Menu
 

Jānis Dimants: Pasludinātā krīze un švaļi, un klerki, un salašņas Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Bīstami strauji samazinās Latvijas informatīvā telpa! Ir izveidojusies mediju krīze. Apdraudētas demokrātiskas sabiedrības attīstības iespējas… Ar tik satraucošiem atzinumiem pirms kāda laika burtiski pārpludinājis sabiedriskos tīklus bija Andris Ķēniņš. Jā, Ķēniņš ar garo “ē”.

Lielais trauksmes cēlējs Andris Ķēniņš ir Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektors. Var jau pieņemt, ka biedējošie izkliedzieni ir tikai mediju aprindās pagaidām maz zināmā ierēdnīša personiskais viedoklis. Taču ar viņu vai unisonā paskandē arī Saeimas deputāti un vēl kādi, kas tiek pie teikšanas. Un, kad visiem pa vidu ar saviem atzinumiem nodārdina tāds smagsvars kā Jurģis Liepnieks, tad…

Nespēju aptvert, kā visus šīs vasaras uzjundījumus attiecībā uz medijiem uztver tante Pabažos, pats… Hmm, esmu visai kritisks pret kritizētājiem, vēl jo vairāk, ja skandēts tiek vispārīgā formātā: viss slikts, visi slikti! Šajā sakarībā ko piekasīgu rodu arī Valsts prezidenta Egila Levita pat vairākkārt paustajā, ka mediju ētikas jautājums patlaban ir ļoti bālā līmenī noregulēts.

Kādreiz, valsts sākumgados, bijis kas līdzīgs mediju vērtējumos un pat visādi solīdais Zigfrīds Anna Meierovics vienā niknumreizē atklāti paudis: “Latvju avīžniecībai es varu izrakstīt nabadzības apliecinājumu.” Droši zināms, ka populārā politiķa klasiskais izteikums nācis saistībā ar mediju ieslīgšanu politiski veikalnieciskos darījumos. Jā, tas noticis toreiz; neba kas tāds varētu notikt arī tagad…

Lai arī kā, atzīstos, ka pats Valsts prezidents uzdrošinājies pieteikties uz mediju apskatnieka lomu. Nepretendēju ne uz kādu augstu akadēmisku profesionalitāti, dies’ pasarg’! Gan jāatklāj, ka esmu negants mediju produkta patērētājs. Ar lielāku vai mazāku sasprindzinājumu tveru būtisko, kas tiek pasniegts lielajos jeb, kā tagad tiek dēvēts, nacionālajos medijos. Lasu (nē, godīgāk sakot, caurlūkoju) vai visus izdevumus, ko savulaik sauca par rajonu laikrakstiem. Televizorā it bieži ieslēgts kanāls “Re:TV” vai “Rīga TV24”.

Lai nu kā būtu ar visa izvērtēšanu, taču izdarīt salīdzināšanu, kas amata brāļiem un māsām sanācis rakstos vai elektroniskajā pasniegumā, šķiet, pieprotu gana labi; tādējādi izdodas tikt pie atzinuma, kas vērtējams kā “labi” vai pat “izcili”, kas – ne visai vai pat galīgi… Varētu uzskatīt, ka esmu tāds pašiecelts mediju eksperts un kā tāds atļaujos saveidot savus lasītā, redzētā, dzirdētā reitingus, topus, kanonus.

Tiek noskaidrots gandrīz vai katras masveidā medijos izvērstas kampaņas atspoguļošanas līderis vai pat uzvarētājs. Nu, piemēram, ilgstoši karstajā tēmā par virmojumiem Latvijas Radio kā pagaidām nepārspēts tiek turēts feļetonists Egils Līcītis ar “Latvijas Avīzē” publicēto “Vai nu radio dāmītes atkāpjas, vai slēdzam to būdu ciet”. Nē, tur nav tikai pasmiešanās – nāk ārā daudz kas laikmetu raksturojošs.

No Baibas Brokas aizturēšanas epopejas ar smalku žurnālistisku spīgojumu apskatnieka reitinga augšgalā palicis Pauls Raudseps, žurnāla “Ir” virsrakstā liekot “Arī tu, Baiba?” un tūdaļ it kā pārvaicājot: vai tiešām tikai daži soļi šķir tieslietu ministra krēslu no tiesājamā sola? Laikam jau žurnālista apjūsmošana uz trauslās simpātiskās politiķes nežēlastībā krišanas rēķina nav diez cik galanta rīcība. Un Valsts prezidents jau arī neprasa mediju apjūsmošanu, bet kritiku.

