Iespējams, beidzamajā laikā ne viens vien ir dzirdējis vai kaut kur lasījis par Latvijas iespējām veicināt oglekļa mazietilpīgu attīstību. Kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktora pienākumu izpildītājs Raimonds Kašs, tā ir saimnieciskā darbība un dzīve, kura nav balstīta galvenokārt uz fosilo kurināmo – oglēm, naftu, dabasgāzi. Tā ir ilgtspējīga vides, ekonomiskā un sociālā attīstība, kas skar teju visas mūsu dzīves jomas.

“Mūsdienās, kad bioloģiskā daudzveidība ir tik apdraudēta, kā vēl nekad, jāsāk piedomāt pie lietām, kas līdz šim bijušas pašsaprotamas: kā saglabāt stabilu klimatu, tīru ūdeni, tīru vidi. To visu daba nodrošina par brīvu, ja tikai tai ļaujam un neiznīcinām smalko ekosistēmas drošības tīklu,” uzsver Latvijas Dabas fonda padomes priekšsēdētāja Inga Račinska, norādot, ka Latvijas Dabas fonds ikdienā iestājas par ekosistēmu lomas novērtēšanu klimata stabilitātes nodrošināšanā.

Jo daudzveidīgākā pasaulē no dabas viedokļa dzīvojam, jo noturīgāka pret klimata pārmaiņu procesiem un drošāka cilvēkam tā ir. Bioloģiskā daudzveidība pašlaik ir pasaules līmeņa strīdus ābols ne tikai vides organizāciju diskusijās, bet ikdienas izaicinājums kā politiķu un uzņēmēju dienaskārtībā, tā katra indivīda dzīvē.

Vidzemes Augstskolas pētniece, SIA “Vides investīciju fonda” Interreg Baltijas jūras reģiona programmas projekta “Aprites ekonomikas attīstības sekmēšana caur inovatīvu iepirkumu un kapacitātes celšanas aktivitātēm” eksperte Jana Simanovska uzskata, ka liels šķērslis ieviest aprites ekonomikas risinājumus ir psiholoģiska nevēlēšanās ieviest ko jaunu, jo vieglāk iet pa ierasto ceļu. Aprites ekonomikas pamatprincipi ir pietiekami viegli saprotami, bet tie pieprasa inovācijas un jaunas pieejas ne tikai ražošanā, bet arī valsts un pašvaldību iepirkumos, kā arī pārmaiņas un jaunu domāšanu pierastās ikdienas darbībās.

Aprites ekonomika ir viens no konceptiem, kas tiek stabili iesakņots Eiropas un Latvijas plānošanas līmeņos. Tā jau ienāk un ienāks ikdienas dzīvē un biznesā aizvien vairāk. Pamatā ir sapratne, ka uz zemeslodes faktiski nav neizsmeļamu vai vismaz nesabojājamu resursu. Pat tādu atjaunojamo resursu kā mežs, neilgtspējīgi apsaimniekojot, cilvēka tehniskais ģēnijs var noplicināt līdz nožēlojamam stāvoklim.

Jautāts, vai cilvēki saprot, kas ir biotopi un kāpēc tie jākopj, Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas vadītājs Artūrs Jansons stāsta – lielākais malds esot domāt, ka viss, kas notiek mums apkārt, ir dabīgs un ka tā tam jābūt.

Nesen presē un sociālajos tīklos parādījās informācija, ka Carnikavas kāpās tiek izcirstas priedes. Protams, cilvēkus šī ziņa satrauca – sak, atkal tiek izcirsti meži! Taču, kā sarunā ar “Rīgas Apriņķa Avīzi” skaidroja sertificēta piekrastes biotopu eksperte un bioloģijas zinātņu doktore Brigita Laime, šie darbi notiek piekrastes biotopa pelēkās kāpas apsaimniekošanas un atjaunošanas ietvaros un tas ir absolūti nepieciešams darbs, kuru vairs nedrīkst atlikt.

Latvija nerobežojas ar okeānu, pie mums nav sastopami oke­āna putni, bet – vai tas nozīmē, ka mūsu putnus plastmasas atkritumu problēma neskar? Ornitologs Ruslans Matrozis gadu gaitā regulāri apmeklējis Rumbulu, kur vērojis putnus sadzīves atkritumu poligonā, ko pašlaik apsaimnieko uzņēmums “Getliņi EKO”, bet viņa teiktais noteikti attiecas uz visiem sadzīves atkritumu poligoniem. Tajos labi redzams krīžu un politisko lēmumu iespaids.

Plastmasa ir ražošanā lēta un ļoti funkcionāla, un tai faktiski nav pienācīgas alternatīvas ne rūpniecībā, ne sadzīvē. Tā teicami kalpo patērētāja labklājības nodrošināšanai. Kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad plastmasu sāka ražot rūpnieciski, tā ražošanas tempu pieaugumā pārliecinoši apdzinusi jebkuru citu materiālu.

Dabas liegums “Lubāna mitrājs” ir lielākais iekšzemes mitrājs Latvijā, kas izveidots, lai nodrošinātu lielākā Latvijas ezera, purvu, meža masīvu un mitrāju aizsardzību ap Lubāna ezeru. Lubāna mitrāja kompleksa unikālo biotopu daudzveidību nosaka tā ģeogrāfiskais novietojums, jo te robežojas dažādām klimatiskajām zonām raksturīgas dzīvotnes un sastopamas upju palieņu pļavas, neskarti augstie purvi, purvaini meži, neskarti augstie purvi, boreālie meži, melnalkšņu staignāji un parkveida pļavas.

Lūkojoties Latvijas kartē, var ieraudzīt vairāk nekā 680 dažādu lielumu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. No tām daudzas ietilpst arī starptautiskos aizsargājamo teritoriju tīklos. Prakse rāda, ka šāds, no pirmā acu uzmetiena ierobežojošs, statuss nebūt nav šķērslis, lai, radoši un zaļi domājot, saimniekotu un īstenotu biznesa idejas arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, vienlaikus pat vairojot bioloģisko daudzveidību.