Nav noslēpums, ka mūsdienu arhitektūras principi krietni atšķiras, teiksim, no jūgendstila vai neoklasicisma laiku priekšrakstiem, kad dzīvojamās ēkas Latvijā tika būvētas šķietami daudz pamatīgākas, nereti ar unikālām, mākslas darbiem līdzvērtīgām fasādēm. Tā kā mūsdienu jaunajos projektos lielākoties dominē gludas, tīras formas un ornamentālus ciļņus un skulpturālus rotājumus te neatrast, vairumam cilvēku tie var šķist gaužām līdzīgi vai pat teju vienādi. Vai atkārtojamā būvniecība ir atzīstama tendence, kas veicina ilgtspēju un uzlabo mājokļu pieejamību, vai tomēr būvniecības radošā potenciāla stagnācija?