Komentārs. Refleksija par piebarotajiem ^{Apriņķis.lv}

Tā arī šoreiz, klausoties konvulsīvajos it kā visu nevalstisko organizāciju vārdā ķērkājošās "Latvijas Pilsoniskās alianses" izpaudumos par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) padomes priekšsēdētāja amata kandidātu, nākas meklēt pēc iemesliem – kāpēc? Politikas vecmeistara iepriekš nosauktais motīvs – nauda – viegli nolasāms starp rindiņām, kas "pauž bažas", "izsaka neizpratni" vai "norāda uz nepieciešamību ņemt vērā". Un naudiņa nav maza. Tikai vienā programmā, nerēķinot vairāku Eiropas fondu naudu, kas tieši tiek novirzīta nevalstiskajam sektoram, šogad vien ir paredzēti 400 000 eiro. Kopējais SIF finansējums no valsts budžeta gadā ir apmēram 10 miljoni eiro.

Gadu no gada ir cilvēku kopa, kas pieradusi no šī maciņa baroties, īpaši neiespringstot par to, ka patiesa integrācijas problēmu risināšana nenotiek un plaisas sabiedrībā tikai padziļinās, nesatraucoties, ka Latvijā cilvēki ir sašķelti gan etniskā, gan ekonomiskā, gan sociālā, gan politiskā ziņā. Tiek izgudroti jauni saukļi, jauni izaicinājumi un cepti jauni projekti, kas šķietami sola problēmas risināt, bet būtībā joprojām dzīvojam divkopienu valstī, joprojām nespējam pārkāpt pāri sarkanajām līnijām un dzīvojam sociālā nevienlīdzībā. Bet piebaroto kopai galvenais mērķis ir budžeta un fondu naudu APGŪT, atskaites iesniegt un gaidīt uz nākamo porciju saldās naudiņas, kas pati, gluži kā burvju vērdiņš, katru mēnesi ļauj pelnīt un piepelnīties, daudz pūļu neieguldot.

Galu galā šī sistēma arvien vairāk liek uzdot jautājumu: vai šo valdošajām aprindām lojālo it kā sabiedrības viedokli paudošo personu piebarošana vispār ir saucama par sabiedrisko sektoru? Vai šāda no kopējā pilsoņu maciņa regulāri piebarota un varai ērta pilsoņu kopa vispār ir saucama par nevalstiskajām organizācijām? Bet kamēr neviens acis neskrāpē un krāgā neklūp, tikmēr ir labi, ka vajadzības gadījumā pie rokas ir nopirkti, iedresēti un gludas frāzes pārzinoši "sabiedriskā sektora" pārstāvji, kas var "paust sašutumu", "izteikt atbalstu vai nosodījumu" – kā nu kurā reizē nepieciešams.    

Pagājušās nedēļas nogalē notikušajā SIF padomes sēdē neviens no izvirzītajiem kandidātiem – nedz kultūras ministrs Nauris Puntulis, nedz nevalstisko organizāciju pārstāve Inese Siliņa – neguva nepieciešamo atbalstu ievēlēšanai. Imanta Parādnieka (Nacionālā apvienība) kandidatūru, kas bija izsaukusi vislielāko satraukumu ierastajā dīķa ritumā un kuru pirms tam asi kritizēja tā pati Siliņa savā "Facebook" kontā, neviens nevirzīja balsošanai. Taču neatkarīgi no priekšsēdētāja amatā ievēlētās personas saceltais tracis parādīja, kuras kulītes virzienā arī turpmāk daļa nodokļu naudas ir jānovirza. Grūti iedomāties personu, kas varētu stāties pretī satrakojušos kundzīšu badakāsībai un to neapmierināt, jo pie mazākā mēģinājuma viņām no cieši sakrampētajiem zobiem izraut dienišķās desas gabalu būs jārēķinās ar gana skaļu gānīšanos un demokrātijas, caurspīdīguma un citu ierastu lozungu piesaukšanu. Klusā balstiņa, kas skanēja no citu (40 organizāciju) parakstītas vēstules ar vēlmi finansējumu kaut kā mēģināt līdzsvarot starp dažādām organizācijām, tā arī palika nesadzirdēta. Un secinājuma vietā atliek vien uzdot jautājumu: vai pats Sabiedrības integrācijas fonds, vieniem dodot, bet citus atstumjot, nenodarbojas ar sabiedrības šķelšanu un dažu organizāciju diskrimināciju?