arguments noteikti ir daudz iedarbīgāks nekā runas par draudošajām klimata pārmaiņām. Viņaprāt, ļoti uzskatāms piemērs ir nesen medijos izskanējusī ziņa, ka mikroplastmasas elementi atrasti pat jūras sālī. "Protams, tas nenozīmē, ka sālī redzēsim naga lieluma plastmasas gabaliņus. Taču jūras ir tik piesārņotas ar plastmasu, tostarp maisiņiem, ka diemžēl tāda ir realitāte. Tā ir tā ķēde un atgriezeniskā saite, par kuru runāju iepriekš. Cerams, ka arī šī ziņa liks daudziem aizdomāties."

Arī Rudītei Veserei ir uzskatāms piemērs: mikroplastmasas daļiņas nokļūst ūdenī, kur dzīvo un barojas planktons; to apēd zivis, kuras mēs izmantojam uzturā. "Bioloģiskā ķēdīte ir visai skaidra, un kurš gan gribēs ēst mikroplastmasas gabaliņus?" To stāstot un runājot par cilvēku domāšanas ietekmēšanu un maiņu, VARAM speciāliste vēl piebilst: "Iespējams, cilvēkiem varētu likt aizdomāties internetā redzamās bildes un video ar plastmasas atkritumu salām, kas peld Pasaules okeānā, apdraudot visu dzīvo sev apkārt. Piemēram, lai nogalinātu pasaulē lielāko zīdītāju – vali –, ir nepieciešami "tikai" 80 kilogrami plastmasas maisiņu..."  



Nabadzīgākās valstis rāda piemēru

Stāstot, kā šī problēma tiek risināta citviet pasaulē, Jānis Rozītis min Somāliju, Indonēziju un Indiju, kur pret plastmasas maisiņu tirdzniecību attiecas ļoti nopietni un daudzviet tā vispār ir aizliegta. "Kad runājam par to, ka plastmasas maisiņi mētājas Latvijas vidē, mēs vairāk runājam par estētiku; tajās valstīs, kas tiešām ir nabadzīgas, cilvēki acīmredzot ir sākuši saprast, ka pieaugošais vides piesārņojums ir atkarīgs no tā, vai viņi lieto šos maisiņus un kas ar tiem notiek pēc tam."

Sarunā pieminam arī Keniju, kur plastmasas maisiņu lietošana ar likumu ir aizliegta kopš 2017. gada, turklāt šeit likumi ir visai drakoniski – par to pārkāpšanu var izpelnīties vai nu cietumsodu līdz pat četriem gadiem, vai arī naudas sodu 40 000 ASV dolāru apmērā. Kā liecina publikācija laikrakstā "The Guardian", šādi soļi sevi ir attaisnojuši – astoņus mēnešus pēc likuma ieviešanas Kenijas vide ir kļuvusi krietni tīrāka, ūdenskrātuves nav tik piesārņotas kā iepriekš un nokauto lopu iekšās vairs neatrod tik daudz plastmasas. Šo pieredzi esot nolēmušas pārņemt arī citas Āfrikas valstis, kur lielākoties tūristu izmestie plastmasas maisiņi bija kļuvuši par milzu problēmu. "Labi, ka par to sāk domāt un ar šo problēmu cīnīties, jo man pašam, kad biju Indijā, nācās redzēt, cik piesārņots ir kanāls. Ir aprēķināts, ka 80 procentus piesārņojuma rada tieši plastmasa," stāsta J. Rozītis.

Ir iespējama alternatīva

Interesanti, ka tieši vairākas Eiropas valstis un Skandināvija, kur pagājušā gadsimta 70. gados sākās plastmasas maisiņu "bums" un tie bija īsta modes prece, tagad, cīnoties ar šo problēmu, ir aizliegušas plastmasas maisiņu izsniegšanu veikalos. Savukārt Latvijā vairumtirgotāji, pēc VARAM pārstāves teiktā, pašlaik veikalos pie produktiem, kuru iesaiņošanai līdz šim tika izmantoti plānie plastmasas maisiņi, ir ne tikai izvietojuši informatīvus uzrakstus, aicinot padomāt, kas ar iesaiņojumu notiks pēc tam, bet arī piedāvā alternatīvu iepakojumu, piemēram, papīra vai vairākkārt lietojamus auduma maisiņus. "Tagad ir zināms, ka 2025. gadā tiks pārtraukti plastmasas maisiņu iepirkumi; līdz tam mēs dodam iespēju pārdevējiem un ražotājiem pārkārtoties. Bet tas netraucē kādam ražotājam jau tagad padomāt par alternatīviem piedāvājumiem, jo šī niša pagaidām ir brīva," rezumē Rudīte Vesere.

