Logo
Drukāt šo lapu

Garkalnē sastaptais mārīšzirneklis atzīts par Latvijas gada bezmugurkaulnieku Apriņķis.lv

Garkalnē sastaptais mārīšzirneklis atzīts par Latvijas gada bezmugurkaulnieku Foto - flickr.com

Latvijas Entomoloģijas Biedrība (LEB) par 2019. gada bezmugurkaulnieku izvēlējusies mārīšzirnekli (“Eresus sandaliatus“). Tāds nosaukums zirneklim dots tāpēc, ka tēviņa vēders ir koši sarkans ar četriem lieliem un diviem mazākiem melniem punktiem, atgādinot mārīti, skaidro Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāve Inese Cera.

Šis zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi konstatēts Latvijā 2014. gadā Garkalnē. Līdz šim nav bijis ziņu par citām atrašanās vietām, un būtu svarīgi uzzināt par tā izplatību Latvijā.

Mārīšzirneklis izpelnījies šādu ievērību, lai uzsvērtu kukaiņu un zirnekļu atšķirības. Lai gan abi pieder pomkāju tipam, tiem abiem ir dažas ļoti atšķirīgas pazīmes – kukaiņiem ir sešas kājas, zirnekļiem – astoņas, kukaiņiem ķermeni veido trīs daļas (galva, krūtis un vēders), zirneklim – divas (galvkrūtis un vēders). Lielākajai daļai kukaiņu ir spārni, zirnekļiem tādu nav. Turklāt pieņemts uzskatīt, ka zirnekļi ir ar neizteiksmīgu ķermeņa krāsojumu, necili, viegli saplūst ar apkārtējo vidi. Bet, redz, mārīšzirneklis izceļas!

Kur mārīšzirnekli varētu meklēt un kāds viņš izskatās? Latvijā zirneklis tika atrasts Garkalnē, virsājā uz stigas. Zviedrijā šis zirneklis atrasts arī virsājos, saulainās nogāzēs, starp sūnām un ķērpjiem, saulainās, sausās laucītēs, kur viņš augsnē veido 5-10 cm dziļas un 1-2 cm platas alas, virs kuru atverēm apkārtni sedz haotiski novilktu dzeltenīgu vai zilganu tīmekļa pavedienu paklājs, kura signālpavedienu gali beidzas alā pie zirnekļa.

Galvenā mārīšzirnekļu barība ir vaboles. Turklāt mātītes savas alas praktiski neatstāj, bet tēviņi klejo. Tēviņi ir 8 mm gari (no galvkrūšu priekšas līdz vēdera galam), mātītes ir lielākas – 15 mm. Tēviņiem vēders ir koši sarkans ar sešiem, melniem punktiem, no kuriem divi ir mazāki. Mātītēm savukārt vēders ir melns ar baltiem matiņiem un gaišāku plankumu vēdera galā.

Mārīšzirneklis dabā aktīvs no aprīļa (marta beigām) līdz pat jūnija beigām (jūlija sākumam). Pārošanās noris pavasarī vai agri vasarā. Mātīte pēc tam savā alā (tuvāk pie izejas) izdēj ap 50 olu. Pirmo nedēļu pēc izšķilšanās mātīte baro jaunos zirnekļus. Pēc tam pati nobeidzas un kļūst par barību saviem bērniem. Jaunie zirnekļi pārziemo augsnē tīmekļu kambaros un pēc ziemošanas sasniedz dzimumgatavību.

Atšķirībā no vairuma Latvijā sastopamo zirnekļu, mārīšzirneklis ir indīgs – viņa kodums var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību un drudzim līdzīgu stāvokli. Iepriekš minētie simptomi gan izzūd divu stunda laikā, vairākas dienas gan saglabājās koduma vietas jūtīgums. Kodums dzīvībai apdraudējumu nerada.

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024