Paradoksālā kārtā sanāk, ka visupirms kritika vēršama pret, iespējams, šobrīd negantāko kritiķi drukātajos nacionālajos medijos. “Esošās Saeimas spektru pamatā tagad veido politiski salašņas.. Noticis tik vien, kā kārtējais klerku iesaukums Eiroparlamentā..” Ar tādiem un līdzīgiem vēstījumiem nāk klajā plaši pazīstamais Viktors Avotiņš “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”. Varbūt sacīt: kolosāli! Kāds kaujinieciskums! Kāda žurnālistiska drosme! Taču, pašieceltā eksperta skatījumā, tā ir tukša izbļaustīšanās.

Attiecībā uz klerku iesaukumu – daudzu jo daudzu, tajā skaitā žurnālistu, jūtas aizskaroši, jo tas klerkos iekļautais un Eiroparlamentā ienākušais ir arī Ivars Ījabs, kuru vai katru dienu tikām klausījušies kādā no TV kanāliem vai radio programmām un kuru arī pats it bieži esmu tvēris pavērtu muti. Vai nav tā, ka iespļauts sejā visiem tiem kolēģiem, kas ar mikrofoniem, bliclampām un citiem ierakstu rīkiem traukuši uzklausīt idejas, viedokļus, paredzējumus. Ne klerks, bet I. Ījabs kopš 2017. gada – Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors, politikas zinātņu doktors.

Ja it kā visu pārzinošais žurnālists izsmējīgi taujā, vai Valdim Dombrovskim ir ko piedāvāt Eiropas nākotnei, tad jāpateic, ka viņam nupat piedāvāts kļūt par Eiropas Komisijas jaunās priekšsēdētājas izpildvietnieku ekonomikas jautājumos, un pati Urzula fon der Leiena itin skaļi izreklamējusi, ka latvietis vadīs mūsu darbu, lai ekonomikā apvienotu sociālo un tirgus dimensiju.  

Piedod, Viktor, par visu še atklātībā palaisto, kas būtu uztverams kā negantajos avīžrakstos aizskarto aizstāvība. Var jau bilst, sak, pārākais advokāts uzradies. Kur nu! Vienkārši esmu sadūšojies, lai pateiktu, kas gauži aplam medijos tiek pasniegts kaut vai tikai no loģiskā viedokļa.

Šerpi piekasoties Avotiņa nešpetnajiem izteikumiem, aktualitātes izgaismojot, pašam nāk virsū uzjundījums: vai esi piemirsis, kas bija Atmodas sācēji, vai zini, kas bija Tautas frontes dibinātāji? Zinu gan, un kā vēl! Viktors Avotiņš bija tas, kurš 1988. gada 22. jūnijā Preses namā nolasīja iniciatīvas grupas vēstuli ar aicinājumu dibināt Tautas fronti. Drosmīgais Avotiņš! Tolaik ar drosmes izrādīšanu varēja nonākt nezin kur.

Mūsdienās lielu drosmi, šķiet, pat Eiropas mēroga pārdrošību uzrādījis Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns Rīgā sarīkotajā starptautiskajā konferencē Baltijas ceļa trīsdesmitgades sakarā. Likās, vai tik dažas labas lielvalsts Ārlietu ministrija otrā rītā neizsauks Latvijas sūtni, lūdzot sniegt skaidrojumus, ko jūs tur Rīgā mums neslavas ceļat.

Par laimi, nekā tāda nav bijis. Pašmājās gan dažkārt par drosmi tiek piedraudēts ar tiesu darbiem. Vai nu tāpēc bīties? Varbūt tālab mūsdienās V. Avotiņš, aplūkojot kādas aizķeršanās valsts virzībā, pašrocīgi saveido publisku prasību: ja jūs, Mūrnieces kundze, un jūs, Kariņa kungs, to nespējat, tad vācieties prom no saviem krēsliem (“NRA”, 2019.16.08.)…

Nekāds elites aizstāvis neesmu un negrasos būt, nudien ne! Skumdina, ka citkārt cienījams kolēģis nolaižas līdz dumjumdumjo izvirdumu pasniegumam dažā labā interneta portālā par komentāriem dēvētajās ailēs. Jā, arī paša Avotiņa drukājumos izlasāms, ka “no medijiem politiskās kultūras uzturēšanu pienācīgā līmenī nav ko gaidīt”. Tikai pats laikam jau savas buķetes paspilgtināšanai sauc par “švaļiem, kas ietikuši Saiemā un valdībā”.

Tak “švaļi” oficiāli ievēlēti, nu jā – ievēlējusi dumjā tauta. Bet, turpinot tālāk, nākas jautāt: kur bijuši un kur ir tautas apgaismotāji, kur ceturtā vara, kurai par kaut ko taču jāatbild? Kur žurnālistu saturiskā bagātība?

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.