Starp citu, kā atgādina Jānis Rozītis, varbūt ir vērts atminēties dažus desmitus gadus senu un mazliet piemirstu lietu – iet uz veikalu, piemēram, pēc krējuma un biezpiena ar savu burciņu vai plastmasas trauciņu. Protams, diez vai lielveikali, kur piena produkti jau ir safasēti, šādu praksi ieviesīs, bet, piemēram, Centrāltirgū cilvēki jau tā dara, izvēloties šādu alternatīvu pārdevēju piedāvātajiem plastmasas maisiņiem.

Savukārt Lielbritānijā, kā stāsta R. Vesere, dažos veikalos tūdaļ tiks ieviests pilotprojekts, ļaujot cilvēkiem pašiem izvēlēties videi draudzīgāko iepakojumu: "Dažu pārtikas produktu iepakojums tiks marķēts vai nu ar zaļu, vai dzeltenu, vai sarkanu krāsu, kas attiecīgi norādīs uz draudzīgāku vai mazāk draudzīgu iepakojumu. Un cilvēki varēs izvēlēties, kuru no tiem pirkt."


2016. gadā tirdzniecības vietās tika realizēti vai izplatīti 1,73 miljoni kilogramu tādu plastmasas maisiņu, kuru svars nepārsniedz 0,003 kilogramus, savukārt maisiņi, kuru svars pārsniedz 0,003 kilogramus, tika izplatīti 2,11 miljonu kilogramu apmērā. 2017. gadā šie skaitļi attiecīgi bija 1,73 miljoni un 1,97 miljoni kilogramu.

Izvērtē, ko ņem līdzi!

Runājot par Pasaules Dabas fonda ieguldījumu šīs milzu problēmas risināšanā, Jānis Rozītis stāsta, ka ir sākta akcija "Ko atnesi, to aiznes!": "Aizvien populārāki arī Latvijā kļūst pārgājieni, ekskursijas un dažādi festivāli brīvā dabā. Protams, tas ir ļoti atbalstāmi, taču mēs lūdzam cilvēkus pirms tam padomāt un izvērtēt, kas jāņem līdzi, un aicinām pilnībā izvairīties no plastmasas maisiņiem." Jo sviestmaizes galu galā var iesaiņot papīrā vai ievietot vairākkārt lietojamā plastmasas kastītē, bet ūdeni pudelē var iepildīt jau mājās, nevis pirkt veikalā un tad domāt, kur to visu pēc pastaigas vai koncerta likt. Arī sausās zeķes nevajag iepakot katru savā maisiņā! Tāpēc cilvēkiem tiek lūgts izmantoto iepakojumu salikt atpakaļ somā, nevis nomest turpat vai meklēt atkritumu urnas.

"Tā ir normāla pasaules pieredze, ka pie dabas objektiem vairs netiek izvietotas atkritumu urnas – tādas neredzēsit ne Slovēnijā, ne Alpos, ne citos dabas objektos, kur apgrozās desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku. Izmest atkritumus var tikai automašīnu stāvlaukumos, un lielākajā daļā uzreiz tiek piedāvāts atkritumus arī šķirot," uzsver J. Rozītis, minot, ka Latvijā ir novērojama gluži pretēja parādība, proti, lielākajā daļā dabas objektu ir urnas, kur cilvēki var izmest savus plastmasas maisiņus ar atkritumiem. "Veidojas absurda situācija: cilvēks līdzi var paņemt vairākus kilogramus, bet no meža viņam ir slinkums iznest pārsimt gramu smagu maisiņu! Tieši tā arī sākas neatgriezeniskā ķēde, par kuru runājām sākumā – plastmasa nonāk dabā, un maisam gals ir vaļā."  

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.