Menu
 

Komentārs. Jaunus vērtību horizontus meklējot Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Mūziķis Ģirts Rozentāls (Ozols) piedalās Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītajā atceres pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Foto: LETA Mūziķis Ģirts Rozentāls (Ozols) piedalās Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītajā atceres pasākumā pie Brīvības pieminekļa. Foto: LETA

Pirms nedēļas svinējām "Baltijas ceļa" trīsdesmitgadi, un vismaz man šķita, ka par godu šim pasākumam vajadzētu sarīkot ne tikai fotogrāfiju izstādi pie Brīvības pieminekļa, bet arī tik vērienīgu koncertu, kas spētu mūs vismaz atmiņās aizvest uz 1989. gada 23. augustu, kad visi bijām tik vienoti un sastājāmies teju 700 kilometru garā dzīvajā ķēdē, parādot pasaulei – jā, mēs varam!

Protams, koncerts pie Brīvības pieminekļa bija, taču šajā sakarā man un, domāju, arī daudziem citiem radās ne pārāk jaukas pārdomas (vismaz tā šķita, palasot diskusiju "Facebook" un "Twitter"). Galvenais iemesls – repera Ozola piedāvātā interpretācija par Borisa Rezņika un Valda Pavlovska pirms 30 gadiem tapušo dziesmu "Atmostas Baltija", kas tolaik kļuva par neoficiālu "Baltijas ceļa" himnu un kuras atskaņojumā vienojās dziedātāji no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – Viktors Zemgals, Žilvins Bubēlis un Tarmo Pihlaps. Nezinu, kā jums, bet man, dzirdot šo dziesmu, ik reizi rodas īpašas sajūtas. Taču, dzirdot, kā šī dziesma skan Ozola un kora interpretācijā, mans subjektīvais (!) viedoklis ir lakonisks: ko viņš ar to gribēja pateikt?! Gan pieminētajā diskusijā, gan skatoties koncerta atkārtojumu TV, jautājumu bija daudz: kādēļ Ozols ķēries tieši pie šī skaņdarba, papildinot to ar savu tekstu? Kādēļ pasākums bija apskaņots tik slikti, ka mūziķa repotajam tekstam radās nesaprotama atbalss? Kur palika šīs dziesmas roka versija, un kādēļ svinīgā pasākuma beigas vienkārši izčākstēja?

Par to, kurš no pasākuma rīkotājiem izlēma, ka šai dziesmai jāskan tieši šādā versijā, gan vēsture klusē. Daži ar kultūru saistīti cilvēki rakstīja, ka tā esot "jaunu horizontu meklēšana" un ka šādi šis 30 gadus senais skaņdarbs kļūstot saprotamāks jaunajai paaudzei. Nezinu gan, vai neskaidri norepots skaņdarbs astoņpadsmitgadniekiem liks iedziļināties tēmā par notikumiem, kas risinājās laikā, kad viņu vecāki, iespējams, stāvēja "Baltijas ceļā". Savukārt uz jautājumu, vai mūziķis vispār saprot, par ko šajā dziesmā ir runa, vairāki oponenti man atbildēja, ka esot gan, jo viņa vēstures skolotājs bijis Odisejs Kostanda, kurš saviem audzēkņiem labi pratis iemācīt Latvijas vēsturi; ka mūziķis domājis par šo skaņdarbu un tā pārveidošanu saskaņojis ar abiem dziesmas autoriem, kuriem iebildumu neesot bijis.

Un tomēr neatbildēts paliek jautājums, kas, protams, ir retorisks: ja nosacīti jaunās paaudzes māksliniekam ir kas sakāms par Latvijas vēsturē svarīgiem notikumiem, kādēļ viņš nerada jaunu mākslas darbu, bet izvēlas vienkāršāko ceļu, ķeroties pie, skaļi izsakoties, klasisku, episku un kulta dziesmu pārveidošanas? Vai tāpēc, ka nespēj vai negrib? Arī uz šo jautājumu es atbildi neesmu dzirdējusi. Un šajā gadījumā mani nepārliecina Sandras Kalnietes teiktais, ka "..jaunā dziesma nav sentimentāls "atmiņu ugunskurs", bet jaunākās paaudzes svaigs skatījums uz Atmodu un "Baltijas ceļu", tās vārdi ir spēka pilni". Nav nekas iebilstams pret jaunu horizontu meklējumiem, svaigu skatījumu un jaunradi. Tomēr ļoti gribētos cerēt, ka, izmantojot šādus argumentus, nenāksies piedzīvot brīdi, kad grupa "Olas" izdomās interpretēt "Gaismas pili", grupa "Tranzīts" gribēs ķerties pie "Dievs, svētī Latviju" vai kādam no repa kultūras pārstāvjiem sagribēsies radīt savu versiju par Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava" vai Raimonda Tigula "Lec, saulīte".

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.